Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne neiropsihologs, tikai parasts vecāks, kurš izsēdējis daudzus vakarus pie mācību grāmatām un kādu dienu aizdomājās, kāpēc visas šīs stundas līdz rītam izkūst līdz nullei.
Ar ko viss iesākās. Trešdien mācījāmies latviešu valodas likumu. Vecākais saprata, atkārtoja, atbildēja žirgti, viss atlēca no zobiem. Es biju apmierināts. Ar tīru sirdsapziņu noliku viņu gulēt. No rīta pirms skolas nolēmu pārbaudīt un pajautāju to pašu likumu. Dēls paskatījās uz mani tā, it kā es runātu marsiešu mēlē. Viņš neatcerējās pat to, ka vakar mēs vispār kaut ko mācījāmies. Acīs tukšums, it kā kāds naktī būtu atvēris viņa galvu un izdzēsis disku. Kontroldarbu viņš, protams, uzrakstīja slikti.
Es aizrāpos uz forumiem un uzzināju, ka šim tukšumam acīs ir milzīga vecāku kopiena. Mammas raksta par vienu un to pašu. Mācījāmies visu vakaru, no rīta acīs balts troksnis, it kā mācību grāmata nemaz nebūtu atvērta. Atmiņa kā gupijai. Dzejoļi vispār ir atsevišķs vecāku izmisuma paveids, četras rindas mācām divas stundas, bērns raud, es dusmojos, un beigās sanāk nelīdzeni un ar asarām. Kamēr esmu blakus un pasaku priekšā, bērns atceras, bet atstāj vienu, un galvā stupors. Latviešu mammas to pašu izsaka citiem vārdiem: vakar visu saprata un atcerējās, no rīta e-klasē atkal piecnieks, un rokas nolaižas no jautājuma, kur pazūd visa šī informācija. Un vēl viens liels atzarojums par skolā aizmirstām burtnīcām, maiņas apaviem, penāli, dienasgrāmatu un hronisko n vai tukšumu žurnālā vienkārši tāpēc, ka bērns aizmirsa izvilkt darbu no somas un nodot.
Uzreiz godīgi, lai nerastos maldīgas cerības. Burvju tehnikas, pēc kuras bērns no rīta sāks atcerēties vakardienas likumu, man nav. Tas, kas mums nostrādāja, prasīja pāris mēnešus rūpīga darba maziem soļiem un manāmu mūsu vakara režīma pārkārtošanu. Un vēl, reizēm aizmāršība nav par prasmi, bet par attīstības īpatnībām vai slodzi, un tad vajadzīgi nav ne vingrinājumi, ne repetitori, bet speciālists. Par to atsevišķi pastāstīšu zemāk.
Tas nav divnieks pēc rakstura: ko nozīmē, kad bērns līdz rītam visu aizmirsis
Īsumā, iemācīties un atcerēties ir divas dažādas lietas. Bērns tiešām var vielu zināt vakarā un pilnīgi godīgi to neatcerēties no rīta, jo starp šiem diviem brīžiem notiek atsevišķs process, kurš skolēnam bieži nestrādā.
Daudzi vecāki te jūtas apkrāpti. Es taču vakar dzirdēju, kā viņš atbild pareizi, bet no rīta viņš saka, ka aizmirsis. Loģiski nodomāt, ka bērns slinko vai viltojas. Taču smadzenes darbojas citādi. Lai viela no īslaicīgā bufera pārietu ilglaicīgajā atmiņā, vajadzīgas vairākas lietas: pietiekami dziļa apstrāde mācīšanās brīdī, miegs starp mācīšanos un pārbaudi un vismaz viens mēģinājums vielu atcerēties, nevis vienkārši pārlasīt. Ja kaut kas no tā nav nostrādājis, no rīta viela burtiski ir izdzēsta.
Un atsevišķi. Ja jūsu bērns ne tikai slikti atceras iemācīto, bet vispār nevar sēdēt pie mājas darbiem un sastingst pār vienu rindu, tas ir cits stāsts, par to mēs rakstījām kaimiņu pārskatā par koncentrāciju un darba atmiņu. Bet šeit tieši par to, kāpēc tas, ko iemācījās, nepaliek.
Trīs caurās atmiņas tipi: nakts izdzēšana, stupors uz dzejoļiem un aizmirsta burtnīca
Īsumā, vecāku sūdzības par slikto atmiņu gandrīz vienmēr ietilpst trijos tipos, un aiz katra no tiem slēpjas savs mehānisms.
Pirmā seja. Nakts dzēšana. Vakarā bērns visu zina, no rīta ir balta lapa. Vecākiem šis ir vissāpīgākais scenārijs, jo šķiet, ka vakara stundas iztērētas veltīgi. Patiesībā tā ir konsolidācijas problēma, vielas pārejas problēma uz ilglaicīgo atmiņu. Bieži cēlonis ir tas, ka vielu mācīja, neizprotot jēgu, vai bērns nebija izgulējies, vai arī vakars bija pārslogots un smadzenes vienkārši netika līdz nostiprināšanai.
Otrā seja. Stupors pie dzejoļiem un likumiem. Lielu saistītu teksta gabalu mācīšanās pārvēršas ģimenes murgā. Četras rindas divas stundas, jauc vārdus, raud. Te lieta nav tik daudz atmiņas ietilpībā, cik nepareizā mācīšanās tehnikā. Mehāniska viena un tā paša atkārtošana, neizprotot jēgu, atstāj visnestabilāko atmiņas pēdu, kura izirst pirmajā stresā.
Trešā seja. Aizmirsta burtnīca un maiņas apavi. Bērns nemitīgi aizmirst, kas uzdots, aizmirst nodot darbu, aizmirst formu sporta stundai. Te runa vairs nav par ilglaicīgo atmiņu, te runa ir par prospektīvo atmiņu, spēju noturēt nodomu laikā. Skolēnam tā vēl veidojas, un ar vienu frāzi savācies to neizārstēt.
Dzīvē šie trīs tipi vienam bērnam bieži savijas. Un tas ir normāli, jo aiz visiem trim slēpjas savstarpēji saistīti mehānismi.
Kāpēc bērns uzreiz visu aizmirst: kas notiek smadzenēs
Īsumā, atmiņa nav viens process, bet trīs, un noturīgai iegaumēšanai visiem trim jānostrādā pēc kārtas. Ja kaut viens no tiem tiek izlaists, no rīta bērns neatceras neko.
Pirmais process. Kodēšana. Tas ir brīdis, kad informācija ienāk smadzenēs. Kodēšana mēdz būt virspusēja un dziļa. Virspusēja ir tad, kad bērns vienkārši pārskrien tekstam ar acīm un atkārto vārdus. Dziļa ir tad, kad viņš jauno sasaista ar jau zināmo, iztēlojas attēlu, izskaidro saviem vārdiem vai saskata likumsakarību. Vienīgi dziļa kodēšana atstāj atmiņā uzticamu pēdu. Ja bērns visu atkārtošanu ir novedis līdz pārlasīšanai, viņa smadzenes pierakstīs teju neko.
Otrais process. Konsolidācija. Tā ir svaiga ieraksta pārvēršana noturīgā ilglaicīgā atmiņā, un notiek tas galvenokārt miegā. Mūsdienu pētījumi tieši rāda, ka miega laikā smadzenes burtiski pārskaņo dienas notikumus un nostiprina svarīgāko. Atņemiet bērnam normālu miegu, un viela, ko viņš mācījās vakarā, līdz rītam var pazust, pat ja desmitos vakarā viņš to zināja izcili.
Trešais process. Atjaunošana. Tā ir spēja iemācīto izvilkt vajadzīgajā brīdī. Un te ir svarīgs moments: atmiņu trenē nevis vielas atkārtošana, bet mēģinājumi to atcerēties. Sevis pārbaudīšana, atbildēšana uz jautājumiem, atstāstīšana ar aizvērtu mācību grāmatu, tas viss atmiņu nostiprina spēcīgāk nekā desmitā pārlasīšana. Šo parādību sauc par retrieval practice, un tā ir viena no visuzticamāk pierādītajām mūsdienu kognitīvajā zinātnē.
Kad vecāks saka bērnam pārlasi vēlreiz, viņš pats to nemanot pastiprina vienīgi kodēšanu, turklāt virspusēju, bet ar konsolidāciju un atjaunošanu nestrādā nemaz. Tāpēc bērns mācās un aizmirst, mācās un aizmirst.
Kāpēc zubrēšana nestrādā: starpība starp iegaumēt un saprast
Īsumā, mehāniska atkārtošana ir visvājākais iegaumēšanas veids un turklāt vecākam visintuitīvākais. Kas nu ko iedarbīgāks no malas parasti izskatās mazāk iedarbīgs, un tieši tur ir slazds.
Šim slazdam ir nosaukums, desirable difficulties jeb vēlamās grūtības. Kad bērns mācās dzejoli, piecas reizes pēc kārtas to pārlasot, viņam šķiet, ka viņš to iegaumē. Un arī jums kā vecākam tā šķiet, jo piektās reizes beigās viņš tiešām atkārto no galvas. Nelaime ir tā, ka šāda atmiņa ir nestabila, tā noturas dažas stundas un tad izgaist.
Bet, ja mēs mācīšanos konkrētajā brīdī padarīsim mazliet grūtāku, piemēram, palūgsim bērnam pēc pirmās izlasīšanas aizvērt mācību grāmatu un mēģināt atstāstīt, vai izskaidrot mums saviem vārdiem, vai izdomāt katrai rindai attēlu galvā, tad tobrīd viņam būs grūtāk, taču iegaumēsies uzticamāk un uz ilgu laiku. Tas ir paradoksāli, tomēr daudzkārt pierādīts: tas, kas tagad ir mazliet grūtāk, vēlāk turas labāk.
Un otrs svarīgais moments. Atmiņa labi pieķeras jēgai. Ja bērns nesaprot, par ko ir likums vai par ko ir dzejolis, viņš cenšas galvā noturēt bezjēdzīgu vārdu kaudzi. Atmiņai tas ir vissmagākais uzdevums. Tāpēc pirmais solis jebkurā mācīšanās reizē ir nevis atkārtošana, bet izpratne. Vispirms saprotiet, par ko ir teksts, un tikai tad mācieties.
Kā palīdzēt bērnam iegaumēt mājās: kas patiešām strādā
Īsumā: mazāk pārlasīšanas, vairāk izpratnes un mēģinājumu atcerēties, normāls miegs un mācīšanās sadalīšana laikā.
Izskaidro saviem vārdiem. Pēc pirmās izlasīšanas palūdziet bērnam neskatoties atstāstīt, par ko ir teksts. Nav nekas ļauns, ja sanāks pavāji. Jau pats mēģinājums vielu izvilkt nostiprina atmiņu spēcīgāk nekā desmitā pārlasīšana.
Pārbaudi sevi, nevis pārlasi. Aizvērta mācību grāmata un piecas minūtes mēģinājumu atcerēties dod vairāk nekā pusstunda pārlasīšanas. To var pārvērst spēlē: es uzdodu jautājumus, tu atbildi, pēc tam maināmies vietām.
Sasaisti ar to, ko jau zini. Jauns likums, jauns vārds, jauns datums atmiņā noturas, ja bērns tos piesien kaut kam jau pazīstamam. Kāds datums ir līdzīgs? Kādu vārdu tas atgādina? Tā arī ir mnemotehnika savā vienkāršākajā izpausmē.
Sadali mācīšanos. Viena mācīšanās stunda, sadalīta trijās divdesmit minūšu reizēs ar pauzēm, nostrādā labāk nekā viens vesela stunda garš bloks. Šo parādību sauc par spacing effect, un tā ir ļoti uzticami apstiprināta. Vēl labāk vielu atkārtot nākamajā dienā un pēc nedēļas.
Mācies vakarā, pārbaudi no rīta. Miegs starp mācīšanos un pārbaudi darbojas jums par labu, jo tieši miegā atmiņa nostiprinās. Tāpēc pieeja iemācīties stundu pirms kontroldarba darbojas slikti, bet vakardienas viela plus īsa rīta atkārtošana darbojas lieliski.
Mierīgs miegs nav apspriežams jautājums. Tas nav pedagoģisks triks, tā ir neirobioloģija. Neizgulējies skolēns iegaumē sliktāk pat tajās pašās nodarbībās. Ja bērns iet gulēt ap pusnakti, nekāda metodika atmiņu neizvilks.
Un vēl viens svarīgs punkts. Atmetiet frāzi atkārto vēlreiz kā universālu atbildi uz jebkuru grūtību. Tā bērnā audzē vienīgi nogurumu un sajūtu, ka mācīšanās nozīmē sāpju atkārtošanu.
Dzejoļi un likumi bez asarām: soli pa solim shēma
Īsumā, garu tekstu vienā piegājienā neiemācīties, un ar pārlasīšanu to neiemācīties nemaz.
Vispirms izprotiet, par ko ir šis dzejolis vai likums. Izlasiet kopā un pārrunājiet. Kas te ir pateikts, ko jūt autors, kāda ir doma. Bez tā visi nākamie soļi nostrādā vāji.
Sadaliet tekstu divu-četru rindu gabalos. Nemēģiniet vienā piegājienā iemācīt visu dzejoli, bērna smadzenes tādu apjomu neuzņems.
Mācieties gabalu tik ilgi, līdz bērns to divas reizes pēc kārtas spēj atkārtot neskatoties. Ne trīs, ne piecas, tieši divas.
Ejiet tālāk pie nākamā gabala, bet noteikti atgriezieties un pārbaudiet iepriekšējo. Tas arī ir tas pats sadalīšanas efekts, kurš notur atmiņu.
Kad visi gabali ir iemācīti, pamēģiniet dzejoli kopumā. Visdrīzāk uzreiz neizdosies, un tas ir normāli. Ļaujiet bērnam ieskatīties tajās vietās, kur viņš paklūp.
Un tad gulēt. No rīta atkārtojiet vēlreiz. Visdrīzāk bērns atcerēsies pārsteidzoši daudz, jo miegs būs padarījis savu darbu.
Šī pieeja neprasa vairāk laika nekā zubrīšana, bieži pat mazāk, toties ietaupa jums asaras un strīdus, un viela noturas ilgāk.
Ko darīt 7-8, 9-10 un 12-13 gados
Septiņos un astoņos gados atmiņa vēl nobriest, un prasīt, lai bērns garu likumu iegaumē no pirmās reizes, nav godīgi. Visvairāk tagad noder nevis spiediens, bet mācīšanās caur attēliem, tēliem un kustību. Dzejoļi labāk padodas ar žestiem, likumi ar piemēriem, cipari ar pirkstiņiem. Un noteikti agra gulētiešana, jo šajā vecumā atmiņai miegs ir kritisks.
Deviņos un desmitos, tas ir mana vecākā vecums, jau var ieviest vienkāršas mnemotehnikas, pārbaudes ar aizvērtu mācību grāmatu un prasīt atstāstījumu. Bērns jau spēj aptvert, ko nozīmē atcerēties, nevis pārlasīt, un no tā viņa atmiņa pāris mēnešos tiešām paceļas.
Divpadsmitos un trīspadsmitos bērns jau prot mācīties patstāvīgi, un mūsu galvenais uzdevums ir nevis kontrolēt, bet iemācīt viņam pareizās stratēģijas: sadalīta mācīšanās, sevis pārbaudīšana, konspekts saviem vārdiem, attēli un shēmas. Tā ir nenovērtējama prasme uz visu mūžu, un tā vienlaikus strauji samazina strīdu skaitu pie mājas darbiem.
Galvenās vecāku kļūdas, kad bērns aizmirst
Neapvainot slinkumā par to, kas iemācīts un aizmirsts. Bieži bērns tiešām mācījās, tikai nepaguva nostiprināt. Apvainojums sit pa motivāciju, bet atmiņu neatgriež.
Nespiest desmit reizes pārlasīt vienu un to pašu. Tas ir sliktākais un turklāt visintuitīvākais mācīšanās veids. Nomainiet to pret mēģinājumu atstāstīt vai atbildēt uz jautājumiem.
Nemācīties vakarā pēc trim pulciņiem. Līdz desmitiem vakarā smadzenes vairs neiegaumē, lai cik ļoti jūs censtos. Pārceliet mācīšanos uz agrāku logu pēc skolas.
Neatņemt miegu mācīšanās dēļ. Neizgulējušās smadzenes nākamajā dienā iegaumē sliktāk. Labāk nepilns apjoms ar normālu miegu nekā pilns apjoms ar piecām miega stundām.
Nesalīdzināt ar tiem, kas visu satver lidojumā. Bērni ir dažādi, un salīdzinājums nevienu nepadara gudrāku. Atmiņu trenē, tā netiek izsniegta gatavā veidā piedzimstot.
Neārstēt aizmāršību ar repetitoru. Ja bērnam ir grūtības ar atmiņu kā prasmi, repetitors tikai palielinās apjomu tam, kas netiek iegaumēts. Vispirms pamats, pēc tam repetitors konkrētā tēmā, ja tas tiešām vajadzīgs.
Kad ir vērts vērsties pie speciālista
Ja bērns aizmirst ne vien mācību lietas, bet arī labi zināmus vārdus, sejas un ierastus maršrutus, un tā notiek noturīgi vairākus mēnešus, ir vērts parādīties bērnu neirologam. Tā nav norma.
Ja aizmāršībai līdzi nāk miega traucējumi, trauksme, uzmācīgas kustības vai dīvainības runā, vispirms dodieties pie pediatra un neirologa, nevis uz attīstības centru.
Un vēl atsevišķs punkts par neuzmanību kopā ar impulsivitāti. Ja bērnam blakus sliktajai atmiņai vēl neizdodas mierīgi nosēdēt, viņš nemitīgi pārtrauc, daudz dara nepadomājis, un tā ir no agra vecuma, ir vērts doties pie neiropsihologa uz uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma izvērtēšanu.
Kā Smartwill trenē bērna atmiņu
Smartwill Kr. Barona ielā 88 Rīgā izriet no vienkāršas domas: atmiņa nav noliktava, kuru jāpiesātina ar spēku, bet prasme, kas tiek trenēta ar pareizo slodzi. Tas nav repetītors un nav skolas aizvietojums, tas ir darbs pie bāzes: spējas kodēt materiālu dziļi, noturēt to darba atmiņā un ātri to izvilkt vajadzīgajā brīdī. Nodarbībās mini-grupās bērnus māca nevis zubrēt, bet savienot jauno ar pazīstamo, pārvērst tekstu attēlos un shēmās, pārbaudīt sevi un atklāt caurumus materiālā pirms kontroldarba, nevis pēc.
Viens no instrumentiem nodarbībās ir Rubika kubs, bet ne efekta dēļ. Kubs godīgi trenē tieši tās funkcijas, kuru pietrūkst skolas stundā: bērns vienlaikus notur galvā vairākus soļus, atceras, kas bija pirms, un aprēķina, kas būs tālāk. Smadzenes pierod strādāt ar informācijas masīvu galvā, nevis uz papīra. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, kad bērns raksta kontroldarbu, turot galvā nosacījumu, formulu un starpa rezultātu.
Saprast, kas tieši kļūmē jūsu bērnam, kodēšana, konsolidācija vai atjaunošana, vienkāršāk ir uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbības. Tā ir parasta spēles stunda, kurā pedagogs uzdevumos redz, kā bērns iegaumē, kā atveido un kur zaudē pavedienu, bet beigās godīgi pasaka vecākam, kas jāuzlabo un kādā tempā. Bērniem tur patīk fināls: bērns saliek sagatavoto Rubika kubu aiz muguras, neskatoties, un pats paskaidro algoritmu. Vecākam tas uzskatāmi: bērna smadzenes spēj uz spēcīgu un blīvu iegaumēšanu, ja dot pareizo formātu.
Godīgi par termiņiem. Neviens neapsola, ka pēc nedēļas dzejoļi pārtrauks tikt mācīti ar asarām, bet likumi pārstās tikt izdzēsti līdz rītam, tā nenotiek. Bet paradums aizmirst pati neaiziet, bet nostiprinās kā mācīšanās stils, un pēc tam izstaipās līdz eksāmeniem un līdz pieaugušā darbam ar lieliem apjomiem. Tāpēc ir jēga neatlikt vismaz pirmo soli, tas ir, saprast, kur tieši bērnam lūst atmiņa. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa telefonu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Kāpēc bērns uzreiz aizmirst visu, ko mācījās vakarā. Visbiežāk cēlonis ir tas, ka vielu mācījās virspusēji, ar pārlasīšanu, un netika līdz nostiprināšanai caur mēģinājumu atcerēties un caur miegu. Atmiņa nesaglabājas no atkārtojumu skaita, tā saglabājas no apstrādes dziļuma un no konsolidācijas miegā.
Kā attīstīt bērna atmiņu 8-12 gados. Mācīt caur jēgu, nevis caur zubrīšanu. Pieradināt bērnu pēc pirmās izlasīšanas atstāstīt saviem vārdiem. Sadalīt mācīšanos vairākās īsās sesijās vienas garas vietā. Noteikti normāls miegs. Un pielikt klāt spēles secību, shēmu un attēlu iegaumēšanai.
Kā ar bērnu ātri iemācīties dzejoli bez asarām. Vispirms noskaidrot jēgu, tad sadalīt divu-četru rindu gabalos, mācīties katru gabalu līdz diviem pareiziem atkārtojumiem neskatoties, noteikti atgriezties pie iepriekšējiem gabaliem, pabeigt vakarā, bet pārbaudīt no rīta. Pusi darba paveiks miegs.
Kāpēc bērns likumu atceras, kamēr mamma ir blakus, bet kontroldarbā aizmirst. Bieži runa ir par atšķirību starp atpazīšanu un izvilkšanu. Kad mamma ir blakus, viņa met sīkas norādes, un bērns vielu atpazīst. Kontroldarbā norāžu nav, un atmiņa neiztur. To risina ar izvilkšanas treniņu, ar sevis pārbaudīšanu pie aizvērtas mācību grāmatas.
Vai bērna sliktajā atmiņā vainojami gadžeti. Tiešas un asas saiknes nav, bet netieša pastāv. Ieradums pie ātras stimulu maiņas un virspusējas skatīšanās dziļo iegaumēšanu trenē vāji. Dozēts ekrāns un atsevišķs laiks gariem interesantiem uzdevumiem atmiņai nāk par labu.
Vai atmiņas grūtību gadījumā palīdz repetitori. Ja bērnam ir robs konkrētā tēmā, repetitors palīdzēs. Ja bērnam ir grūtības ar atmiņu kā prasmi, repetitors nepalīdz, jo vienkārši palielina apjomu tam, kas netiek iegaumēts, nestrādājot pie pašas tehnikas.
Ko no medicīniskā viedokļa nozīmē caura atmiņa bērnam. Caura atmiņa ir vecāku sacīts izteiciens, nevis diagnoze. Aiz tā parasti slēpjas virspusējas kodēšanas, nepietiekama miega un sevis pārbaudīšanas tehnikas trūkuma apvienojums. Retos gadījumos aiz tā var slēpties traucējums, ko nosaka vienīgi speciālists.
Cik ilgi jāgaida, lai bērna atmiņa manāmi uzlabotos. Ātrus brīnumus cerēt nevajag. Regulāri strādājot pareizi, pirmās izmaiņas ir redzamas pēc dažām nedēļām, bet pamanāma atšķirība pienāk pēc pāris mēnešiem. Ieraduma pārcelšana no zubrīšanas uz sevis pārbaudīšanas tehniku ir visizdevīgākais ieguldījums.
Vai pusaudzim atmiņu vēl var trenēt, vai jau par vēlu. Par vēlu nav. Smadzenes plastiskumu saglabā visu mūžu, un pusaudža gadi ir viens no pateicīgākajiem posmiem mācīšanās ieradumu pārkārtošanai. Grūtāk ir ar motivāciju, nevis ar spēju.
Īsi
Ja bērns līdz rītam aizmirst to, ko vakarā zināja no galvas, problēma gandrīz nekad nav slinkumā vai raksturā. Visbiežāk tas ir apvienojums no virspusējas kodēšanas ar pārlasīšanu, miega trūkuma un tā, ka nav bijis mēģinājumu vielu atcerēties. Zāles nav atkārto vēlreiz un nav vēl viens repetitors, bet cita pieeja: mācīties caur jēgu, pārbaudīt sevi ar aizvērtu mācību grāmatu, sadalīt mācīšanos īsās sesijās, noteikti normāli gulēt un reizēm atgriezties pie vielas pēc dienas un pēc nedēļas. Un vēl viens svarīgs punkts: ja aizmāršība ir spēcīga un noturīga visās situācijās, neatlieciet vizīti pie neirologa. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Roediger, H. L., and Karpicke, J. D. (2006). The Power of Testing Memory: Basic Research and Implications for Educational Practice. Perspectives on Psychological Science, 1(3).
Walker, M. P., and Stickgold, R. (2004). Sleep-Dependent Learning and Memory Consolidation. Neuron, 44(1).
Diekelmann, S., and Born, J. (2010). The Memory Function of Sleep. Nature Reviews Neuroscience, 11(2).
Bjork, R. A., and Bjork, E. L. (2011). Making Things Hard on Yourself, But in a Good Way: Creating Desirable Difficulties to Enhance Learning. Worth Publishers.
Dunlosky, J., Rawson, K. A., Marsh, E. J., Nathan, M. J., and Willingham, D. T. (2013). Improving Students Learning With Effective Learning Techniques. Psychological Science in the Public Interest, 14(1).
Lasiet arī par atmiņu un uzmanību:
1.
Bērns visu aizmirst un pazaudē lietas: ko ar to darīt
smartwillskola.lv/raksti/visu-aizmirst-un-pazaude
2.
Bērns stundām sēž pie mājasdarbiem: kāpēc viņš sastingst un kā palīdzēt
smartwillskola.lv/raksti/ilgi-pilda-majasdarbus
3.
Bērns domās aizlido stundā: kā attīstīt uzmanību
smartwillskola.lv/raksti/ka-attistit-uzmanibu-bernam
4.
Kādas prasmes attīstīt bērnam 7–13 gados nākotnei
smartwillskola.lv/raksti/kadas-prasmes-attistit-bernam
