Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam ir septiņi gadi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne logopēds, esmu parasts vecāks, kurš kādā brīdī uzdūrās ģimenei ļoti sāpīgai lietai un ilgi mēģināja saprast, kas vispār notiek.
Ar ko tas mums sākās. Vecākajam bija projekts dabaszinātnēs, kaut kas par ekosistēmām. Viņš patiešām vairākus vakarus sēdēja virs tā, zīmēja plakātu, meklēja attēlus, aizpildīja parakstus. Viss pats, bez manis. Piektdienā atnāca no skolas un klusi pateica: es nespēju izstāstīt. Skolotāja nolika mazāku punktu skaitu par nespēju argumentēt. Es atvēru viņa plakātu un nesapratu, kā tas varēja notikt, jo plakāts ir labs un informācijas tur daudz. Vakarā apsēdos un palūdzu: pastāsti man, kā tu stāstītu klasei. Viņš sāka, apstājās, pateica nu tu jau saprati, ko es domāju, un apklusa. Es skatījos uz viņu un sapratu vienu vienkāršu lietu. Viņš zina visu. Un nespēj to pateikt.
Es aizgāju uz forumiem un uzzināju, ka mēs neesam vieni tādi. Vecāki raksta par suņa sindromu: visu saprot, loģika ir dzelzs, saliek vissarežģītākos konstruktorus, bet, tiklīdz jāpastāsta par dienu, vārdus no viņa nevar izvilkt. Raksta par meitu, kura daudz lasa, taču atstāstīt rindkopu dabaszinātnēs viņai ir mokas, ņurd, jauc, dusmojas uz sevi un raud. Latviešu mammas piebilst tieši to pašu par desmitgadīgiem zēniem, kuri runā trīs vārdu teikumos un nespēj savērt domu ķēdītē. Un atsevišķi par Latvijas specifiku: mājās krieviski, skolā latviski, galvā vinagrete, bērns iesāk domu vienā valodā, aizmirst vārdu, pārlec citā un beigās izvēlas paklusēt.
Uzreiz godīgi, lai nerastos maldīgas cerības. Nekādas burvju frāzes, pēc kuras bērns sāktu runāt, es nesniegšu. Tas, kas nostrādāja mums, prasīja pāris mēnešus. Un vēl, dažkārt iemesls nav pašā prasmē, bet tajā, ka vajadzīgs nevis vecāka raksts, bet speciālists. Par to es arī pastāstīšu zemāk, ar konkrētiem orientieriem.
Ko nozīmē, kad bērns visu saprot, bet pasacīt nevar
Īsumā tā ir plaisa starp domāšanu un runu: doma galvā ir, vārdu krājuma pietiek, bet prasme to savērt saistītā teikumā un pateikt skaļi vēl nav izstrādāta.
Šādu situāciju ir svarīgi nošķirt no citām, kas no malas izskatās līdzīgi. Tā nav runas attīstības aizture kā pirmsskolniekiem: pasīvais vārdu krājums šādam bērnam parasti ir normāls, frāzes viņš prot veidot, vienkārši nemāk tās izdot dzīvā sarunā. Tas arī nav klusais raksturs pats par sevi: intravertēts bērns spēj runāt visai saistīti, kad vien vēlas, tikai runā mazāk. Un tā nav muļķība: visbiežāk bērnam ar šādu problēmu domāšana ir tieši spēcīga, un tāpēc viņam ir vēl sāpīgāk, ka uz āru iznāk ņurdēšana.
Visnoderīgākais salīdzinājums: runa ir aisberga virsotne. Zem tās slēpjas vārdu krājums, vārdu atrašanas ātrums, darba atmiņa, kas ļauj paturēt galvā, ko tikko pateici un ko grasies teikt tālāk, un domas struktūra, tas ir, prasme sadalīt ideju daļās un salikt kopā atpakaļ. Ja kaut viens no šiem stāviem ir noplacis, doma augšā uz āru netiek.
Kāpēc bērns visu saprot, bet nespēj izteikt domu vārdos
Visbiežāk strādā viens vai divi iemesli no pieciem: bailes kļūdīties, neiztrenēta prasme, vājš aktīvais vārdu krājums, trauksmainums vai attīstības īpatnības.
Pirmais iemesls. Bailes kļūdīties. Bērns baidās pateikt nepareizi un tikt izsmiets: no klasesbiedriem, skolotāja, dažkārt arī vecākiem. Tas ir visbiežākais iemesls 9-12 gados, kad vienaudžu vērtējums sāk nozīmēt ļoti daudz. Paklusēt ir drošāk nekā riskēt.
Otrais iemesls. Prasme nav iztrenēta. Domāšana un runāšana ir divi atšķirīgi procesi. Daudzi bērni prot domāt, taču nekad nav mērķtiecīgi mācījušies savērt domu pilnos teikumos. Jo īpaši tad, ja mājās galvenā saziņa notiek sarakstē mesindžeros, nevis dzīvās sarunās. Smadzenēm vienkārši nav bijis iemesla trenēt šo muskuli.
Trešais iemesls. Vājš aktīvais vārdu krājums. Vārdu bērns zina daudz, bet pasīvi, tas ir, atpazīst tos tekstā. Pašā runā viņš lieto divus simtus-trīs simtus visbiežāko. Tāpēc doma ir, bet vajadzīgā vārda nav, un bērns apklust. Akadēmiskā vārdu krājuma pētījumi rāda, ka plaisa starp vārdu pasīvo atpazīšanu un to aktīvu lietošanu ir viena no galvenajām līnijām, pa kuru skolēniem attīstās runa.
Ceturtais iemesls. Trauksmainums. Ja bērns baidās no pieaugušajiem vai mājās viņa runu bieži kritizē (ne tā pateici, ne tas vārds, runā normāli), viņš noslēdzas. Kautrīgs bērns un trauksmains bērns nav viens un tas pats, taču abas šīs līnijas ir savstarpēji saistītas: pētījumi rāda, ka kautrīgums skolēniem pazemina rezultātus mutvārdu pārbaudēs vairāk nekā rakstveida, pat ja zināšanas ir vienādas.
Piektais iemesls. Attīstības īpatnības. Dažkārt aiz saspringtās runas slēpjas logopēdiskas vai neiropsiholoģiskas īpatnības. Ja bērns ne tikai klusē skolā, bet arī ģimenē runā vienzilbīgi, jauc locījumus un galotnes, turklāt tā ir bijis jau no agra vecuma, ir vērts konsultēties ar speciālistu. Atsevišķs stāsts ir selektīvais mutisms, kad bērns mājās runā brīvi, bet skolā un svešinieku vidū nepasaka ne vārda. Tā nav kaprīze un ne ietiepība, tas ir trauksmes traucējums, un te ir nepieciešams bērnu psihologs.
Projektu aizstāvēšana un mutvārdu atbildes: kāpēc klusētājiem skolā ir kļuvis grūtāk
Īsumā mūsdienu skola mutvārdu runu padara gandrīz obligātu: argumentācija, projektu aizstāvēšana un grupu darbs ir pārnesuši svaru no vienkāršiem testiem uz to, cik labi bērns prot runāt.
Agrāk atzīmi varēja nopelnīt ar pareizi saliktām ķeksītēm testā. Tagad mēraukla ir cita. Jau no sākumskolas no bērna prasa paskaidrot saviem vārdiem, pamatot savu risinājumu, aizstāvēt projektu klases priekšā un iesaistīties grupas diskusijā. Pēc būtības tas ir labi, jo dzīvē nonāk cilvēki, kas prot runāt. Taču klusētājam no tā kļūst sāpīgi: viņš patiešām ziedo vakarus projektam, pats sagatavo plakātu un materiālus, bet pie tāfeles sastingst, jo mutvārdu aizstāvēšanu nekad nav trenējis. Punktus noņem par nespēju argumentēt, un aizvainojums te ir milzīgs, es to labi atceros.
Galvenais secinājums ir tāds, ka mutvārdu runa vairs nav papildu, bet gan pamata skolas prasme, un ar to tagad jāstrādā tikpat sistemātiski kā ar lasīšanu un rakstīšanu.
Bilingvāla putra: kāpēc Rīgā tas sit īpaši sāpīgi
Īsumā pāreja uz mācībām pilnībā latviešu valodā krievvalodīgā ģimenē bērnu muļķāku nepadara, taču kādu laiku saistīta runa viņam patiešām padodas grūtāk, un tas ir normāls posms, kas pāriet.
Dzīvē tas izskatās apmēram šādi. Mājās bērns runā krieviski, skolā klausās un raksta latviski, bet austiņās YouTube nereti skan trešajā valodā. Viņš iesāk domu vienā valodā, neatrod precīzo vārdu, pārlec uz citu, sajauc galotnes un kādā brīdī nolemj, ka vieglāk ir paklusēt nekā izdot šādu vinagreti. Forumos raksta tieši to pašu: vieglāk vispār klusēt nekā tik apkaunojoši runāt.
Jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, bilingvisma pētījumi liecina, ka ilgtermiņā divvalodība bērnu domāšanai biežāk palīdz nekā traucē: tā trenē elastību un kontroli. Otrkārt, pārejas posmā, īpaši tad, kad mainās mācību vide vai skolas valoda kļūst nedzimtā, bērnam tiešām uz laiku var pasliktināties raitums katrā no valodām atsevišķi. Tas nav trūkums un nav iemesls bērnu vainot. Tas nozīmē vienu: viņam vajag vairāk dzīvas mutvārdu prakses abās valodās, nevis vairāk pārmetumu.
Kā saprast, kurā tieši ir lieta jūsu bērnam
Pirms kaut ko mainīt, mierīgi pārbaudiet mājās trīs vienkāršas lietas. Tas prasa pusstundu un dod godīgu priekšstatu.
Palūdziet pastāstīt par mīļāko multeni vai grāmatu. Neuzdodiet jautājumus, tikai klausieties. Ja bērns pastāsta ar divām-trim īsām frāzēm un apklust, problēma drīzāk ir formulēšanas prasmē. Ja stāsta dzīvi, taču pie svešiem pieaugušajiem vai skolā klusē, iemesls ir bailēs un trauksmē, nevis runā.
Paspēlējiet priekšmeta aprakstīšanu. Paņemiet parastu krūzīti un palūdziet to aprakstīt ar desmit dažādiem vārdiem. Ja sanāk trīs-četri, aktīvais vārdu krājums ir mazs un to vajag audzēt. Ja nesanāk nemaz, iemesls var būt dziļāks, un tad ir vērts paraudzīties uz pārējām pazīmēm.
Palūkojieties, kā bērns atbild uz jautājumiem. Vai uz atvērtajiem, piemēram, pastāsti, kā pagāja diena, vai tikai uz slēgtajiem, piemēram, patika vai nē. Ja atbild tikai ar īsu jā un nē, tad izvērstas atbildes prasme nav iztrenēta, un tieši tā ir vispateicīgākā vieta, kur strādāt.
Kas patiešām palīdz attīstīt mutvārdu runu mājās
Īsumā: trenēt runu kā prasmi ar īsiem ikdienas vingrinājumiem un likvidēt mājās to, kas atņem vēlmi runāt.
Pastāsti par attēlu. Atveriet jebkuru grāmatu vai parādiet fotogrāfiju. Bērna uzdevums ir savērt stāstu no pieciem-septiņiem teikumiem. Nevis jā vai nē, bet saistīts stāsts. Vispirms parādiet piemēru paši, lai būtu skaidrs, kā to dara. Desmit minūtes dienā, un pēc mēneša izmaiņas ir redzamas.
Spēle ar sinonīmiem. Jūs nosaucat vārdu, bērns izdomā piecus sinonīmus. Liels ir liels, milzīgs, gigantisks, vesels, apjomīgs. Tas ir bezmaksas paņēmiens, kā pārvilkt vārdus no pasīvā vārdu krājuma uz aktīvo.
Ziņu atstāstīšana. Ja izlasīts īss teksts vai raksts, palūdziet to atstāstīt saviem vārdiem, nevis burtiski, bet pēc būtības. Tas trenē domas struktūru un vienlaikus noder skolā, jo puse mācību ir tieši atstāstīšana.
Paskaidro savu viedokli. Patika filma, kāpēc. Nepatīk matemātika, kāpēc. Norunājiet ar bērnu, ka jebkurš viedoklis jāpamato ar vismaz trim iemesliem. Tā smadzenes mācās ne tikai reaģēt, bet arī veidot argumentāciju.
Ģimenes vakariņas bez ekrāniem. Vismaz vienas vakariņas nedēļā bez televizora un telefoniem, kurās katrs izstāsta vienu interesantu dienas notikumu. Tā nav vecāku pratināšana, bet normāla saruna starp pieaugušajiem un bērniem. Bērni tur dzird dzīvu paraugu, kā pieaugušie formulē domas, un tas iedarbojas spēcīgāk nekā jebkuri vingrinājumi.
Debates bērna līmenī. Paņemiet vienkāršu tēmu: kas ir labāks, vasara vai ziema, kaķi vai suņi, un strīdieties pēc kārtas, minot argumentus. Tā mācām veidot runu loģiski un ieklausīties sarunbiedrā. Pusaudzim 12-13 tas noderēs īpaši, ja pret strīdu izturas nopietni.
Bērns klusē pie tāfeles: ko darīt 7-8, 9-10 un 12-13
Septiņos un astoņos gados panikai ir par agru. Bērns tikai pierod pie skolas, pie lielas klases, pie svešas skolotājas. Sastingums pie tāfeles šajā vecumā visbiežāk ir situatīvs un pāriet pats, ja mājās nerada spiedienu un katru dienu nepratina, vai viņš pacēla roku. Vislielākā palīdzība tagad ir daudz runāt ar bērnu mājās un nekritizēt viņa runu.
Deviņos un desmitos gados, tas ir mana vecākā vecums, viss kļūst sarežģītāk. Klāt nāk vienaudžu vērtējums, rodas bailes izskatīties muļķīgi, un paradums klusēt sāk nostiprināties kā aizsardzības veids. Ja neko nedara, līdz vienpadsmitiem-divpadsmitiem tas jau kļūst par personīgu stilu, kuru lauzt ir grūtāk. Tāpēc tieši tagad ir vērts mājās ieviest regulārus mutvārdu vingrinājumus un zemriska situācijas, kurās bērns runā citu klātbūtnē.
Divpadsmitos un trīspadsmitos tam klāt nāk skolas projektu un prezentāciju spiediens klases priekšā. Pusaudzis te nereti izvēlas nebūt teicamnieks, lai tikai nebūtu jāiet pie tāfeles. Mājas vingrinājumiem ir vērts pievienot īsus prezentācijas mēģinājumus: bērns divas minūtes izstāsta ģimenei to, ko gatavojas stāstīt skolā. Bez atzīmes, vienkārši lai izmēģinātu tekstu skaļi.
Galvenās vecāku kļūdas, kad bērns nerunā
Nepārtrauciet un nepabeidziet teikumu bērna vietā. Tas ir ļoti izplatīts vecāku paradums: nu, ko tu gribēji pateikt, ātrāk. Tā bērns iemācās, ka runāšana ir kaut kas saspringts un ka vārdu viņa vietā tāpat pateiks citi. Pacietīga pauze darbojas simtreiz labāk.
Nekritizējiet runu skarbi. Frāzes ne tā pateici, nepareizi, runā normāli uz ilgu laiku nogalina vēlmi runāt. Ja kļūda patiešām traucē saprast, atkārtojiet teikto pareizi it kā starp citu, nenorādot bērnam, ka viņš kļūdījies. Smadzenes pareizo variantu pacels pašas, jo tās to ir dzirdējušas.
Neaizvietojiet runu ar darbībām. Ja bērns tā vietā, lai palūgtu vārdos, rāda ar pirkstu uz sulu, nedodiet to uzreiz. Nogaidiet, mierīgi sakiet, palūdz vārdos, un tikai tad pasniedziet. Citādi kāpēc lai smadzenes mācītos runāt, ja visu tāpat atnes.
Nesalīdziniet ar runīgiem vienaudžiem. Teiciens Maša ir tāda runātīga sit pa pašvērtējumu uz ilgu laiku. Visi bērni attīstās atšķirīgi, un runas temps ar prātu nav saistīts nekādi.
Nejauciet kluso raksturu ar problēmu. Daļa bērnu vienkārši ir intraverti un runā mazāk, nekā vecāki sagaida, un tas nav trūkums. Ja bērns vajadzības gadījumā spēj savērt saistītu atbildi un tikai nemīl daudz pļāpāt, lieciet viņu mierā ar prasību izrunāties.
Kad ir vērts vērsties pie speciālista
Dažās situācijās ir prātīgi neaprobežoties tikai ar mājas vingrinājumiem. Ja bērnam ir septiņi-deviņi gadi un pilnos teikumos viņš runā tikai retumis, slikti veido frāzi, jauc locījumus un galotnes ne vien latviski, bet arī dzimtajā valodā, ir vērts parādīties skolas logopēdam vai neiropsihologam. Rīgā strādā speciālisti, kuri vada tieši skolas vecuma bērnus, nevis tikai mazuļus.
Ja bērns ne vien runā maz, bet arī bieži pārjautā, it kā nebūtu dzirdējis, vai jauc līdzīgas skaņas, ir vērts pārbaudīt dzirdi pie surdologa un aizstaigāt pie neirologa. Dažkārt aiz klusēšanas slēpjas nevis runa, bet dzirdes uztvere.
Un atsevišķi par selektīvo mutismu: mājās bērns runā brīvi un ilgi, bet skolā vai svešinieku vidū nepasaka ne vārda, un tas velkas mēnešiem. Tā nav ietiepība un ne kaprīze, tas ir trauksmes traucējums, un ar to strādā bērnu psihologs vai psihoterapeits. Jo agrāk sāk, jo vieglāk.
Kā Smartwill palīdz, kad bērns zina, bet klusē
Smartwill Rīga Kr. Barona ielā 88 Rīgā izriet no tā, ka runa ir aisberga virsotne, bet zem tās guļ domas struktūra. Tas nav logopēdijas centrs, tāpēc ja bērnam ir problēmas ar skaņām vai ar gramatisko frāzes noformējumu, iet tomēr vajag pie logopēda. Programma strādā pie tā, kas padara runu saistītu: pie uzmanības, darba atmiņas, loģikas un paraduma izrunāt savu spriedumu skaļi. Nodarbībās mini-grupās bērni daudz runā, atstāsta, argumentē, strīdas un aizstāv savus risinājumus, drošā vidē, kur par nesekmīgu vārdu nelamā.
Viens no galvenajiem trenažieriem nodarbībās ir Rubika kubs, bet ne kā triks. Bērns ne tikai saliek to, bet skaļi paskaidro trenerim un grupai savu algoritmu: ko dara, kāpēc tieši tā un kas būs tālāk. Smadzenes mācās sinhronizēt pirkstus, telpisko domāšanu un runu vienlaikus. Pēc šādas trenēšanas atstāstīt rindkopu vai aizstāvēt projektu kļūst stipri vieglāk, jo skaļas runāšanas prasme jau ir izstrādāta sarežģītākā uzdevumā.
Saprast, kurā tieši ir aizķeršanās jūsu bērnam, vienkāršāk ir uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbības. Tā ir parasta spēles stunda, kur pedagogs redz, kā bērns domā, kā formulē un kur sažņaudzas, bet beigās godīgi pasaka vecākam, kas jāpaaugstina. Bērniem tur patīk fināls: bērns risina šķietami sarežģītus piemērus vienkāršā veidā un saliek sagatavoto Rubika kubu aiz muguras, neskatoties, un pēc tam pats stāsta, kā viņš to izdarīja. Vecākam tas ir uzskatāmi: bērns ne tikai domā, bet arī runā.
Godīgi par termiņiem. Neviens neapsola, ka klusētājs sāks runāt nedēļā. Bet paradums klusēt pati neiziet un ar laiku nostiprinās kā personīgs stils, un tad to lauzt ir daudz grūtāk. Tāpēc ir jēga neatlikt vismaz pirmo soli, tas ir, saprast iemeslu. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var skolas vietnē smartwillskola.lv vai pa telefonu, un jau pēc tās jums būs konkrēta aina trauksmes vietā ap mutvārdu runu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Kāpēc bērns visu saprot, bet nespēj izteikt domu vārdos. Visbiežāk strādā divi iemesli: nav iztrenēta pati prasme savērt domu saistītā teikumā, kā arī vājš aktīvais vārdu krājums, kad bērns zina daudz vārdu, bet runā izmanto tikai visbiežākos. Virsū nereti spiež bailes kļūdīties un vienaudžu vērtējums.
Kas ir suņa sindroms bērnam un vai tas ir bīstami. Tas ir sarunvalodas apzīmējums situācijai, kad bērns visu saprot, bet saistīti pateikt nespēj. Tā nav diagnoze un nav slimība, bet gan apraksts plaisai starp domāšanu un runu. Ja citu satraucošu pazīmju nav, parasti pietiek ar regulāriem mutvārdu vingrinājumiem mājās.
Kā attīstīt saistītu runu skolēnam 8-9 gados mājās. Galvenais ir īsi ikdienas mutvārdu runas vingrinājumi: stāsts par attēlu, sinonīmi, īsa teksta atstāstīšana un sava viedokļa pamatošana. Klāt vēl jāatsakās mājās no viņa runas kritizēšanas un jāiemācās izturēt pauzi, kamēr viņš meklē vārdus.
Bērns jauc galotnes un nespēj atstāstīt tekstu, ko darīt. Vispirms noskaidrojiet, kurā valodā tas notiek, abās vai tikai vienā. Ja abās un noturīgi, ir vērts parādīties logopēdam vai neiropsihologam. Ja tikai latviešu valodā krievvalodīgā ģimenē, tas biežāk ir īslaicīgs bilingvālās adaptācijas stāsts.
Vai logopēds palīdzēs skolēnam, kurš izrunā visas skaņas, bet ņurd. Logopēds palīdz tur, kur ir grūtības ar skaņām, tempu un gramatisko noformējumu. Ja fonētika un gramatika ir kārtībā, bet grūti nākas tieši savērt domu un saistīti to izteikt, tas jau nav logopēdisks darbs, bet drīzāk atrodas uz domāšanas un mutvārdu runas treniņa robežas.
Bilingvāls bērns, krievu un latviešu valoda, vai tā ir runas putras cēlonis. Bilingvisms pats par sevi nav trūkums, pētījumi liecina, ka ilgtermiņā tas domāšanai biežāk palīdz. Taču pārejas posmos raitums katrā no valodām var uz laiku pasliktināties, un vajadzīga nevis kritika, bet vairāk dzīvas mutvārdu prakses abās valodās.
Kā palīdzēt bērnam bez panikas aizstāvēt skolas projektu klases priekšā. Noder īss prezentācijas mēģinājums mājās: bērns divas-trīs minūtes izstāsta ģimenei to, ko gatavojas stāstīt skolā, bez atzīmes, vienkārši izmēģinot tekstu skaļi. Pēc tam var sniegt vienu mierīgu atgriezenisko saiti, kas skanēja saprotami un kur viņš aizķērās.
Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai bērns sāktu runāt saistītāk. Ātrus brīnumus gaidīt nav vērts. Ja vingrinājumi ir regulāri, pirmās izmaiņas parasti redzamas jau pēc dažām nedēļām, bet pamanāma atšķirība, kad bērns pats sāk stāstīt mājās un celt roku skolā, biežāk pienāk pēc pāris mēnešiem.
Ar ko retorika un teātra studija atšķiras no nodarbībām domāšanas attīstībai. Teātris un retorika labi trenē skatuvi, balsi un pasniegšanas veidu. Nodarbības domāšanas attīstībai strādā ar to, no kā runa top: ar loģiku, darba atmiņu un paradumu izrunāt savu spriedumu skaļi. Pēc būtības tās savā starpā nekonkurē, bet viena otru papildina.
Kad klusēšana ir rakstura norma un kad tas ir iemesls vērsties pie speciālista. Klusēšana nav problēma, ja bērns vajadzības gadījumā spēj savērt saistītu atbildi un tuvinieku lokā runā pietiekami. Uztraukums ir pamatots, ja bērns mājās runā brīvi, bet skolā un svešinieku vidū mēnešiem nepasaka ne vārda, vai ja viņa runa visās situācijās paliek vienzilbīga. Šādos gadījumos ir prātīgi aiziet pie speciālista.
Īsi
Ja bērns visu saprot, bet saistīti pateikt nespēj, problēma gandrīz nekad nav prātā un ne raksturā. Visbiežāk tā ir plaisa starp domāšanu un runu: doma ir, vārdu krājuma pietiek, bet prasme to savērt teikumā nav izstrādāta. Virsū spiež bailes kļūdīties, vienaudžu vērtējums, skolas prasības mutvārdu aizstāvēšanai un prezentācijām, bet Latvijā vēl arī divvalodu vide. Zāles nav kāds viens burvju vingrinājums, bet gan īsi ikdienas mutvārdu runas treniņi, mierīgs tonis mājās un pacietība pret pauzēm. Un vēl viens svarīgs punkts atsevišķi: ja ir logopēdisku, neiroloģisku vai trauksmes īpatnību pazīmes, neatlieciet vizīti pie speciālista. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Nagy, W. E., and Townsend, D. (2012). Words as Tools: Learning Academic Vocabulary as Language Acquisition. Reading Research Quarterly, 47(1).
Chi, M. T. H., De Leeuw, N., Chiu, M.-H., and LaVancher, C. (1994). Eliciting Self-Explanations Improves Understanding. Cognitive Science, 18(3).
Mercer, N., and Littleton, K. (2007). Dialogue and the Development of Children's Thinking: A Sociocultural Approach. Routledge.
Bialystok, E. (2017). The Bilingual Adaptation: How Minds Accommodate Experience. Psychological Bulletin, 143(3).
Crozier, W. R., and Hostettler, K. (2003). The Influence of Shyness on Children's Test Performance. British Journal of Educational Psychology, 73(3).
Svarīga piezīme
Šis ir teksts, kura pamatā ir personīga pieredze un esošie pētījumi, nevis profesionāla psiholoģiskā vai medicīniskā konsultācija. Ja jūs pamanāt bērnam noturīgas runas grūtības, izteiktu trauksmi saskarsmē, selektīvā mutisma pazīmes vai citus satraucošus simptomus, ir vērts vērsties pie profila speciālista: skolas logopēda, neiropsihologa, neirologa vai bērnu psihologa.
Smartwill ir kognitīvo spēju attīstības skola, nevis logopēdiskais, medicīniskais vai terapeitiskais centrs. Nodarbības attīsta uzmanību, atmiņu, domāšanu un prasmi saistīti izrunāt savus spriedumus, un tas palīdz bērnam pārliecinātāk izteikt domas, bet neaizvieto logopēdisko darbu ar skaņām un gramatiku, skolas apmācību un psihologa vai ārsta palīdzību, ja tā ir nepieciešama.
Lasiet arī par attīstību un saskarsmi:
1.
Kādas prasmes attīstīt bērnam 7–13 gados nākotnei
smartwillskola.lv/raksti/kadas-prasmes-attistit-bernam
2.
Vai Rubika kubs ir noderīgs bērnam: ko tas patiesībā attīsta
smartwillskola.lv/raksti/rubika-kubs-berna-smadzenes
3.
Mājās zina, klasē klusē: kāpēc bērns baidās atbildēt
smartwillskola.lv/raksti/baidas-atbildet-klase
4.
Bērnu neuzņem klasē: kā palīdzēt viņam sadraudzēties
smartwillskola.lv/raksti/bernu-neuznem-klase
