Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne neiropsihologs, tikai parasts vecāks, kurš kādu dienu apsēdās blakus un saprata, ka ar manu bērnu mājas darbu laikā notiek pavisam kas cits, nekā es biju domājis.
Ar ko viss iesākās. Kādā ceturtās klases vakarā vecākais nosēdēja pie viena matemātikas uzdevuma četrdesmit minūtes. Neraudāja, neatteicās, nedumpojās. Vienkārši blenza burtnīcā. Es domāju, ka viņš domā, un netraucēju. Pienācu pēc četrdesmit minūtēm, bet burtnīcā tie paši trīs cipariņi. Pajautāju, kur viņš iestrēdzis. Viņš lēni pacēla acis, it kā tikko atcerētos, kas es esmu, un teica: nezinu, padomāju, tad novērsu uzmanību, tad atkal sāku domāt, un atkal novērsu uzmanību, un tā visu stundu. Un viņš nedauzījās. Viņš tiešām bija sastindzis.
Nākamajā dienā es palūdzu, lai viņš atnes no somas dienasgrāmatu. Viņš piecēlās, aizgāja uz istabu un neatgriezās. Devos meklēt. Sēž uz grīdas un liek Lego. Jautāju, kur ir dienasgrāmata. Viņš paskatās uz mani ar apaļām acīm un saka: ai, es aizmirsu, kāpēc gāju.
Es aizrāpos uz forumiem un uzzināju, ka ar to neesam vieni. Vecāki raksta par vienu un to pašu. Dēls apsēžas, atver burtnīcu un vienkārši sastingst kā stikls, blenž vienā punktā, ik piecas minūtes jākliedz atmosties un raksti, bet, ja pakāpies malā, viņš atkal sastingst. Meita nopūšas, grozina rokā pildspalvu, aplūko savus pirkstus, smadzenes it kā snauž stāvus, vienu rindu raksta pusstundu. Citi stāsta par reakciju uz jebkuru troksni: uz ielas nodūca mašīna, aiz loga nožāvājās kaķis, un tas ir viss, doma pazudusi, vēl divdesmit minūtes atgriežamies pie stundas. Un vēl viena liela kategorija: saku ej paņem dienasgrāmatu, bērns iet, ierauga Lego, apsēžas spēlēties, es jautāju kur dienasgrāmata, viņš skatās uz mani ar apaļām acīm un saka ai, aizmirsu, kāpēc gāju. Latviešu mammas atstāsta to pašu sižetu citiem vārdiem: bērns nespēj noturēt galvā divus pēc kārtas dotus uzdevumus, kamēr pilda pirmo, otro jau ir pazaudējis.
Uzreiz godīgi, lai nerastos maldīgas cerības. Es nedošu burvju vingrinājumu, pēc kura bērns mājas darbus paveiks pusstundā. Tas, kas mums nostrādāja, prasīja pāris mēnešus uzmanīga darba maziem soļiem. Un vēl, reizēm lieta nav prasmē kā tādā, bet attīstības īpatnībās, un tad vajadzīgi nav mājas vingrinājumi, bet speciālists. Par to atsevišķi pastāstīšu zemāk.
Tas nav slinkums: ko nozīmē, kad bērns sastingst pār mājas darbiem
Īsumā, sastingšana ir cita veida uzmanības kļūme nekā aktīva novēršanās. Nevis bērns bēg no uzdevuma, bet uzdevums pats aizpeld no viņa galvas darba vidū, un viņš to pat nepamana.
Daudzi vecāki jauc šos divus scenārijus. Kaimiņu pārskatā mēs sīki runājām par aktīvo novēršamību stundās, kad bērns grozās, lien svešā penālī, reaģē uz katru čaboņu. Tas ir trokšņains un ievērojams tips, un to sauc par neuzmanīgu bērnu pirmkārt. Bet ir otrs tips, klusais. Bērns fiziski sēž, ķermenis netrūdas, istabā nav trokšņa, viņa priekšā mācību grāmata, bet viņš nekustas. Pēc stundas burtnīcā nekā. Tā arī ir sastingšana.
Te uzreiz jāatmet viens populārs vecāku skaidrojums. Tas nav slinkums, ne nekaunība un ne apzināta vēlme jūs sakaitināt. Sastingšana ir kognitīvo funkciju darbības kļūme: darba atmiņā, mērķa noturēšanā galvā un darbības uzsākšanā. Skolēnam šīs lietas vēl nobriest, bet mājas darbi bieži prasa vienlaikus paturēt prātā vairākas lietas. Tiklīdz smadzenes uz sekundi atlaiž pavedienu, bērns vairs neatceras, ko grasījās darīt.
Sastingšana, troksnis un aizmirstība: vienas problēmas trīs sejas
Īsumā, pasīva fokusa zaudēšana skolēniem parasti izpaužas vienā no trim veidiem vai visos reizē, un aiz tiem visiem slēpjas viens un tas pats trūkums, pārslogota darba atmiņa.
Pirmā seja. Sastingums kā stikls pār uzdevumu. Bērns sēž, blenž burtnīcā un nekustas. Burtnīcā ir tās pašas trīs rindas, kas bija pusstundu iepriekš. Viņš nenovēršas uz kaut ko ārēju, viņš aizklīst uz iekšu, savās izplūdušajās domās, un pats nepamana, kurā brīdī tas notika.
Otrā seja. No sliedēm izsit jebkurš troksnis. Mašīnas skaņa, pulksteņa tikšķēšana, jaunākā brāļa balss no blakus istabas. Smadzenes vēl neprot atsijāt fonu un uz katru stimulu reaģē tā, it kā tas būtu svarīgs. Pēc katras šādas izsišanas vajadzīgas vairākas minūtes, lai atkal iekļūtu uzdevumā, un bieži tas neizdodas nemaz.
Trešā seja. Mērķa aizmiršana darbības vidū. Visviltīgākais scenārijs, jo no malas izskatās pēc kaprīzēm. Aizgāja pēc dienasgrāmatas, ieraudzīja Lego, apsēdās spēlēties, bet uz jautājumu kur dienasgrāmata blenž ar apaļām acīm. Tā nav nekaunība, bērnam ejot tiešām izlidoja no galvas darbības mērķis. Tas ir vājums darba atmiņā, kas attiecas uz nodomiem, uz spēju noturēt nodomu laikā.
Dzīvē šie trīs tipi bieži savijas. Bērns sastingst pār burtnīcu, starp sastingumiem novēršas uz jebkuru skaņu, bet, ja palūgsiet viņam kaut ko ceļā aiznest, viņš to ceļā aizmirsīs. Visas trīs izpausmes ir dažādas šķautnes vienam un tam pašam: darba atmiņa un mērķa noturēšana pagaidām strādā vāji.
Kāpēc bērns nevar koncentrēties uz mājas darbiem: kas notiek smadzenēs
Īsumā, mājas darbi no bērna nereti prasa vairāk vienlaicīgu darbību, nekā viņa darba atmiņa spēj noturēt, un tad smadzenes pāriet sastinguma režīmā kā aizsardzībā pret pārslodzi.
Darba atmiņa nav tikai spēja iegaumēt. Tā ir spēja vienlaikus paturēt galvā vairākas lietas, kamēr tu ar tām kaut ko dari. Matemātikas stundā bērnam jāpatur prātā uzdevuma nosacījums, jātur galvā likums, jāizdara starpaprēķins un turklāt nedrīkst pazaudēt gala mērķi. Pieaugušajam tas viss notiek automātiski. Skolēnam šī sistēma vēl tikai nobriest, un tās ietilpība ir stipri ierobežota. Kad uzdevums to pārsniedz, smadzenes vienkārši nomet daļu slodzes, un bērns sastingst.
Pētnieki jau sen ir sasaistījuši darba atmiņas līmeni ar to, kā bērnam veicas skolā. Ilgstoši britu skolēnu novērojumi parādīja, ka darba atmiņas rādītāji septiņos gados labi paredz sekmes četrpadsmitos, turklāt pirmām kārtām matemātikā un valodā. Labā ziņa ir tā, ka darba atmiņu var trenēt, un treniņš ar adaptīviem uzdevumiem bērniem ar tās vājumu dod noturīgus uzlabojumus, kuri saglabājas arī pēc nodarbību beigām.
Ar uzmanību ir līdzīgi. Tā nav viena spēja, bet vairākas smadzeņu sistēmas, kuras atbild par to, uz ko novirzīt resursu, par resursa noturēšanu izvēlētajā uzdevumā un par ātru atgriešanos pēc novēršanās. Skolēnam arī šīs sistēmas vēl attīstās, un pārslodzē pirmā lūst tieši noturēšana. Tāpēc bērns spēj lieliski iegrimt iemīļotā spēlē, kur uzdevumi ir ātri un skaidri, bet nespēj to nemaz mājas darbos, kur ilgi jātur prātā vairākas lietas vienlaikus.
Darba atmiņa: kāpēc bērns aizmirst, kāpēc aizgāja
Īsumā, aizmāršība ceļā nav kaprīze, tā ir parasta vēl neizveidojušās darba atmiņas kļūme, un skolēnam to var iztrenēt.
Gadījums ar dienasgrāmatu un Lego mums nebija vienīgais. Sieva to pamanīja agrāk nekā es, jo bērnam pakaļ staigāja daudz biežāk. Palūdza atnest no vannas dvieli, pēc piecām minūtēm viņš stāvēja pie ledusskapja. Palūdza apauties, pēc desmit minūtēm viņš sēdēja ar grāmatu. Es to noliku uz ietiepību, viņa uz izklaidību. Patiesībā izrādījās, ka viņa galvā vienkārši neaizķeras divu darbību secība: izdzirdēja, sāka, ceļā aizķērās aiz kaut kā, un pirmā doma iztvaikoja.
Tas cieši sasaucas ar to, kā bērns mācās. Ja risināšanas laikā viņš nenotur galvā uzdevuma nosacījumu, viņš sāks risināt greizi vai pazaudēs vidusdaļu. Ja rakstīšanas laikā viņš nenotur skolotāja norādi, viņš izpildīs nepareizo uzdevumu. Ja, sēžoties pie galda, viņš nenotur mājas darbu plānu, viņš haotiski lēkās starp priekšmetiem. Tieši tas izskaidro, kāpēc mājas darbi velkas stundām. Bērns tiešām neatceras, kurā solī atrodas.
Šī stāsta labā puse ir tā, ka darba atmiņa nav dota uz visiem laikiem. Mūsdienu apskati par mācīšanos un kognitīvo attīstību tieši norāda, ka tās līmenis ir viens no galvenajiem skolas sekmju faktoriem un ka tās ietilpība ar vecumu aug dabiski, turklāt to var saudzīgi paaugstināt ar treniņu. Tas nozīmē, ka sastingstošs sešgadnieks nav nolemts sastingt visu mūžu, viņam vajadzīgs laiks un piemērota slodze.
Kā saprast, kādā režīmā sastingst jūsu bērns
Panovērojiet mājas darbus vienu nedēļu mierīgi, bez sarūgtinājuma, kā pētnieks. Tas jums parādīs godīgu ainu.
Ievērojiet, pie kā tieši viņš sastingst. Ja pie gariem tekstiem un daudzsoļu uzdevumiem, lieta ir mērķa noturēšanā un darba atmiņā. Ja pie jebkura uzdevuma un mazākā trokšņa, lieta ir ārējo stimulu atsijāšanā. Ja pašā sākumā, kad viņš pat nespēj sākt, lieta ir darbības uzsākšanā.
Ievērojiet, ko viņš dara sastinguma brīdī. Blenž vienā punktā, nekustoties, tā ir aizklīšana uz iekšu. Grozina pildspalvu, skatās pa logu, pārliek mantas, tā ir aizklīšana uz āru. Bieži tas mijas, un tas ir normāli.
Ievērojiet, vai tas atšķiras no viņa uzvedības ārpus mājas darbiem. Ja bērns lieliski savācas iemīļotā spēlē, treniņā vai pie mīļākā konstruktora, tad bāzes uzmanība viņam ir un lieta ir tieši skolas uzdevuma formātā un slodzē uz darba atmiņu. Ja viņš sastingst visur un noturīgi jau pusgadu vai ilgāk, tas ir signāls skatīties dziļāk, arī pie speciālista.
Soli pa solim uzmanības treniņš mājās: vingrinājumi, kas strādā
Īsumā: trenēt koncentrēšanos soli pa solim, ar nelieliem pieaugumiem, blīvos un interesantos uzdevumos, un aizvākt mājās to, kas traucē bērna darba atmiņai.
Taimers kontroles vietā. Vienojieties ar bērnu, ka viņš strādā nevis līdz izdarīs, bet tik ilgi, cik uz taimera tek divdesmit minūtes. Pēc tam obligāta piecu minūšu pauze. Tas atņem bezgalības sajūtu un palīdz smadzenēm neieslīgt aizsardzības sastingumā.
Vide bez liekā. Mājas darbu laikā aizvāciet no galda telefonu, izslēdziet fona troksni, aizveriet durvis, ja blakus istabā ir jaunākais brālis ar spēlēm. Skolēnam vēl nav pieaugušā uzmanības filtru, viņam jāpalīdz pavisam fiziski.
Mērķa izteikšana skaļi. Pirms katra uzdevuma palūdziet bērnam vienā teikumā pateikt, ko viņš tagad taisās darīt. Nevis es pildu matemātiku, bet es atrisinu pirmo uzdevumu par ābolu groziem. Tas izklausās banāli, bet tiešām palīdz smadzenēm noturēt nodomu galvā.
Spēles darba atmiņai. Atkārto skaitļu vai vārdu virkni, turklāt ne tikai tiešā, bet arī pretējā secībā. Atrodi desmit atšķirības. Izskaidro brālim spēles noteikumus tā, lai viņš saprastu. Kāršu spēles ar gājienu skaitīšanu, šahs, dambrete. Desmit-piecpadsmit minūtes dienā šādā režīmā pāris mēnešos darba atmiņas ietilpību tiešām paceļ.
Pakāpeniska slodzes palielināšana. Sāciet ar desmit minūtēm blīva darba un noturiet šādu tempu nedēļu. Tad divpadsmit, tad piecpadsmit, tad divdesmit. Pieauguma solis nav lielāks par divām-trim minūtēm vienā reizē. Tieši tas arī ir uzmanības treniņš soli pa solim, un tas patiešām nostrādā, ja nesteidzas.
Padarītā atstāstīšana. Pēc mājas darbiem palūdziet bērnam īsi pastāstīt, ko viņš šodien paveica un kādā secībā. Tas trenē iziešanu no uzdevuma un vienlaikus nostiprina atmiņas pavedienu. Bonuss: jūs uzreiz redzat, kas viņam tiešām ir iegājis, bet kas nē.
Un atmetiet frāzi atmosties, raksti kā vadības paņēmienu. Tā neieslēdz neko, izņemot vainas apziņu un dusmas. Daudz labāk darbojas vienkārša fiziska rīcība: pienākt, uzlikt roku uz pleca, klusi pajautāt, kurā solī tu esi.
Ko darīt 7-8, 9-10 un 12-13 gados
Septiņos un astoņos gados prasīt četrdesmit minūšu koncentrēšanos ir nereāli. Bērns tikai pierod pie skolēna režīma, un normāls viņa blīvas uzmanības logs ir piecpadsmit minūtes ar pauzi. Visi vingrinājumi darbojas, tikai mazās devās, un sēdēt blakus bieži vēl vajag, taču ne kā kontrolierim, bet kā mierīgai klātbūtnei.
Deviņos un desmitos, tas ir mana vecākā vecums, darba atmiņa nobriest, un tieši šajos gados kļūst redzami pirmie nopietnie robi. Šis ir vispateicīgākais laiks treniņam soli pa solim, bērns jau saprot vienošanos un taimeri, bet vēl nav ieaudzējis sliktu paradumu stundām mācīties velti. Ja ieguldīsiet tagad, pēc gada tas būs pavisam cits skolēns.
Divpadsmitos un trīspadsmitos klāt nāk gadžeti, draugi un aktīva pretošanās vecākam. Vecie spiediena paņēmieni te darbojas sliktāk. Vienoties nākas kā ar pieaugušo: lūk taimers, lūk nosacījumi, tālāk tā ir tava atbildība. Un noteikti dozēts ekrāns pirmajās stundās pēc skolas, citādi neviens treniņš nespēs līdzināties divām stundām īso rullīšu.
Galvenās vecāku kļūdas, kad bērns sastingst
Nekliedziet atmosties. Tas nepalīdz smadzenēm izkļūt no sastinguma, tas tikai iedarbina stresa reakciju, kurā smadzenes strādā vēl sliktāk.
Nesēdiet blakus katru vakaru. Bērns pierod, ka mērķi tur mamma, un viņa paša darba atmiņa vājinās. Labāk būt blakus tikai reizēm un pēc tam fiziski aiziet, lai viņš mācās uzdevumu noturēt pats.
Nepildiet mājas darbus bērna vietā. Tas ir ātrākais ceļš, kā nostiprināt iemācītu sastingumu. Labāk septītnieks par patstāvīgi padarīto nekā devītnieks par jūsu darbu.
Nepieliekiet repetitoru cerībā, ka viņš bērnu sakustinās. Ja darba atmiņa ir pārslogota, repetitors tikai palielinās kopējo darba apjomu, bet pašu pamatu nepacels. Vispirms pamats, pēc tam, ja vajadzēs, repetitors konkrētajā priekšmetā.
Nesalīdziniet ar savākto klasesbiedreni. Salīdzinājums stilā Maša paveic stundā, bet tu sēdi trīs stundas nogalina motivāciju un sastingumu neizārstē ne par matu.
Nejauciet nogurumu ar slinkumu. Ja bērns visstiprāk sastingst dienas otrajā pusē, pēc skolas un pulciņiem, tas nav ne slinkums, ne ietiepība, tās vienkārši ir nogurušas smadzenes. Risinājums te nav spiediens, bet slodzes pārdale.
Kad ir vērts vērsties pie speciālista
Ja bērna sastingums ir noturīgs, spēcīgs un parādās ne tikai pie mājas darbiem, bet arī mīļākajās nodarbēs, un tā turpinās jau ne pirmo mēnesi, ir vērts parādīties bērnu neirologam vai neiropsihologam. Viņi vērtē uzmanības traucējumu pazīmes un pārbauda darba atmiņu ar objektīvām metodikām.
Ja sastingumam līdzi nāk trauksme, miega traucējumi, biežas sūdzības par galvu vai vēderu bez medicīniska iemesla, vispirms dodieties pie pediatra un neirologa, bet tikai pēc tam pie neiropsihologa. Reizēm tas, kas izskatās pēc neuzmanības, izrādās somatika.
Un vēl atsevišķs punkts. Ja bērns mājās saka, ka es neesmu muļķis, es vienkārši nevaru, vai sāk izvairīties no jebkuriem uzdevumiem bailēs atkal izgāzties, runa jau nav tikai par uzmanību, runa ir par pašvērtējumu. Te ir vērts piesaistīt bērnu psihologu, jo sastingums kopā ar iemācītu bezpalīdzību ir apvienojums, ko ar mājas vingrinājumiem neizārstēt.
Kā Smartwill trenē koncentrāciju soli pa solim
Smartwill Kr. Barona ielā 88 Rīgā izriet no vienkāršas domas: koncentrācija un darba atmiņa ir savstarpēji saistītas prasmes, kas tiek trenētas soli pa solim, nevis ar pavēli. Tas nav repetītors un nav skolas aizvietojums. Programma strādā pie bāzes: uzdevuma noturēšanas galvā, pārslēgšanās starp soļiem, paraduma atgriezties pie mērķa pēc novēršanās. Nodarbībās mini-grupās slodze pieaug pakāpeniski, lai bērna smadzenes neatsistos pret griestiem un nesabruktu aizsardzības sastingšanā.
Viens no instrumentiem nodarbībās ir Rubika kubs, bet ne efekta dēļ. Kubs godīgi trenē tieši to, kā parasti pietrūkst: bērnam jānotur algoritms galvā, secīgi jāizpilda soļi, un ja viņš sastingst vai novērš uzmanību kaut uz sekundi, kubs nesaliksies. Pie tam uzdevums ir interesants, un smadzenes neizkrīt sastingšanā no garlaicības, kā tas mēdz būt pie rindkopas.
Saprast, kādā tieši režīmā sastingst jūsu bērns, vienkāršāk ir uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbības. Tā ir parasta spēles stunda, kurā pedagogs uzdevumos redz, kā bērns tur mērķi, kā reaģē uz troksni, kā atgriežas pēc novēršanās, bet beigās godīgi pasaka vecākam, kas jāuzlabo un kādā tempā. Bērniem tur patīk fināls: bērns saliek sagatavoto Rubika kubu aiz muguras, neskatoties, un pats paskaidro algoritmu. Vecākam tas uzskatāmi: bērna smadzenes spēj uz ilgu blīvu darbu, ja dot tām pareizo formātu un mazus soļus.
Godīgi par termiņiem. Neviens neapsola, ka pēc nedēļas jūsu bērns izdarīs mājas darbus pusstundā, tā nenotiek. Bet paradums sastingt un pārvaicāt instrukcijas pati neaiziet, bet nostiprinās, un pēc tam izstaipās līdz pieaugušā darbam un līdz attiecībām. Tāpēc ir jēga neatlikt vismaz pirmo soli, tas ir, saprast, kur tieši bērnam lūst fokuss. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa telefonu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Kāpēc bērns nespēj koncentrēties uz mājas darbiem. Visbiežāk darbojas divi cēloņi: skolēna darba atmiņa vēl nobriest, bet mājas darbi prasa reizē paturēt galvā nosacījumu, likumu un starprezultātu. Virsū spiež nogurums no pārslodzes un smadzeņu ieradums pie ātras stimulu maiņas ekrānā.
Kas ir darba atmiņa un kāpēc tā ir svarīga mācībām. Tā ir spēja vienlaikus paturēt galvā vairākas lietas, kamēr tu ar tām kaut ko dari. Pētījumi rāda, ka tās līmenis septiņos gados labi paredz sekmes četrpadsmitos, jo īpaši matemātikā un valodā. Labā ziņa ir tā, ka to var trenēt.
Kā mājās attīstīt bērna darba atmiņu. Spēles ar skaitļu un vārdu virknes atkārtošanu tiešā un pretējā secībā, izskaidro brālim noteikumus, šahs un dambrete, atrodi desmit atšķirības. Desmit-piecpadsmit minūtes dienā regulāri pāris mēnešos dod manāmu izmaiņu.
Bērns stundām sastingst pār mājas darbiem, ko darīt. Vispirms aizvāciet no galda visu lieko un uzlieciet taimeri uz divdesmit minūtēm. Ja bērns nekustas, nekliedziet atmosties, bet klusi pajautājiet, kurā solī viņš ir. Tālāk īsas blīvas sesijas ar obligātu pauzi nostrādā labāk nekā daudzu stundu nosēdēšana.
Bērns aizmirst, kāpēc gāja, vai tas ir normāli. Septiņu-desmit gadu vecumā tā ir pilnīgi ierasta situācija, jo darba atmiņa vēl nobriest. Uztraukums ir vietā tad, ja tas noturīgi un izteikti turpinās mēnešiem un parādās visās situācijās, tad ir vērts parādīties neiropsihologam.
Kā sastingšana atšķiras no parastās novēršamības stundās. Novēršamība ir aktīva aiziešana no uzdevuma ārējā stimulā (vilciņš, ekrāns, troksnis). Sastingšana ir pasīva aiziešana iekšā, kad bērns sēž taisni, bet burtnīcā nulle. Tām ir dažādi iemesli, un darbs ir cits, tāpēc mēs uzrakstījām divus atsevišķus pārskatus.
Vai koncentrēšanās grūtību gadījumā palīdz repetitori. Ja cēlonis ir reāls robs kādā priekšmetā, tad jā. Ja bērns sastingst vājas darba atmiņas dēļ, repetitors tikai palielinās kopējo darba apjomu, bet pašu pamatu neaizskars. Vispirms pamats, pēc tam, ja vajadzība saglabāsies, repetitors vienā konkrētā priekšmetā.
Cik ilgi jāgaida, lai sastingumi kļūtu retāki. Ātrus brīnumus cerēt nevajag. Regulāri veicot īsus vingrinājumus, pirmās izmaiņas parasti ir redzamas pēc dažām nedēļām, bet pamanāma atšķirība biežāk pienāk pēc pāris mēnešiem mierīga darba soli pa solim.
Kā saprast, vai mums vajadzīgs neiropsihologs vai pietiek ar mājas vingrinājumiem. Ar mājas vingrinājumiem pietiek, ja bērns labi savācas mīļākajās nodarbēs un sastingst vienīgi pie garlaicīgiem vai sarežģītiem uzdevumiem. Pie speciālista ir vērts doties, ja sastingums ir spēcīgs un noturīgs visās situācijās, turpinās ne pirmo mēnesi un to pavada impulsivitāte vai citas satraucošas pazīmes.
Kas ir svarīgāks, koncentrēšanās vai darba atmiņa. Būtībā tās ir divas blakusesošas prasmes, kuras strādā kopā. Bez koncentrēšanās bērns uzdevumā neiekļūst, bez darba atmiņas viņš tajā nenoturas. Trenēt ir vērts abas reizē, un labas nodarbības tieši tā arī dara.
Īsi
Ja bērns stundām sēž pār mājas darbiem un nekas nekustas no vietas, problēma gandrīz nekad nav slinkumā vai raksturā. Visbiežāk tā ir pasīva fokusa zaudēšana: smadzenes atlaiž pavedienu, darba atmiņa nenotur uzdevuma nosacījumu, un bērns sastingst, pats nesaprotot, kā tas notika. Tas ir normāls vecumposma mehānisms, kurš nobriest un ir trenējams. Zāles nav iekliedziens atmosties un nav vēl viens repetitors, bet treniņš soli pa solim: aizvākt liekos kairinājumus, uzlikt taimeri, dot īsas blīvas sesijas, spēlēt spēles darba atmiņai un pamazām palielināt slodzi. Un vēl viens svarīgs punkts: ja sastingums ir spēcīgs un noturīgs visās situācijās, neatlieciet vizīti pie neiropsihologa. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Baddeley, A. (2003). Working Memory: Looking Back and Looking Forward. Nature Reviews Neuroscience, 4(10).
Gathercole, S. E., Pickering, S. J., Knight, C., and Stegmann, Z. (2004). Working Memory Skills and Educational Attainment: Evidence from National Curriculum Assessments at 7 and 14 Years of Age. Applied Cognitive Psychology, 18(1).
Holmes, J., Gathercole, S. E., and Dunning, D. L. (2009). Adaptive Training Leads to Sustained Enhancement of Poor Working Memory in Children. Developmental Science, 12(4).
Posner, M. I., and Petersen, S. E. (1990). The Attention System of the Human Brain. Annual Review of Neuroscience, 13(1).
Cowan, N. (2014). Working Memory Underpins Cognitive Development, Learning, and Education. Educational Psychologist, 49(4).
Lasiet arī par atmiņu un uzmanību:
1.
Bērns domās aizlido stundā: kā attīstīt uzmanību
smartwillskola.lv/raksti/ka-attistit-uzmanibu-bernam
2.
Vakarā iemācījās, no rīta aizmirsa: kā trenēt bērna atmiņu
smartwillskola.lv/raksti/macijas-vakara-rita-aizmirsa
3.
Bērns visu aizmirst un pazaudē lietas: ko ar to darīt
smartwillskola.lv/raksti/visu-aizmirst-un-pazaude
4.
Bērns ar UDHS skolā: kā palīdzēt viņam un neizdegt pašiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-ar-udhs-skola
