Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne neirologs, tikai parasts vecāks, kurš kādu dienu ielūkojās e-klasē, ieraudzīja skolotājas aizrādījumu un pēc tam ilgi lauzīja galvu, ko ar to iesākt.
Ar ko viss iesākās. Piektdienā pienāca skolotājas ziņa: jūsu dēls kārtējo reizi neklausās stundā, pastāvīgi novērš uzmanību, traucē kaimiņiem, atsakās izpildīt uzdevumu. Sākumā es kā parasti sadusmojos: tātad slinko, tātad neciena, būs jārunā. Parunāju vakarā un sapratu, ka sarunas nelīdz. Dēls nespēja izskaidrot, kāpēc viņš neklausījās, viņš patiešām nesaprata, ko no viņa grib. Tad apsēdos viņam blakus pie mājas darbiem, paskatījos uz visu savām acīm un nobijos. Pirmajā divdesmit minūšu laikā viņš paguva pāraso trīs zīmuļus, divas reizes ielīst zem galda pēc dzēšgumijas, palabot lampu, iedzert ūdeni un noskaidrot, kas būs vakariņās. Burtnīcā trīs rindas. Un viņš nedauzījās, viņam vienkārši nesanāca uzdevumā noturēties ilgāk par pāris minūtēm.
Es aizrāpos uz forumiem un sapratu, ka tas ir milzīgs vecāku klubs. Mammas raksta par vienu un to pašu. Skolotāja sūdzas, ka dēls nemaz nespēj koncentrēties, jebkurš čaboņš koridorā, putns aiz loga, kaimiņš nometis zīmuli, un tas ir viss, stundai viņš ir zudis. Kāds tādiem pašiem vārdiem apraksta savu meitu: ass zīmuļus desmit reizes, nomet dzēšgumiju, lai ielīstu zem soliem, burtnīcā par visu stundu trīs rindas. Citiem ir pretēji: mana sēž ideāli, uz skolotāju raugās it kā uzmanīgi, bet domas viņai ir tālu, pa pusei fantāzijās, un vēlāk neatceras, par ko stunda bija. Un vēl viens liels atzarojums par vidējām klasēm: mana piektajā klasē tieši stundas laikā sēž telefonā, saka, ka skolotāja monotoni murmina, smadzenes aizmieg, bet ekrānā ir interesanti. Latviešu mammas piebilst to pašu rūgto novērojumu: skolotājas balss bērnam pārvērtusies vienkārši par fona troksni.
Uzreiz godīgi, lai nerastos maldīgas cerības. Es nedošu shēmu, pēc kuras bērns jau rīt sēdēs kā piekalts. Tas, kas mums beigās nostrādāja, prasīja pāris mēnešus. Un vēl, reizēm lieta nav uzmanības prasmē kā tādā, bet attīstības īpatnībās, un tad vajadzīgs nav ne raksts, ne vingrinājumi mājās, bet speciālists. Arī par to pastāstīšu.
Trīs novērstu bērnu tipi: vilciņš, ekrāns un mākoņi
Īsumā, ierastā skolas novēršanās gandrīz vienmēr ietilpst trijos tipos, un tieši no tipa ir atkarīgs, ko ar to iesākt.
Pirmais tips, vilciņš. Bērns fiziski nespēj nosēdēt uz vietas. Jebkurš čaboņš, putns aiz loga, nokritusi pildspalva, un viņš stundā vairs nav. Grozās, ass zīmuli, lien svešā penālī, meklē dzēšgumiju zem soliem, traucē kaimiņam. Skolotāja raksta aizrādījumus, vecākus aicina uz sarunu. Šis ir vistrokšņainākais un vispamanāmākais tips, un tieši viņu mēdz saukt par neuzmanīgu bērnu.
Otrais tips, ekrāns. Te biežāk runa ir par vidējām klasēm, desmit-trīspadsmit. Bērns prot nemanāmi sēdēt telefonā tieši stundas laikā. Skolotāja balss pārvēršas fona troksnī, viela neuzsūcas, atzīmes slīd lejup. Pats bērns turklāt neuzskata, ka novērš uzmanību, viņaprāt skolotājs skaidro garlaicīgi, bet telefonā ir interesantāk.
Trešais tips, mākoņi. Visklusākais un visviltīgākais. Bērns sēž taisni, raugās uz skolotāju, nevienam netraucē, un tieši tāpēc mājās nekādi aizrādījumi nenonāk. Bet iekšēji viņš ir tālu prom, savās fantāzijās. Kad skolotājs pēkšņi ko pajautā, bērns nesaprot, kurš priekšmets vispār notiek, un pārnāk mājās ar caurumu dienas vietā galvā.
Dzīvē tipi mēdz sajaukties, īpaši desmit-divpadsmit gadu vecumā, kad vilciņam klāt nāk ekrāns. Tomēr saprast, kurš tips jūsu bērnam ir galvenais, ir svarīgi, jo atšķiras gan cēloņi, gan tas, kā ar to strādāt.
Kāpēc bērns novērš uzmanību stundās skolā: galvenie iemesli
Īsumā, cēloņi parasti darbojas vairāki reizē: neiztrenēta uzmanība, smadzeņu ieradums pie ātras attēlu maiņas, nogurums un pārslodze, garlaicīga vai pa spēkam nepiemērota viela un, reizēm, attīstības īpatnības.
Pirmais iemesls. Uzmanība vienkārši nav iztrenēta. Tā nav rakstura iezīme, ne slinkums un ne slikta audzināšana. Tā ir prasme, tāpat kā muskulis. Ja to netrenē piemērotos uzdevumos, smadzenēm tiešām ir grūti divdesmit-četrdesmit minūtes pēc kārtas noturēt fokusu vienā punktā. Mūsdienu pētījumi par smadzeņu izpildvaras funkcijām uzmanību un impulsu savaldīšanu tieši sauc par prasmēm, kuras veidojas bērnībā un ir trenējamas.
Otrais iemesls. Smadzenes ir pieradušas pie ātras attēlu maiņas. Mūsdienu bērns stundām ilgi sēž īsajos video, spēlēs un pārslēdzas starp aplikācijām. Pētījumi par ātri mainīga mediju satura ietekmi uz bērniem rāda, ka tūlīt pēc šāda satura bērni ar koncentrēšanās uzdevumiem tiek galā manāmi sliktāk, bet tiem, kuri viedtālruni lieto daudz un bez pauzēm, pamazām nobīdās arī uzmanības un darba atmiņas pamatrādītāji. Uz šī fona skolas stunda bērnam liekas neizturami lēna, un smadzenes pašas ieslēdz aizsardzību, pārslēdzoties uz kaut ko stimulējošāku.
Trešais iemesls. Nogurums un pārslodze. Skolēnam, kuram pēc stundām vēl seko trīs pulciņi un repetitors, bet vakarā mājas darbi līdz desmitiem, nākamajā dienā ceturtajā stundā vienkārši vairs nav resursa būt uzmanīgam. Tas nav slinkums, tā ir neirobioloģija. Pārslogotas smadzenes atslēdzas, un vilciņš pie soliem vai mākoņi galvā ir simptoms, nevis cēlonis.
Ceturtais iemesls. Garlaicīga vai pa spēkam nepiemērota viela. Bērna smadzenes uzmanību dabiski notur tur, kur ir izaicinājums un kur viņš saskata jēgu. Ja uzdevums ir pārāk sarežģīts un nesaprotams, bērns aizsargājas un aizlido mākoņos. Ja uzdevums ir pārāk viegls un vienmuļš, smadzenēm ar to nepietiek, un tās pašas sameklē sev nodarbi, piemēram, svešu penāli.
Piektais iemesls. Attīstības īpatnības. Reizēm aiz noturīgas un spēcīgas neuzmanības slēpjas uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms vai citas neiropsiholoģiskas īpatnības. Tā nav kaprīze, ne slinkums un ne audzināšana, tas ir medicīnisks stāsts, un te vajadzīgs ir speciālists, nevis vecāku rīkotas stundas. Par to atsevišķi pastāstīšu zemāk, bet pagaidām svarīgākais: īsts UDHS izpaužas ne tikai skolā, bet visur, un nepazūd pie iemīļotās multenes vai spēles.
Klipdomāšana un kāpēc skola bērniem šķiet lēna
Īsumā, klipdomāšana nav ne diagnoze, ne spriedums, bet apraksts tam, kā bērna smadzenes pierod pie vides, kurā informācija nāk īsos gabalos un ar nemitīgu stimulu maiņu. Un šī pielāgošanās skolas stundu ietekmē pavisam reāli.
Ikdienā bērns desmit minūšu laikā pārskrien lentei, kurā nomainās desmitiem attēlu un skaņu. Viņa smadzenes iemācās ātri notvert, novērtēt un pārslēgties, nekur neapstājoties. Kad viņš pēc tam apsēžas skolas stundā, kur skolotāja vienmuļā balsī četrdesmit minūtes stāsta par vienu tēmu, smadzenes vienkārši nesaprot, kā tur izdzīvot. Tās pieradušas pie jauna stimula ik piecas sekundes, un tām nav iztrenētas prasmes mierīgi sagaidīt rezultātu.
Labā ziņa ir tā, ka tas ir risināms. Bērnībā smadzenes ir plastiskas, un pretējo prasmi var iztrenēt tāpat kā jebkuru citu. Sliktā ziņa ir tā, ka bez īpašas slodzes pats no sevis tas neizveidojas, jo vidē tam nav iemesla. Tieši tāpēc vieni paši gadžetu aizliegumi maina maz, paralēli jātrenē gara un blīva uzmanība interesantos uzdevumos. Pretējā gadījumā smadzenes nekļūst ne ātras, ne lēnas, bet vienkārši izklaidīgas.
Kā saprast, kādā režīmā novērš uzmanību jūsu bērns
Mierīgi panovērojiet vienu nedēļu. Bez pārmetumiem un bez vainīgo meklēšanas.
Ieklausieties, ko saka skola. Ja e-klasē krājas aizrādījumi par grozās, traucē citiem, nesēž pie soliem, tas ir vilciņš. Ja atzīmes bez skandāliem pēkšņi sāka slīdēt lejup, bet klases audzinātāja piemin telefonu, tas ir ekrāns. Ja aizrādījumu nav, tomēr bērns mājās neatceras, kas notika stundās, tie ir mākoņi.
Panovērojiet mājās. Vai bērns spēj divdesmit minūtes pēc kārtas darīt to, kas viņam pašam patīk: likt konstruktoru, spēlēt iemīļoto spēli, zīmēt. Ja spēj, tad bāzes uzmanība viņam ir un lieta ir skolas motivācijā un formātā. Ja nespēj pat mīļākajā nodarbē, un tā noturīgi jau pusgadu vai gadu, tas ir signāls raudzīties dziļāk.
Palūkojieties uz telefonu. Cik ilgi dienā bērns pavada īsajos rullīšos. Ja runa ir par divām-četrām stundām un vairāk, un tā turpinās mēnešiem, cerēt, ka smadzenes skolā pašas no sevis labi koncentrēsies, nav godīgi.
Palūkojieties uz miegu. Neizgulējies bērns izskatās tieši tāpat kā neuzmanīgs, tikai šeit palīdz nevis vingrinājumi, bet normāls dienas režīms.
Kas patiešām palīdz trenēt uzmanību mājās
Īsumā: trenēt uzmanību kā prasmi ar īsām un blīvām nodarbībām, likvidēt liekos kairinājumus un neārstēt simptomu ar iekliedzienu koncentrējies.
Īsas blīvas sesijas. Vienojieties ar bērnu par divdesmit minūtēm pie viena uzdevuma bez pārslēgšanās, pēc tam piecas minūtes atelpas. Labāk četri šādi posmi vakarā nekā divas stundas darba izlikšanās.
Vide bez trokšņa. Mājas darbu laikā aizvāciet no galda telefonu, izslēdziet fonā ieslēgto televizoru, aizveriet durvis. Tas nav sods, tā ir parastākā uzmanības higiēna. Bērna smadzenes vēl neprot kairinātājus atsijāt pašas, kā tas ir pieaugušajam, tām jāpalīdz.
Spēles garai uzmanībai. Galda spēles, konstruktori, galvas mežģi, puzles, šahs, Rubika kubs. Viss, kur rezultāts nerodas uzreiz un kur bērns mācās mierīgi noturēt procesu. Desmit-divdesmit minūtes dienā šādā režīmā koncentrēšanos pāris mēnešu laikā tiešām paceļ.
Pārstāsti, kas notika stundā. Vienkāršs mājas noteikums: bērns neķeras pie mācību grāmatas par tēmu, kamēr nav saviem vārdiem atstāstījis, ko runāja skolotājs. Ja neatceras, tā nav katastrofa, bet tā ir pazīme, ka stundā uzmanība nestrādāja.
Dozēts ekrāns. Neviens neaicina telefonu atņemt, lielākoties tas ir bezjēdzīgi. Lietderīgāk ir ar pusaudzi vienoties par pauzēm: pirmā stunda pēc skolas bez ekrāna, mājas darbu laikā telefons atrodas citā istabā. Tas nav sods, tā ir atslodze smadzenēm, lai tās paspēj pārslēgties.
Un vēl viens svarīgs punkts. Atmetiet frāzi koncentrējies kā pavēli. Tā neko neieslēdz, tā tikai kaitina. Daudz labāk darbojas konkrētība: aizvāksim no galda visu lieko, ļauj man uzlikt taimeri uz divdesmit minūtēm, izsaki uzdevumu pats sev.
Ko darīt 7-8, 9-10 un 12-13 gados
Septiņos un astoņos gados prasīt četrdesmit minūšu skolas izturību ir par agru. Tas ir vecums, kurā bērns tikai apgūst skolēna lomu, un normāla uzmanības noturēšana te ir piecpadsmit-divdesmit minūtes. Visvairāk tagad noder nevis pārmetumi un repetitori, bet spēles garai uzmanībai mājās un mierīgs miega režīms.
Deviņos un desmitos, tas ir mana vecākā vecums, skolas slodze aug, bet uzmanība vēl nav nobriedusi, un tieši te visbiežāk parādās pirmie skolotāju aizrādījumi. Šajā posmā ir vērts apzināti trenēt garu uzmanību ar vingrinājumiem, vienoties ar bērnu par telefonu un pārliecināties, vai grafiks nav pārslogots.
Divpadsmitos un trīspadsmitos galvenais skolas stundas konkurents ir ekrāns. Ar pavēli to neatrisināt, ar vienošanos izdodas daļēji, bet spēcīgākais rīks te ir atdot smadzenēm pieredzi par garu un interesantu darbu, kurā telefons nav ne vajadzīgs, ne interesants. Tā arī ir potēšana pret klipdomāšanas režīmu.
Galvenās vecāku kļūdas, kad bērns neklausās
Nekliegt koncentrējies. Pavēle uzmanību neieslēdz, tā tikai nostiprina sasaisti skola ir vienāda ar kliegšanu.
Nesodīt uzreiz par aizrādījumu e-klasē. Skolotāja ieraksts ir signāls, kas jāizprot, nevis iegansts sarīkot nopratināšanas vakaru. Bieži aiz aizrādījuma slēpjas nevis nekaunība, bet tiešām neiztrenēta uzmanība.
Nesalīdzināt ar priekšzīmīgo kaimiņu meiteni. Salīdzinājums stilā Maša divas stundas sēž mierīgi, bet tu nevari piecas minūtes uz ilgu laiku nomāc bērna motivāciju, taču uzmanību nepaceļ.
Neatņemt sportu un vaļaspriekus par neuzmanību. Tieši sports bieži ir tas atslodzes kanāls, pateicoties kuram bērns skolā vēl turas. Atņemiet to, un visiem kļūs tikai sliktāk.
Neuzvelt telefonam galvenā vainīgā lomu. Ekrāns patiešām ietekmē, taču, ja uzmanība nav iztrenēta, tā klibos arī bez ekrāna. Pilnīgs aizliegums nostrādā reti, labāk dozēšana un tai līdzās garas uzmanības treniņš.
Neārstēt ar kliegšanu. Stresā uzmanība trenējas slikti. Bailēs smadzenes ieslēdz izdzīvošanas režīmu, nevis mācīšanās režīmu. Ja jums bez kliegšanas vairs nesanāk, tas ir signāls nevis par bērnu, bet par to, ka pašam laiks atpūsties, citādi nekāda metodika nestrādās.
Kad ir vērts vērsties pie speciālista
Dažās situācijās godīgāk ir nevis darīt vingrinājumus mājās, bet uzreiz doties pie speciālista.
Ja neuzmanība ir noturīga un spēcīga visās situācijās, ne tikai skolā, un tā ir jau no agra vecuma, ir vērts doties pie bērnu neirologa vai neiropsihologa, lai izvērtētu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma pazīmes. Īsts UDHS nav ne kaprīze, ne audzināšanas jautājums, tas ir medicīnisks stāsts, un ar to var strādāt tikai kopā ar speciālistu.
Ja bērns turklāt bieži sūdzas par galvu, slikti guļ, ir nemierīgs vai viņam ir spēcīgas noskaņojuma svārstības, vispirms dodieties pie pediatra un neirologa, nevis uz attīstības centru. Reizēm aiz neuzmanības slēpjas nevis uzmanība, bet somatika.
Un vēl atsevišķs punkts par dzirdi. Ja bērns bieži pārjautā, sadzird vārdus nepareizi, bet trokšņainā vidē pazūd pavisam, ir vērts pārbaudīt dzirdi pie surdologa. Reizēm tas, kas izskatās pēc neuzmanības, izrādās dzirdes uztveres problēma.
Kā Smartwill trenē bērna uzmanību
Smartwill Kr. Barona ielā 88 Rīgā izriet no vienkāršas domas: uzmanība nav rakstura iezīme, bet prasme, kas tiek trenēta. Tas nav repetītors un nav skolas aizvietojums, tas ir darbs pie bāzes: koncentrācijas, darba atmiņas, pārslēgšanās ātruma starp uzdevumiem un paraduma atgriezties fokusā pēc novēršanās. Nodarbībās mini-grupās bērni nesēž virs skolas programmas, viņi risina galvas mežģus un uzdevumus, strīdas, mēģina, kļūdās un atkal mēģina apstākļos, kur noturēt fokusu patiešām vajag.
Viens no instrumentiem nodarbībās ir Rubika kubs, bet ne efekta dēļ. Kubs ir godīgs uzmanības trenažieris: to nav iespējams salikt, ja novērsies kaut uz sekundi, un pie tam to bērns neuztver kā garlaicīgu, jo progress ir redzams tieši rokās. Smadzenes mācās filtrēt lieko, noturēt algoritmu galvā un ātri atgriezties pie uzdevuma pēc pārslēgšanās. Tā ir tieši tā prasme, kuras pietrūkst skolas stundā.
Saprast, kādā režīmā novērš uzmanību jūsu bērns, vienkāršāk ir uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbības. Tā ir parasta spēles stunda, kur pedagogs uzdevumos redz, kā bērns reaģē uz troksni, kā tur uzdevumu un kā atgriežas pēc novēršanās, bet beigās godīgi pasaka vecākam, kas jāuzlabo. Bērniem tur patīk fināls: bērns saliek sagatavoto Rubika kubu aiz muguras, neskatoties, un pats paskaidro algoritmu. Vecākam tas uzskatāmi: bērna smadzenes spēj uz ilgu blīvu darbu, ja viņam dot pareizo formātu.
Godīgi par termiņiem. Neviens neapsola, ka pēc nedēļas skolotāja pārtrauks rakstīt aizrādījumus e-klasē, tā nenotiek. Bet paradums novērst uzmanību pati neaiziet un ar laiku nostiprinās kā mācīšanās stils, bet pēc tam arī pieaugušā darba stils. Tāpēc ir jēga neatlikt vismaz pirmo soli, tas ir, saprast, kas tieši jātrenē. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa telefonu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Kāpēc bērns stipri novērš uzmanību stundās skolā. Visbiežāk vienlaikus darbojas trīs cēloņi: uzmanība kā prasme vienkārši nav iztrenēta, smadzenes ir pieradušas pie ātras attēlu maiņas īsajos video, un bērns ir fiziski noguris no pārslogota grafika. Reizēm tam virsū uzslāņojas attīstības īpatnības.
Kā paaugstināt uzmanības koncentrāciju skolēnam 8-9-10 gados. Trenējiet uzmanību īsās blīvās divdesmit minūšu sesijās, spēlējiet galda spēles un galvas mežģus garai noturēšanai, mājas darbu laikā aizvāciet no galda telefonu un noteikti sekojiet miegam. Pavēle koncentrējies nedarbojas, vajadzīgas konkrētas darbības.
Kāpēc bērns stundās skaita varnas un neklausās skolotāju. Visbiežāk tā ir vai nu neiztrenēta gara uzmanība, vai stundas temps, kas viņam pēc ieraduma pie ātra satura šķiet garlaicīgs, vai arī nogurums no kopējās pārslodzes. Retāk tās ir attīstības īpatnības, kas jāpārbauda pie speciālista.
Kādas pazīmes norāda uz uzmanības deficīta sindromu bērnam. Galvenā pazīme ir noturīga un spēcīga neuzmanība visās situācijās, ne tikai skolā, kam klāt nāk impulsivitāte un grūtības ar paškontroli, turklāt tas turpinās mēnešiem un nav sācies vakar. Ja redzat šādu ainu, ir vērts doties uz izvērtēšanu pie neirologa vai neiropsihologa.
Bērns ātri zaudē interesi par uzdevumu un novērš uzmanību, ko darīt. Vispirms pārbaudiet grūtības pakāpi: uzdevums var būt pārāk viegls un tad smadzenēm ir garlaicīgi, vai arī pārāk sarežģīts un tad smadzenes aizsargājas. Tālāk īsi darba posmi ar pārtraukumiem un spēles garai uzmanībai mājās nostrādā labāk nekā pierunāšana.
Vai gadžeti ir vainīgi tajā, ka bērns nespēj koncentrēties. Īsie video un ātra attēlu maiņa uzmanības ieradumus tiešām nobīda, to apstiprina pētījumi. Taču tikai ar gadžetu aizliegumiem problēmu neatrisināt, paralēli jātrenē gara uzmanība interesantos uzdevumos.
Kā atradināt bērnu no telefona stundās. Aizliegumi te darbojas slikti, jo īpaši ar pusaudzi. Labāk vienoties par skaidrām robežām, piemēram, telefons skolā tikai starpbrīžos, un vienlaikus atdot bērnam pieredzi par garu un interesantu uzdevumu, kurā telefons nav vajadzīgs.
Cik ilgi jāgaida, lai bērna uzmanība manāmi uzlabotos. Ātrus brīnumus cerēt nevajag. Regulāri veicot īsus vingrinājumus, pirmās izmaiņas parasti ir redzamas pēc dažām nedēļām, bet pamanāma atšķirība biežāk pienāk pēc pāris mēnešiem mierīga darba.
Vai koncentrēšanās problēmu gadījumā palīdz repetitori. Ja cēlonis ir reāls robs konkrētā priekšmetā, repetitors palīdzēs. Ja cēlonis ir pati neuzmanība, repetitors nostrādā vāji, jo slogo jau nogurušas smadzenes ar papildu saturu, neaizskarot pašu pamatu.
Kad neuzmanība ir rakstura norma, bet kad iemesls doties pie ārsta. Norma ir tad, kad bērns spēj noturēt uzmanību viņam interesantos uzdevumos un pēc atpūtas vai mierīgā vidē koncentrējas manāmi labāk. Pie ārsta jādodas tad, kad neuzmanība ir noturīgi smaga visās situācijās, turpinās jau ne pirmo mēnesi un to pavada izteikta impulsivitāte vai citas satraucošas pazīmes.
Īsi
Ja bērns stundās pastāvīgi novērš uzmanību, problēma gandrīz nekad nav slinkumā vai nekaunībā pret skolotāju. Visbiežāk tas ir apvienojums no neiztrenētas uzmanības, smadzeņu ieraduma pie ātras attēlu maiņas un parasta noguruma pārslodzes dēļ. Zāles nav iekliedziens koncentrējies, bet cita pieeja: trenēt uzmanību kā prasmi īsās blīvās sesijās, aizvākt mājās liekos kairinājumus, saprātīgi dozēt ekrānu un neaizmirst par miegu. Un vēl viens svarīgs punkts: ja neuzmanība ir spēcīga un noturīga visās situācijās, neatlieciet vizīti pie neirologa vai neiropsihologa. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Diamond, A. (2013). Executive Functions. Annual Review of Psychology, 64.
Rueda, M. R., Posner, M. I., and Rothbart, M. K. (2005). The Development of Executive Attention: Contributions to the Emergence of Self-Regulation. Developmental Neuropsychology, 28(2).
Lillard, A. S., and Peterson, J. (2011). The Immediate Impact of Different Types of Television on Young Children Executive Function. Pediatrics, 128(4).
Wilmer, H. H., Sherman, L. E., and Chein, J. M. (2017). Smartphones and Cognition: A Review of Research Exploring the Links Between Mobile Technology Habits and Cognitive Functioning. Frontiers in Psychology, 8.
Klingberg, T. (2010). Training and Plasticity of Working Memory. Trends in Cognitive Sciences, 14(7).
Lasiet arī par uzmanību un atmiņu:
1.
Bērns novēršas stundās, bet mājās ir mierīgs: kāpēc tā
smartwillskola.lv/raksti/noversas-stundas-laika
2.
Bērns stundām sēž pie mājasdarbiem: kāpēc viņš sastingst un kā palīdzēt
smartwillskola.lv/raksti/ilgi-pilda-majasdarbus
3.
Bērns ar UDHS skolā: kā palīdzēt viņam un neizdegt pašiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-ar-udhs-skola
4.
Bērns visu aizmirst un pazaudē lietas: ko ar to darīt
smartwillskola.lv/raksti/visu-aizmirst-un-pazaude
