Mani sauc Maksims, un man ir divi dēli. Vienam septiņi, otram desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, vienkārši vecāks, kurš kādā dienā sastapās ar to, kas sāp vairāk nekā jebkuras atzīmes.
Vecākais sāka nākt mājās no skolas noskumis. Šodien starpbrīdī atkal neviens neaicināja futbolā. Ēdamzālē sēž viens pats. Saka, ka jūtoties caurspīdīgs. Savu situāciju es atpazinu desmitos citu vecāku ziņojumu: ar manu bērnu klasē neviens nerunā, starpbrīdī visi sastājas grupiņās, bet, tiklīdz viņš pienāk, tās izklīst, sirds plīst pušu. Un aiz tā gandrīz vienmēr slēpjas nevis mācības, bet vientulība.
Un lūk pirmā atziņa. Šeit uzreiz ir svarīgi nošķirt divas ļoti atšķirīgas situācijas. Pirmā, kad bērnu vienkārši neuzņem kompānijā, taču neapceļ. Šajā gadījumā daudz ko var paveikt paši. Otrā, kad viņu ķircina, stumda, sauc neglītos vārdos, mērķtiecīgi izslēdz. Tā jau ir vardarbība, un tā prasa citādu darbu, bieži ar skolas un psihologa iesaisti. Tālāk par abām, godīgi paturot prātā šo robežu.
Uzreiz pateikšu atklāti. To nesalabo ar padomu vienkārši sadraudzējies, un vienā sarunā tas nepāriet. Un šī ir joma, kurā es kā vecāks varu daudz, bet ne visu, un daļā gadījumu ir nepieciešama speciālistu palīdzība. Zemāk par cēloņiem, par konkrētiem soļiem un par to, kad pieslēgt skolu.
Vispirms atšķiriet: neuzņem vai pielieto vardarbību
Pirms kaut ko sākt darīt, ir godīgi jāsaprot, ar ko jums nākas saskarties, jo pieeja atšķiras pēc būtības.
Neuzņemšana ir tad, kad bērnu neaicina spēlēties, neapsēžas viņam blakus, neņem komandā projekta darbā, bet tajā pašā laikā aktīvi neapceļ. Viņš drīzāk ir ārpus redzes loka, nevis mērķis. Šeit palīdz saudzīgi vecāku soļi, un par tiem zemāk.
Vardarbība ir tad, kad pastāv sistemātiska agresija: ķircina, stumda, sauc neglītos vārdos, mērķtiecīgi izslēdz, dara to reizi pēc reizes un ar acīmredzamu spēka pārsvaru grupas pusē. Dana Olveusa klasiskajos darbos norādīts, ka vardarbību raksturo tieši atkārtošanās un spēku nevienlīdzība, un pati no sevis tā gandrīz nekad nepāriet. Šeit ar mājas soļiem vien ir par maz, vajadzīga skola, un nereti arī psihologs.
Ja redzat otro ainu, nevilciet laiku un nemēģiniet tikt galā vienatnē. Tā nav vājuma pazīme, bet pareiza rīcības secība.
Kāpēc bērnu neuzņem, pieci iemesli
Ja runa ir tieši par neuzņemšanu, nevis vardarbību, parasti darbojas viens cēlonis vai divu-trīs kombinācija. Ir vērts atrast savējo, nemetot pārmetumus bērnam.
Klusais raksturs. Bērns ir intraverts, un aktīvie klasesbiedri viņu vienkārši nepamana. Tā nav klases ļaunprātība, bet temperamenta jautājums. Temperamenta pētījumos, piemēram, pie Džeroma Kagana, redzams, ka daļa bērnu jau no dzimšanas ir piesardzīgāki jaunās un sociālās situācijās, un viņiem fiziski ir grūtāk iesaistīties trokšņainā spēlē.
Nesakrīt intereses. Visi zēni spēlē futbolu vai kādu konkrētu spēli, bet jūsu dēls nē. Meitenes pārrunā seriālus, bet jūsu meita lasa. Nav kopīgu tēmu, un sarunai nav aiz kā aizķerties.
Uzvedības īpatnības. Bērns var netīši atgrūst vienaudžus: runā pārāk skaļi, pārtrauc, taisa aizrādījumus, reaģē pārāk vētraini. Nereti tas ir saistīts ar attīstības īpatnībām vai emociju regulāciju, un ar pavēli nedari tā to nesalabot.
Bija gadījums, un tas pielipa. Vienreiz apraudājās fiziskajā audzināšanā vai iznāca smieklīgs pārpratums, un baltās vārnas etiķete palika. Astoņus-divpadsmit gadus veci bērni, diemžēl, šādus atgadījumus atceras sīksti.
Ārējas atšķirības. Jaunais, atbraucis no citas pilsētas, runā citā valodā, kas Rīgas skolās ar latviešu un krievvalodīgajiem bērniem gadās bieži, ģērbjas savādāk. Šādas atšķirības bērni pamana un reizēm izmanto.
Ko darīt tieši tagad
Ja tā ir neuzņemšana, pirmie soļi ir gluži konkrēti un patiešām darbojas.
Runājiet bez spiediena. Nevis kas ar tevi notika, bet pastāsti, kā jūsu klasē draudzējas, kurš ar kuru, kurš mēdz uzsākt, kuram tu esi simpātisks. Mierīgas sarunas veidā, bez nopratināšanas un bez līdzjūtības balsī, kas bērnam tikai pastiprina sajūtu, ka ar viņu ir nelaime.
Noskaidrojiet detaļas. Ar ko bērns mēģināja veidot kontaktu, kurš uzņēma labvēlīgi, kurš atgrūda. Ļoti bieži atklājas, ka ir viens vai divi bērni, kuri principā ir gatavi draudzēties, vienkārši tā nav tā kompānija, kas atrodas klases uzmanības centrā.
Veidojiet draudzību ar vienu bērnu. Nemēģiniet viņu uzreiz iestūrēt lielajā kompānijā. Atrodiet to, ar kuru viņš kaut kā jau sarunājas, un palīdziet šai saiknei nostiprināties: uzaiciniet mājās, uz kino, uz parku. Viens tuvs draugs nosedz lielāko daļu problēmas, un to apstiprina arī pētījumi: Ešera un kolēģu darbos redzams, ka vismaz viena drauga esamība manāmi mazina bērna vientulību, pat ja klase kopumā bērnu nav pieņēmusi.
Atrodiet nodarbi ar citiem bērniem. Ja klasē neizdodas, meklējiet pulciņu, sekciju, nometni. Citā vidē bērns var sastapt savējos, un tas atņem vienai klasei vienīgās pasaules lomu.
Pastrādājiet ar to, kas atgrūž. Ja ir kāda konkrēta traucējoša uzvedība, trenējiet to klusi un saudzīgi, nevis ar pārmetumiem, bet caur spēli un paņēmieniem. Piemēram, ja bērns neprot sagaidīt savu kārtu sarunā, izspēlējiet to mājās.
Kad pieslēgt skolu
Ne katrā situācijā ir vajadzīga skolas iejaukšanās, taču reizēm bez tās neiztikt, un tad ir svarīgi rīkoties, nevis gaidīt.
Dodieties pie klases audzinātāja, ja bērnu ne vien neaicina, bet arī aktīvi pazemo. Sarunas mērķis nav kādu sodīt, bet lūgt palīdzību attiecību veidošanā klasē. Labs klases audzinātājs prot strādāt ar mikroklimatu, bet Skola2030 grupu projekti, kuros izstumto neviens neņem komandā, ir tieši skolotāja atbildības zona.
Dodieties pie skolas psihologa, ja bērns raud gandrīz katru rītu, atsakās iet uz skolu, viņam ir strauji nokritušas atzīmes vai izjaukts miegs. Tās ir nopietna stresa pazīmes, kuras ignorēt nedrīkst. Es neapsolu, ka ikviens skolas psihologs strādās nevainojami, ģimeņu pieredze atšķiras, taču tās ir pareizās pirmās durvis.
Dodieties pie direktora un tālāk augšup, ja vardarbība turpinās, bet klases audzinātāja netiek galā. Jums ir tiesības aizstāvēt savu bērnu. Latvijas skolās pastāv procedūras reaģēšanai uz vardarbību, un, ja skola nerīkojas, izglītības jomā ir uzraudzības instances, kurās var vērsties. Es apzināti to nepasniedzu kā tūlītēja rezultāta garantiju, taču par šiem pakāpieniem zināt ir vērts.
Ko nevajadzētu darīt
Daži tipiski soļi, kas situāciju parasti pasliktina.
Nemāciet kauties vai atmaksāt pretī. Tas nostrādā reti un biežāk bērna stāvokli tikai pasliktina.
Nemudiniet ar vārdiem vienkārši sazinies, ej un sadraudzējies. Bērns pats to labprāt darītu, bet nezina, kā, un šāds padoms viņa ausīs skan līdzīgi kā zivij teikt, lai peld ātrāk.
Nesalīdziniet ar sevi. Frāze es tavos gados biju kompānijas dvēsele bērnam tikai pastiprina sajūtu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Neignorējiet problēmu cerībā, ka viņš to pāraugs. Reizēm tiešām pāraug, taču nereti izolācijas gados nostiprinās uzstādījumi es nevienam neesmu vajadzīgs un es neesmu tāds, kurus vēlāk noņemt ir grūti un ilgi.
Kā vientulība saistīta ar mācībām un pašvērtējumu
Tā ir būtiska saikne, kuru sarunās par atzīmēm ir viegli palaist garām. Bērns, kuru neuzņem, pamazām sāk vispār negribēt iet uz skolu, un tad krīt ne vien noskaņojums, bet arī mācības. Pārskatos par bērnu attiecībām ar vienaudžiem, piemēram, pie Parkera un Ešera, redzams, ka grūtības ar pieņemšanu bērnībā saistās ar paaugstinātu emocionālās sfēras problēmu risku vēlāk, tāpēc tas nav sīkums, ko var atlikt.
Tas darbojas arī otrā virzienā. Kad bērnam krīt pašvērtējums, kontaktu nodibināt kļūst vēl grūtāk, un loks noslēdzas. Tāpēc līdztekus sociālajai situācijai ir vērts stiprināt viņa pārliecību par sevi.
Kur šeit iederas nodarbības par kognitīvajām prasmēm
Pateikšu par skolu, kurp iet abi mani bērni, jo bērnam, kuram klasē ir grūti, ir ļoti svarīga cita vide, kur viņu pieņem. Tā ir Smartwill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Kas man tur ir vērtīgi. Bērni tur mācās mazās grupās pa sešiem-astoņiem cilvēkiem, un tā nav skolas klase ar jau izveidoju hierarhiju forsie un izstumtie. Grupas tiek veidotas nevis pēc teritorijas, bet pēc intereses, un bērnus apvieno kopējais aizrautības stāvoklis: galvas mežģī, loģikas uzdevumi, Rubika kuba salikšana. Bērnam, kuram ir grūti klasē, šādā vidē bieži ir vieglāk atrast savējos un mierīgi patrenēt saskarsmi. Un tur tiešām strādā pie konkrētām sociālajām prasmēm: kā uzsākt sarunu, kā uzturēt sarunu, kā vienoties un nesabrukt konfliktā, turklāt caur spēli, nevis caur morāles lasīšanu par draudzību. Es godīgi neapsolu, ka bērns mēneša laikā kļūs par klases zvaigzni un visi sāks skatīties uz viņu ar apbrīnu, tā nenotiek, un tas būtu negodīgs solījums. Bet jauna droša vide plus darbs pie prasmēm reāli palīdz bērnam justies pārliecinātāk, un pēc diviem vai trim mēnešiem tas bieži ir manāms. Ja jūsu bērnam ir grūtības saskarsmē, var vienkārši atnākt uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbību un paskatīties, kas viņam derēs. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežāk uzdotie jautājumi
Bērnu klasē ignorē, ko darīt. Vispirms nošķiriet neuzņemšanu un vardarbību, jo pieeja atšķiras. Ja viņu tikai neaicina, bet nepazemo, palīdz saudzīgi soļi: mierīga saruna bez spiediena, likme uz draudzību ar vienu bērnu un vide ārpus klases, kur viņš atrod savējos. Ja pastāv sistemātiska agresija, tā ir vardarbība, un tad ir vajadzīga skola, bieži arī psihologs.
Kā saprast, vai tas ir vienkārši nedraudzē vai jau buļlings. Vadieties pēc atkārtošanās un spēka pārsvara. Kad bērnu vienkārši apiet, tā ir neuzņemšana. Kad reizi pēc reizes ķircina, stumda, sauc neglītos vārdos un mērķtiecīgi izslēdz, tā jau ir vardarbība. Vardarbība pati no sevis gandrīz nekad nepāriet, tāpēc tās gadījumā negaida, bet pieaicina skolotāju un speciālistus.
Ar manu bērnu neviens negrib sēdēt pie soliem, ar ko sākt. Ar sarunu bez līdzjūtības un nopratināšanas un ar detaļu noskaidrošanu: kurš kaut kā jau ir gatavs kontaktēties. Pēc tam palīdziet nodibināt draudzību ar vienu piemērotu bērnu, uzaicinot viņu mājās vai uz kino. Viens draugs nosedz lielāko daļu problēmas un mazina vientulību, pat ja visa klase pagaidām nav pieņēmusi.
Bērns ir izstumtais klasē tāpēc, ka klusais un ne tāds kā visi, vai to var izlabot. Klusais raksturs ir temperaments, nevis defekts, un bērnu pārtaisīt nav nepieciešams. Palīdz cita lieta: atrast vidi pēc interesēm, kur novērtē tieši viņu, saudzīgi trenēt saskarsmes prasmes un balstīties uz vienu vai divām tuvām saiknēm. Bieži problēma atrisinās nevis klases iekšienē, bet ārpus tās.
Vai ir vērts iet uz skolu un tieši pie kā. Jā, ja bērnu pazemo vai ja parādās izteiktas stresa pazīmes: raud no rītiem, atsakās iet, krītas atzīmes, izjaukts miegs. Pie klases audzinātāja dodas ar lūgumu palīdzēt ar attiecībām, pie skolas psihologa ar emocionālo stāvokli, pie direktora un augstāk, ja vardarbība turpinās. Latvijas skolās ir procedūras reaģēšanai uz vardarbību.
Vai mācīt bērnam atmaksāt pretī. Parasti nē. Padoms kauties nostrādā reti un biežāk stāvokli pasliktina, sevišķi tad, kad spēka pārsvars ir grupas pusē. Lietderīgāk ir strādāt ar sociālajām prasmēm, ar atbalstu no draugiem un, vardarbības gadījumā, ar pieaugušajiem, kuru pienākums ir nodrošināt drošību skolā.
Bērns negrib iet uz skolu klasesbiedru dēļ, ko darīt. Uztveriet to nopietni, nevis kā kaprīzi. Noskaidrojiet, vai runa ir par neuzņemšanu vai vardarbību, sniedziet emocionālu atbalstu bez panikas un pie izteiktām stresa pazīmēm pieaiciniet skolas psihologu. Līdztekus dodiet bērnam vidi ārpus klases, kur viņam ir labi, lai skola vairs nebūtu viņa vienīgā pasaule.
Vai palīdzēs skolas maiņa. Reizēm jā, īpaši ja pašreizējā klasē ir iesakņojusies noturīga vardarbība, bet skola nerīkojas. Taču pati maiņa neko negarantē: ja vaina ir saskarsmes prasmēs vai atgrūdošā uzvedībā, viss var atkārtoties. Tāpēc maiņu labāk savienot ar darbu pie prasmēm un, ja nepieciešams, ar psihologu.
Kad nepieciešams psihologs. Ja bērns raud teju katru dienu, atsakās iet uz skolu, ir zaudējis miegu vai apetīti, ir noslēdzies vai runā par sevi pilnīgi bezcerīgi. Tas vairs nav par sīku ķildu, bet par nopietnu stresu. Sākt var ar skolas psihologu, bet vajadzības gadījumā vērsties pie bērnu vai pusaudžu speciālista.
Īsi
Kad bērnu neuzņem klasē, vispirms ir svarīgi nošķirt neuzņemšanu no vardarbības, jo darbs ar tām atšķiras. Aiz neuzņemšanas parasti slēpjas klusais raksturs, interešu nesakritība, atgrūdošas uzvedības īpatnības, pielipis atgadījums vai ārējas atšķirības. Šeit palīdz mierīga saruna bez spiediena, likme uz vienu tuvu draugu un interesēm atbilstoša vide ārpus klases, kā arī saudzīga saskarsmes prasmju trenēšana. Vardarbības gadījumā, proti, sistemātiskas agresijas ar spēka pārsvaru, ar mājas soļiem vien nepietiek: vajadzīgs klases audzinātājs, skolas psihologs, bet, ja skola nerīkojas, arī augstākas instances. Turpretī mācīt kauties, mudināt vienkārši sadraudzēties, salīdzināt ar sevi un gaidīt, ka pāraugs, parasti tikai kaitē.
Nekas no tā neizskatās iespaidīgi. Nav neviena trika, pēc kura bērns jau rīt kļūtu par klases mīluli. Taču tieši vienkāršie, garlaicīgie soļi, viens draugs, sava vide un mierīgs atbalsts, atdod bērnam sajūtu, ka viņš nav viens. Garlaicīgie pamati pārspēj greznas tehnikas deviņas reizes no desmit.
Avoti
Olweus, D. Bullying at School: What We Know and What We Can Do. Blackwell. 1993.
Rubin, K. H., Bukowski, W. M., Parker, J. G. Peer Interactions, Relationships, and Groups. Handbook of Child Psychology. 2006.
Asher, S. R., Paquette, J. A. Loneliness and Peer Relations in Childhood. Current Directions in Psychological Science. 2003.
Parker, J. G., Asher, S. R. Peer Relations and Later Personal Adjustment: Are Low-Accepted Children at Risk? Psychological Bulletin. 1987.
Ladd, G. W. Children's Peer Relations and Social Competence: A Century of Progress. Yale University Press. 2005.
Kagan, J. Galen's Prophecy: Temperament in Human Nature. Basic Books. 1994.
Svarīga piezīme
Šis ir teksts, kura pamatā ir personīga pieredze un esošie pētījumi, nevis profesionāla psiholoģiskā konsultācija. Ja bērnu sistemātiski pakļauj vardarbībai vai ja jūs redzat nopietna stresa pazīmes, raudāšanu gandrīz katru rītu, atteikšanos iet uz skolu, miega vai apetītes traucējumus, atslēgtību vai bezcerīgus izteikumus par sevi, neatdodiet to vecumam un raksturam un vērsieties pie klases audzinātāja, skolas psihologa, bet pie nepieciešamības pie bērnu vai pusaudžu psihologa.
Smartwill nodarbības nav medicīniska vai psihoterapeitiska palīdzība un nerisina vardarbības situāciju skolā. Tās ir attīstošās nodarbības bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem, kas trenē kognitīvās un sociālās prasmes drošā vidē un var būt atbalsts papildus ģimenes, skolas un, pie nepieciešamības, profila speciālistu darbam. Bērna drošības jautājumi skolā tiek risināti kopā ar skolu un, kad vajag, ar speciālistiem.
Lasiet arī par saskarsmi un pašapziņu:
1.
Bērns nav pārliecināts par sevi: kāpēc un kā to mainīt
smartwillskola.lv/raksti/berns-nav-parliecinats-par-sevi
2.
Mājās zina, klasē klusē: kāpēc bērns baidās atbildēt
smartwillskola.lv/raksti/baidas-atbildet-klase
3.
Pusaudzis rupjojas un attālinās: kā nezaudēt kontaktu
smartwillskola.lv/raksti/pusaudzis-rupjojas-un-attalinas
4.
Bērns baidās kļūdīties un uzreiz padodas: kā atgriezt drosmi mēģināt
smartwillskola.lv/raksti/baidas-kludities-un-padodas
