Mani sauc Maksims, esmu divu bērnu tēvs. Jaunākajam ir septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne futurologs, ne skolas dibinātājs, esmu visparastākais vecāks, kuru kādā brīdī pārņēma pavisam konkrētas bailes.
Es skatījos uz vecāko, un man kļuva bail. Ar mācībām tā nekādi, interesē vienīgi dators, neko sevišķi negrib. Un galvā riņķoja: kas ar viņu būs pēc desmit gadiem. Par ko viņš kļūs tajā darba tirgū, kur pusi darba drīz pārņems mākslīgais intelekts. Tās pašas bailes es atpazinu citu vecāku ziņojumos, īpaši zēnu vecākiem vienpadsmit līdz trīspadsmit gados: plēšamies kā nezin kas, lai dotu startu, bet viņam nekas nav vajadzīgs, peld pa straumi.
Uzreiz pasakšu godīgi: šāda trauksme ir normāla un saprātīga. Pasaule patiešām mainās straujāk nekā jebkad. Profesijas, uz kurām mēs paļāvāmies pirms divdesmit gadiem, izzūd, to vietā rodas jaunas, un nav īsti skaidrs, kam vispār gatavot bērnu. Taču tieši no šīs trauksmes ir viegli saraut kļūdas: pārslogot ar pulciņiem, spiest uz atzīmēm un nodot bērnam savu paniku.
Tāpēc es apsēdos un sāku mierīgi izprast. Ko mēs zinām droši, kas ir novecojis un kas nē, un ko reāli var izdarīt tieši tagad, septiņos līdz trīspadsmit gados, nelaužot ne bērnu, ne sevi. Tālāk tieši par to.
Kāpēc šīs bailes saasinās tieši 11-13 gados
Šķiet, ka panika uzrodas tukšā vietā. Taču tai ir gluži saprotams sākumpunkts. Tieši ap vienpadsmit līdz trīspadsmit gadiem sakrīt vairākas lietas: sākumskola ir aiz muguras, bērnība acīmredzami beidzas, priekšā eksāmeni, pusaudžu gadi un pieaugušā dzīve. Un uz šī fona jebkurš bērns neko negrib, izņemot telefonu vecāka smadzenes uzreiz pārceļ desmit gadus uz priekšu.
Tālāk ieslēdzas vienkāršas lamatas. Mēs redzam šodienas ainu, garlaikotu pusaudzi uz dīvāna, un uzbūvējam no tās visu nākotni, it kā tā jau būtu izlemta. Kaut gan patiesībā šajā vecumā gandrīz nekas vēl nav priekšnolemts. Pusaudža smadzenes tikai pārbūvējas, un šodienas apātija nebūt nav vienāda ar rītdienas likteni.
Šī izpratne trauksmi neatceļ, bet noņem tai aso, paralizējošo daļu. Mēs neesam nokavējuši uz visiem laikiem. Mēs kā reizi esam tajā vecumā, kad daudz kas vēl tikai top, un tā ir laba ziņa, nevis spriedums.
Kas novecojis, bet kas nē
Sākšu ar nepatīkamu patiesību. Daļa no tā, ko mēs bērniem mācām aiz inerces, vairs nedarbojas, un turēties pie tā nav nekādas jēgas.
Novecojusi ir lielu faktu apjomu iekalšana. Viss atrodams internetā, un enciklopēdiska erudīcija priekšrocība būt pārstāja jau kādus piecpadsmit gadus atpakaļ. Novecojusi ir doma par vienu profesiju uz visu mūžu, mūsdienu cilvēks specialitāti karjeras laikā maina vairākkārt. Novecojusi ir pati prasme zināt atbildes, jo svarīgāk kļuva prast uzdot jautājumus un tās atbildes meklēt.
Bet lūk kas nav novecojis un ir pat kļuvis vērtīgāks. Prasme domāt dziļi, koncentrēties, iedziļināties un pabeigt iesākto, uz ātrā satura fona tas ir kļuvis tikai svarīgāks. Prasme sadarboties ar cilvēkiem, vienoties, ieklausīties, strādāt komandā, to automatizēt ir ļoti grūti. Un emocionālā noturība, spēja pārdzīvot neveiksmes un turpināt pēc kritieniem, bez kuras strauji mainīgā pasaulē nekur netikt.
Ja pavisam īsi, vērtība ir pārvietojusies no tā, ko tu zini, uz to, kā tu domā, kā sadzīvo ar cilvēkiem un kā iztur sitienus.
Sešas prasmes, kas tiešām noderēs
Ja saliek kopā pētījumus un veselo saprātu, lūk sešas lietas, kuras ir vērts attīstīt jau tagad, nevis abstrakta gatavošanās nākotnei.
Koncentrēšanās. Spēja apsēsties un strādāt pie viena uzdevuma četrdesmit piecas līdz sešdesmit minūtes, nenovēršoties. Īso video un nemitīgu paziņojumu pasaulē tā kļūst par retu un dārgu prasmi.
Problēmu risināšana. Ne jau iemācīties gatavus algoritmus, bet prast sastapties ar jaunu uzdevumu un meklēt risinājumu: analīze, hipotēzes, pārbaude. To iemāca galvaslauzītes, projekti un reāli uzdevumi, nevis iekalšana.
Komunikācija. Skaidri formulēt domu, saprast sarunbiedru, vienoties. Ne vienkārši pļāpāt, bet uzturēt saturīgu dialogu, arī ar pieaugušajiem.
Pašorganizācija. Saplānot dienu, nedēļu, projektu, sadalīt laiku un pabeigt iesākto. To nav iespējams apgūt vienā vakarā, tā veidojas gadu gaitā caur paša atbildību.
Zinātkāre un spēja mācīties. Ne jau apgūt kādu konkrētu programmu, bet prast iemācīties jebko. Līdz trīsdesmit gadiem bērns apgūs lietas, kuru tagad vēl nav.
Emocionālais briedums. Saprast savas emocijas, tās pārvaldīt, atgūties pēc neveiksmēm. Skolā to gandrīz nemāca, bet pieaugušam cilvēkam bez tā ir grūti.
Kā attīstīt šīs prasmes 7-13 gados
Galvenais, ne jau ar speciālām nodarbībām par emocionālo intelektu, bet parastās dzīves ietvaros. Bērni mācās nevis no lekcijām, bet no prakses un piemēra.
Koncentrēšanos trenējiet ar regularitāti. Lasīšana pa trīsdesmit minūtēm, projekti uz divām trim stundām, galvaslauzītes bez priekšā teikšanas. Nozīme ir nevis vienai varonīgai sesijai, bet pastāvīgumam un tam, ka laiks pieaug pakāpeniski.
Problēmu risināšanu dodiet caur reāliem uzdevumiem. Lai pats sagatavo sev pusdienas, pats izdomā, kā salabot velosipēdu, pats saplāno maršrutu līdz vecmāmiņai. Nediktējiet kā, ļaujiet padomāt un izdarīt, pat ja sanāks ne ideāli.
Komunikāciju trenējiet ar sarunām mājās, bez televizora un telefoniem. Pārrunājiet ziņas, filmas, viņa dienu, mācieties saskatīt otra cilvēka pozīciju, nevis tikai savējo.
Pašorganizāciju dodiet caur atbildības zonu. Sava soma, savi mājas pienākumi, savs grafiks, ar kļūdām un aizrādījumiem, bet patstāvīgi. Ja visu sakravā mamma, šī prasme neradīsies nekad.
Zinātkāri atbalstiet arī tad, kad interese šķiet dīvaina. Aizrāvies ar vabolēm, nopērciet grāmatu par vabolēm, ieinteresējies par Seno Ēģipti, parādiet filmu. Jebkurš dziļums vienā tēmā ieaudzina ieradumu iedziļināties, un tieši tā ir nākotnes spēja mācīties.
Emocionālo briedumu rādiet ar savu piemēru. Bērni nolasa nevis vārdus, bet to, kā paši vecāki tiek galā ar savām emocijām. Ja jūs sarūgtinājumu izdzīvojat konstruktīvi, bez histērijām un noliegšanas, bērns mācās to pašu.
Kas noteikti nepadara bērnu veiksmīgu
Ir lietas, kurās tiek ieguldīts daudz spēka un naudas, bet atdeve nākotnē no tām ir gandrīz nekāda. Par tām godīgi.
Neglābj piecinieki. Saikne starp skolas atzīmēm un panākumiem pieaugušā dzīvē ir vājāka, nekā pieņemts domāt, un daļa teicamnieku vēlāk sliktāk tiek galā ar reāliem, ne mācību uzdevumiem. Sīkāk par motivāciju un atzīmēm esmu rakstījis atsevišķos rakstos par desmit gadiem un par to, kāpēc bērns negrib mācīties.
Neglābj arī vesela kaudze pulciņu. Pārslogots grafiks biežāk dod pretēju rezultātu: visur pa virsu un nekur ar īstu interesi.
Neglābj agrīna apmācība. Bērns, kurš lasīja četros gados, līdz četrpadsmit gadiem ne ar ko neatšķiras no tā, kurš iemācījās septiņos. Tas biežāk ir stāsts par vecāku ambīcijām, nevis par attīstību.
Neglābj repetitori visos priekšmetos uzreiz. Ja repetitors aizlāpa kādu konkrētu robu, tas ir normāli. Bet ja katrs priekšmets velkas tikai kopā ar viņu, veidojas atkarība un nespēja mācīties pašam.
Ko darīt ar savu trauksmi
Tā, iespējams, ir pati svarīgākā daļa, un par sevi runāju atsevišķi. Vecāka trauksme nepaliek vecākā iekšienē, tā pārceļo uz bērnu un paradoksālā kārtā traucē tieši tai attīstībai, par kuru mēs baidāmies.
Vispirms atzīstiet trauksmi kā faktu un nespiediet to nost. Es raizējos par viņa nākotni, tas ir normāli un cilvēcīgi saprotami. Apspiesta trauksme nekur nepazūd, tā vienkārši izlaužas caur kliegšanu un kontroli.
Tālāk atrodiet, ko var izdarīt jau tagad. Trauksme bez darbības vienkārši aprij enerģiju, bet konkrēti mazi soļi, tieši otrādi, atgriež sajūtu, ka jūs kaut ko ietekmējat.
Atcerieties, ka bērns nav jūs. Viņa ceļš būs citāds, ne tāds kā jums, un, iespējams, ne tāds, kādu jūs bijāt ieplānojuši. Tā nav neveiksme, tā ir norma.
Un uzticieties procesam. Lielākā daļa bērnu ar normālu pamata attīstību savu ceļu atrod līdz divdesmit pieciem trīsdesmit gadiem. Ne vienā gadā un ne uzreiz, bet atrod. Jūsu uzdevums nav noklāt ideālu nākotni, bet dot balstu un pa ceļam nesalauzt interesi.
Par bailēm no mākslīgā intelekta
Atsevišķi par to, kas šobrīd biedē visvairāk. Daudzi vecāki godīgi raksta: baidos, ka mācu bērnu pēc vecās sistēmas, kas padarīs viņu par bezdarbnieku, jo neirotīkli jau visu izdara paši. Bailes ir saprotamas, un daļa patiesības tajās tiešām ir.
Bet secinājums no tā ir nevis kalt vēl cītīgāk, bet gluži pretējs. Jo vairāk rutīnas pārņem mākslīgais intelekts, jo dārgāks kļūst tieši cilvēciskais: prasme domāt nestandarta situācijā, izvirzīt uzdevumus, iedziļināties jaunajā, vienoties ar cilvēkiem un nesabrukt no neveiksmēm. Tās tieši ir tās sešas prasmes, kas minētas augstāk. Tāpēc gatavošanās pasaulei ar MI nav sacensība faktos, bet ieguldījums domāšanā, saskarsmē un noturībā. Un sākt to loģiski nevis septiņpadsmit gados, kad jau deg, bet septiņos līdz trīspadsmit, kamēr viss vēl ir plastisks.
Par bezmugurkaulību un prasmi izturēt sitienu
Vēl viena bieža sāpe: pie mazākās grūtības bērns padodas, mazliet neizdevās, un uzreiz es nedarīšu, tas ir garlaicīgi. Vecākiem ir bail, ka tieši tāpat viņš salūzīs arī pie pirmās pieaugušā problēmas.
Te ir svarīgi saprast mehāniku. Spēja nepamest grūtajā brīdī nav iedzimts raksturs, bet prasme, kuru var trenēt. Tā aug tur, kur bērnam ir paveicami, bet ne rotaļlietu uzdevumi, tiesības kļūdīties bez kauna un pieredze, ka pēc neveiksmes var turpināt un tikt līdz galam. Un otrādi, tā neizaugs, ja par bērnu visu pabeidz citi vai ja pēc katras kļūdas seko skandāls. Būtībā neatlaidība tiek likta caur mazām, līdz galam pabeigtām lietām, nevis caur saukļiem par to, ka dzīve ir cīņa.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, jo man tā ir daļa no atbildes tieši uz šīm bailēm. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Nodarbības tur ir apzināti būvētas ne tikai ap skolas tēmām, bet ap tām pašām vispārīgajām prasmēm: koncentrēšanās, uzdevumu risināšana, komunikācija, pašorganizācija ir iebūvētas katrā nodarbībā, un bieži caur azartu, galvaslauzītēm un redzamu rezultātu, piemēram kad bērns mācās salikt Rubika kubu. Man vērtība tieši tajā: tas ir tas, ko skola dot gandrīz nevar, un turklāt tas nav atkarīgs no tā, kādas konkrēti profesijas parādīsies pēc desmit gadiem. Es godīgi negaidu no turienes garantijas, ka bērns kļūs veiksmīgs, tādu vispār neviens dot nevar. Bet es redzu jēgu tajā, lai viņš trenētu domāšanu, pabeigtu iesākto un pārstātu baidīties no sarežģītā, un daļa manas pašas trauksmes no tā norimst. Ja šīs bailes par nākotni ir pazīstamas arī jums, var vienkārši atvest bērnu uz pamēģinājuma nodarbību un paskatīties, kādas prasmes tiešām ir vērts nostiprināt jau tagad. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Kādas prasmes būs vajadzīgas bērnam mākslīgā intelekta laikmetā?
Rupji sakot, ne jau fakti, bet tas, ko ir grūti automatizēt: prasme domāt un koncentrēties, risināt jaunus uzdevumus, sarunāties un vienoties, organizēt sevi un izturēt sitienu pēc neveiksmes. Jo vairāk rutīnas pārņem MI, jo dārgākas kļūst tieši šīs cilvēciskās prasmes.
Vai nav par vēlu sākt attīstīt bērnu 11-13 gados?
Nē. Tieši otrādi, tas ir ļoti piemērots vecums: smadzenes aktīvi pārbūvējas, bet raksturs vēl tikai veidojas. Pirms septiņiem nav jēgas dzīt, bet pēc septiņpadsmit jau ir grūtāk, taču vienpadsmit līdz trīspadsmit jūs noteikti neesat nokavējuši.
Pusaudzis dzīvē neko negrib, kā to mainīt?
Vispirms atdaliet nogurumu un telefonu no patiesas interešu neesamības, bieži vien iemesls slēpjas pārslodzē un ātrajā ekrāna dopamīnā. Tālāk nespiediet ar mērķiem no augšas, bet palīdziet atrast jomu, kurā viņš ir dzīvs, un caur to pieslēdziet piepūli un iesāktā pabeigšanu. Strauja ambīciju iepūšana parasti tikai attālina.
Kā attīstīt bērnā mērķtiecību un prasmi nepamest?
Caur uzdevumiem, kas ir reāli, bet vienlaikus paveicami, caur tiesībām kļūdīties bez kauna un caur mazām lietām, kas novestas līdz galam. Neatlaidība ir trenējama prasme, nevis iedzimts mugurkauls, un tā aug uz pieredzes es spēju, nevis uz saukļiem par cīņu.
Vai skolas atzīmes ietekmē veiksmi pieaugušā dzīvē?
Saikne ir vājāka, nekā pieņemts domāt. Atzīmes ir noderīgas, taču pašas par sevi nākotni negarantē, bet daļa teicamnieku sliktāk tiek galā ar reāliem ne mācību uzdevumiem. Daudz svarīgāka ir domāšana, patstāvība un noturība.
Cik pulciņu vajag bērnam, lai sagatavotu viņu nākotnei?
Labāk mazāk, toties ar interesi un dziļumu, nekā daudz un pa virsu. Pārslogots grafiks zinātkāri biežāk nogalina, nevis attīsta. Viens divi virzieni, kuros bērns tiešām ir iesaistīts, dod vairāk nekā pieci zem spaida.
Kā pārstāt satraukties par bērna nākotni?
Pilnībā pārstāt diez vai izdosies, un tas arī nav vajadzīgs. Palīdz trauksmi atzīt, pārvērst to konkrētos mazos soļos, paturēt prātā, ka bērna ceļš būs savs, un uzticēties tam, ka lielākā daļa bērnu sevi atrod līdz divdesmit pieciem trīsdesmit. Trauksme bez darbības kaitē, trauksme, pārvērsta darbībā, palīdz.
Vai attīstības centri tiešām gatavo nākotnei vai tas ir mārketings?
Paši par sevi brīnumrezultātus un panākumu garantijas tie nedod, un no tādiem solījumiem labāk turēties tālāk. Bet regulārs koncentrēšanās, uzdevumu risināšanas un iesāktā pabeigšanas treniņš dzīvā formātā ir noderīgs balsts, īpaši kā papildinājums ģimenei un skolai.
Īsumā
Bailes par bērna nākotni ir normālas, īpaši vienpadsmit līdz trīspadsmit gados, taču no tām ir viegli izaudzēt kļūdas: pārslogot ar pulciņiem, spiest uz atzīmēm un nodot bērnam paniku. Īstenībā šajā vecumā gandrīz nekas nav priekšnolemts. Novecojusi ir faktu kalšana, likme uz vienu profesiju un atbilžu kults, bet vērtība ir pārvietojusies uz domāšanu, saskarsmi un noturību. Tāpēc attīstīt ir vērts sešas lietas: koncentrēšanos, problēmu risināšanu, komunikāciju, pašorganizāciju, zinātkāri un emocionālo briedumu, turklāt parastajā dzīvē, caur atbildību un piemēru, nevis caur lekcijām. Un noteikti jāstrādā ar savu trauksmi, pārvēršot to mazos soļos.
Nekas no tā neizskatās pēc burvju gatavošanas nākotnei. Nav neviena kursa, pēc kura bērns garantēti kļūs veiksmīgs. Bet tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas, regularitāte, atbildība un iesāktā pabeigšana, dod balstu jebkurā nākotnē. Garlaicīgie pamati uzvar izdomātos trikus deviņas reizes no desmit.
Avoti
World Economic Forum. The Future of Jobs Report. WEF. 2023.
Heckman, J. J., Kautz, T. Hard Evidence on Soft Skills. Labour Economics. 2012.
Duckworth, A. L., et al. Grit: Perseverance and Passion for Long-Term Goals. Journal of Personality and Social Psychology. 2007.
Diamond, A. Executive Functions. Annual Review of Psychology. 2013.
Dweck, C. S. Mindset: The New Psychology of Success. Random House. 2006.
OECD. The Future of Education and Skills 2030. OECD. 2018.
Lasiet arī par attīstības un prasmju tēmu:
1.
Vai Rubika kubs ir noderīgs bērnam: ko tas patiesībā attīsta
smartwillskola.lv/raksti/rubika-kubs-berna-smadzenes
2.
Bērns slikti raksta un ātri nogurst roka: kā attīstīt motoriku 7–9 gados
smartwillskola.lv/raksti/slikti-raksta-nogurst-roka
3.
Bērns saprot, bet nevar pastāstīt saviem vārdiem: kā attīstīt runu
smartwillskola.lv/raksti/nevar-pastastit-saviem-vardiem
4.
Bērns neko nedara bez atgādinājuma: kā iemācīt patstāvību
smartwillskola.lv/raksti/ka-iemacit-patstavibu
