Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam ir septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, esmu visparastākais vecāks, kurš reiz sadusmojās par netaisnību un sāka skaidrībā.
Mājās mēs dzejoli atkārtojām piecas reizes. Vecākais to noskaitīja nevainojami, ar izteiksmi, neko nesajaucot. Klasē viņš izgāja pie tāfeles, izdvesa divas rindiņas un aizmirsa. Mājās atnesa pieci un skolotājas piezīmi, ka slikti mācījies. Es uz to skatījos un domāju, ka viņš taču zināja, es pats to dzirdēju. Savu situāciju es atpazinu desmitos vecāku ziņojumu: mājās stāsta uz desmit, pie tāfeles seja nobālē, balss nokrīt līdz čukstam, bet dienasgrāmatā desmitnieks pārvēršas par piecinieku.
Un lūk, kas man kļuva skaidrs vispirms. Zināt un parādīt savas zināšanas ir divas pilnīgi dažādas prasmes. Pirmā balstās atmiņā, otrā spējā savaldīt sevi stresā. Un tieši otrā daudziem bērniem klibo. Labā ziņa ir tā, ka tas nav spriedums par raksturu, bet prasme, un to var trenēt.
Būšu godīgs uzreiz. To neizdziedē frāze savācies un nebaidies, un vienā sarunā tas nepāriet. Taču pēc pāris trim mēnešiem mierīga darba bērns pie tāfeles mainās ļoti manāmi. Tālāk būs tas, ko esmu sapratis par cēloņiem, par to, kas notiek ķermenī, un par konkrētiem paņēmieniem.
Kāpēc zināt un parādīt ir dažādas prasmes
No malas liekas: ja bērns pie tāfeles aizmirsa, tad viņš ir slikti iemācījies. Īstenībā atmiņa un uzstāšanās darbojas dažādi, un viena nav tas pats, kas otra.
Mājās bērns jūtas drošībā, smadzenes ir mierīgas, un pieeja atmiņai ir atvērta. Pie tāfeles ieslēdzas stress, un daļa resursa, kas tikko noturēja dzejoli, aiziet cīņai ar bailēm. Psihologi to dēvē par sabrukumu zem spiediena. Sjūzena Bīloka grāmatā Choke par 2010. gadu sīki parāda, kā tieši trauksme aprij darba atmiņu, un cilvēks izgāž to, ko mierīgā vidē prot lieliski. Proti, bērns neizliekas un neslinko, viņam burtiski zūd pieeja tam, ko viņš zina.
Tāpēc pieprasīt vienkārši savācies ir bezjēdzīgi. Savāktība nav komanda, bet gan trenētas paškontroles rezultāts. Un trenē to nevis lekcijas, bet pieredze, mierīgas izejas publikas priekšā, soli pa solim.
Kas notiek ķermenī baiļu mirklī
Ir vērts to izskaidrot gan bērnam, gan sev, jo sapratne noņem pusi no vainas sajūtas. Iemesls nav spītībā, bet fizioloģijā.
Baiļu brīdī asinīs izdalās adrenalīns. Sirds dauzās, vēderā saspiežas, plaukstas svīst, seja pietvīkst vai nobālē. Tā ir sena organisma atbilde uz draudiem, gatavība bēgt vai cīnīties. Roberts Sapoļskis savā grāmatā par stresu detalizēti apraksta, kā akūta stresa mirklī ķermenis novirza resursus tūlītējai izdzīvošanai, nevis sarežģītai domāšanai.
Par šīs reakcijas iedarbināšanu atbild mandeļveida ķermenis, baiļu centrs. Kad bērns iziet pie tāfeles, viņa smadzenes senā līmenī to nolasa kā viens pret baru un ieslēdz režīmu cīnies, bēdz vai sastingsti. Lielākajai daļai bērnu ieslēdzas tieši sastingšana. Asinis un uzmanība aizplūst no pieres daivām, kas atbild par atmiņu un runu, uz muskuļiem un ātrajām reakcijām. Tieši tāpēc bērns fiziski nespēj atcerēties to, ko zināja pirms divdesmit minūtēm. Viens zēns to aprakstīja tā, ka ausīs sāk šņākt, bet acīs satumst.
Kad bērns aptver, ka tā ir normāla ķermeņa reakcija, nevis viņa personīgā izgāšanās, viņš beidz sevi vainot. Un tieši tas ir pirmais solis ceļā uz to, lai bailes atlaistos.
Kāpēc bērns baidās atbildēt publiski
Parasti cēloņu ir vairāki, un ir vērts saprast, kurš no tiem darbojas tieši jūsu bērnam.
Iedzimta kautrība. Daļai bērnu paaugstināta sociālā jūtība piemīt jau kopš dzimšanas, un tā ir temperamenta, nevis audzināšanas īpatnība. Džeroms Keigans savos darbos par temperamentu parādīja, ka dažiem bērniem jau no agra vecuma ir izteikta uzvedības nomāktība, tas ir, piesardzība jaunās un sociālās situācijās. Šādiem bērniem fiziski ir grūtāk atrasties uzmanības centrā. Pilnībā tas neizzūd, taču ar pieredzi manāmi mīkstinās.
Bija epizode, kas nostiprinājās. Reiz izgāja, kļūdījās, viņu izsmēja vai skolotājs skarbi norāja, un bailes ierakstījās atmiņā. Turpmāk katra izeja pie tāfeles automātiski palaiž to pašu reakciju.
Bailes kļūdīties. Bērns neļauj sev paklupt un tieši tāpēc sastingst. Paradokss ir tāds, ka jo stiprāk gribas nekļūdīties, jo lielāka ir kļūdas varbūtība, jo stress pasliktina gan atmiņu, gan runu.
Ģimenes attieksmes. Ja mājās bieži izskan bet ja nu tu kļūdīsies, kā mēs nokaunēsimies, ko padomās cilvēki, bērns to uzsūc, un jebkura publiska situācija pārtop pārbaudījumā nevis viņam pašam, bet visai ģimenei. Mazam cilvēkam tā ir milzīga nasta.
Kāpēc tagad tas sit stiprāk nekā agrāk
Atsevišķi jārunā par skolas realitāti, jo tā pievieno savu spiedienu. Mūsdienu programma Latvijas skolās, Skola2030, jau no sākumskolas liek spēcīgu uzsvaru uz prezentācijām, projektiem un darbu publisku aizstāvēšanu. Sabiedriskam bērnam tas ir normāli, bet kautrīgam tas pārvēršas par iknedēļas pārbaudījumu.
Tam klāt nāk bailes no izsmiekla. Līdz vidusskolai bērni nereti kļūst skarbāki, un pietiek ar vienu paklupienu pie tāfeles, lai aizmugurējie soli iesmietos, bet birka pielipa uz veselu nedēļu. Tāpēc daudzi bērni labāk klusē un samierinās ar trijnieku, lai tikai nebūtu jāiet klases priekšā. Pusaudžu gados jūtīgums pret vienaudžu viedokli ir īpaši ass, un par šo posmu man ir atsevišķs raksts.
Un vēl viena lieta, kas mani personīgi aizskar. Bērns vienlaikus var būt lielisks loģiķis un introverts, un tad viņu faktiski vērtē nevis pēc zināšanām, bet pēc prasmes raiti sevi pasniegt pie tāfeles. Tas ir netaisnīgi, taču tā ir realitāte, kurā bērnam tik un tā nāksies iemācīties justies mierīgāk. Tādēļ publiskās runas prasme šodien ir vajadzīga nevis tāpēc, ka visiem būtu jākļūst par oratoriem, bet tāpēc, ka bez tās cieš pavisam spējīgu bērnu atzīmes un pašvērtējums.
Septiņi paņēmieni, kas strādā
Šo esmu salicis un izmantoju pats. Nekāda vienreizēja maģija, bet regulārs treniņš, kas pāris trīs mēnešos dod manāmu rezultātu.
Elpošana pirms izejas. Tieši pirms piecelšanās trīs dziļas ieelpas pa degunu un lēnas izelpas pa muti. Tas nolaiž adrenalīna līmeni un nostabilizē ķermeni burtiski pusminūtes laikā. Vienkāršs, taču patiešām strādājošs enkurs.
Fokuss uz vienu punktu. Nevis mēģināt ar skatienu aptvert visu klasi, bet raudzīties uz vienu cilvēku, uz skolotāju, uz pazīstamu draugu vai uz punktu pie sienas. Tas mazina sajūtu, ka tevi vērtē pūlis.
Gatava pirmā frāze. Visgrūtāk ir sākt. Vienojieties, ka pirmā frāze vienmēr ir viena un tā pati, piemēram šodien es pastāstīšu par. Pēc iemācīta sākuma tālākais rit vieglāk, jo smadzenes jau ir iekustējušās.
Treniņš mājās stāvus, nevis sēdus. Lai bērns iemācīto stāsta kājās, ar žestiem, var arī spoguļa priekšā. Tas veido ķermenisku ieradumu runāt publiski, un klasē situācija jau būs pazīstama, nevis biedējoši jauna.
Ģimenes uzstāšanās. Reizi nedēļā katrs ģimenes loceklis trīs četras minūtes kaut ko pastāsta: stāstu, interesantu faktu, joku. Nevis vērtējuma, bet prieka dēļ. Bērns pamazām pierod pie pašas situācijas runāt klausītāju priekšā.
Video treniņš. Ierakstiet telefonā, kā bērns stāsta, un pēc tam noskatieties kopā. Slavējiet konkrēti: skaidra runa, mierīga balss, labi žesti. Nekritizējiet, izceliet vienīgi stiprās puses, jo mērķis ir atgriezt pašapziņu, nevis pievienot vēl iemeslus paškritikai.
Atļauja kļūdīties skaļi. Mājās apzināti pieļaujiet pārteikšanos un mierīgi par to pasmejieties. Ar savu piemēru parādiet bērnam, ka kļūda runā nav katastrofa, bet normāla procesa sastāvdaļa, kuru pēc minūtes neviens pat nepamanīs.
Ko teikt un ko neteikt bērnam
Vārdiem šeit ir spēcīga ietekme, tāpēc tos ir vērts pieskatīt.
Nesakiet nebaidies, kas tur briesmīgs, citiem taču izdodas. Tas noniecina jūtas un tikai pastiprina tās, jo bērns bailēm pieliek klāt vēl arī kaunu par savām bailēm.
Nesakiet galvenais, neparādi, ka baidies. Slēpt bailes ir smagāk nekā pašas bailes. Daudz lietderīgāk ir iemācīt bērnam uztraukumu izlaist caur ķermeni, caur elpu, nevis to maskēt.
Nesakiet ja atkal slikti atbildēsi, neiesim uz kino. Jebkāds tāds spiediens sastingumu tikai pastiprina, jo bailēm no skatuves nāk klāt bailes no soda mājās.
Labāk sakiet, ka baidīties ir normāli un tā notiek ar visiem, ka arī jūs uztraucaties, kad jāuzstājas, un ka svarīgākais ir vienkārši pamēģināt, bet pārējais nostāsies savās vietās. Tas mazina spriedzi un, lai cik tas dīvaini, piešķir bērnam tiesības baidīties, pēc kurām kļūst vieglāk.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, jo man tā ir ērts tiltiņš starp mājas treniņu un biedējošo skolas klasi. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Kāda tajā man jēga. Bērns nevar uzreiz iziet un mierīgi runāt trīsdesmit klasesbiedru priekšā, no kuriem daļa gatava iesmieties. Bet mazā draudzīgā grupā no dažiem vienaudžiem tas jau ir pa spēkam. Tur bērni regulāri atbild grupas priekšā nevis pārbaudes dēļ, bet kā nodarbības daļa: skaidro savu risinājumu, stāsta, kā salika Rubika kubu, aizstāv savu ideju. Atmosfēra ir droša, kļūdas izrunā mierīgi, neviens nesmejas. Pēc būtības tas ir tas pats publiskums, bet devā, kuru bērns iztur, un ar tiesībām kļūdīties. Es godīgi nesolu, ka bailes pie tāfeles izgaisīs nedēļas laikā, tā nemēdz būt. Bet es redzu, kā caur dažiem mēnešiem bērni, kas atnāca sastinguši, sāk mierīgāk runāt grupas priekšā, un šis ieradums pamazām pārnesas skolā. Ja jūsu bērns baidās runāt publiski, var vienkārši atnākt uz pamēģinājuma nodarbību un paskatīties, kā tas ir iekārtots. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Bērns mājās visu zina, bet skolā pie tāfeles klusē, kāpēc?
Tāpēc, ka zināt un uzstāties ir dažādas prasmes. Mājās smadzenes ir mierīgas un atmiņa pieejama, savukārt pie tāfeles ieslēdzas stress, un daļa resursa aiziet cīņai ar bailēm. Trauksme burtiski aprij darba atmiņu, tāpēc bērns aizmirst to, ko tikko zināja. Tas nav ne slinkums, ne slikta sagatavošanās.
Kā palīdzēt bērnam pārstāt baidīties atbildēt pie tāfeles?
Ar pakāpenisku un drošu pieredzi, nevis ar prasību nebaidīties. Palīdz elpošana pirms izejas, iemācīta pirmā frāze, treniņš mājās kājās un regulāras nelielas uzstāšanās draudzīgā vidē. Publiskās runas prasmi trenē mēnešiem, un tā manāmi nostiprinās.
Ko darīt tieši brīdī, kad bērns panikā pirms atbildes?
Iemāciet viņam pirms izejas trīs dziļas ieelpas un izelpas, kā arī fokusu uz vienu cilvēku, nevis uz visu klasi. Tas mazina adrenalīnu un sajūtu, ka vērtē pūlis. To ir vērts iepriekš iztrenēt mājās, lai pie tāfeles paņēmiens jau būtu pazīstams.
Tā ir vienkārši kautrība vai trauksme, ar kuru vajag psihologu?
Neliels uztraukums publikas priekšā ir norma. Pie psihologa ir vērts vērsties, ja bailes ir ļoti stipras un noturīgas: bērns raud pirms skolas tajās dienās, kad var prasīt, atsakās iet vai parādās ķermeniski simptomi, piemēram, vēdersāpes un nelabums. Tad tā jau ir trauksme, un ar to speciālisti strādā labi.
Bērns baidās tāpēc, ka klasesbiedri smejas, ko darīt?
Šeit ir svarīgas divas līnijas. Pirmā, drošā vidē trenēt noturību un runas prasmi, lai pārteikšanās neizsistu no sliedēm. Otrā, neatstāt bez uzmanības pašu izsmieklu: ja tas pāraug ņirgāšanā, ir vērts pieslēgt klases audzinātāju, bet vajadzības gadījumā arī psihologu.
Kā trenēt publiskās uzstāšanās mājās?
Lai bērns iemācīto stāsta kājās un ar žestiem, var spoguļa priekšā vai telefona kamerā. Reizi nedēļā rīkojiet ģimenes mini uzstāšanās uz trīs četrām minūtēm prieka pēc. Slavējiet konkrētas stiprās puses un nekritizējiet, jo mērķis ir atgriezt pašapziņu.
Vai bērnam vajag oratora mākslas kursus?
Tas var noderēt, taču bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem svarīgāka ir nevis skatuve un tehnika, bet regulāra droša pieredze runāt nelielas labvēlīgas grupas priekšā. Piemērots ir jebkurš formāts ar atbalstošu atmosfēru un tiesībām kļūdīties, nevis ar vērtējumu un spiedienu.
Mans bērns ir introverts, vai viņam obligāti jāprot uzstāties?
Taisīt no introverta artistu nevajag, un tas arī neizdosies. Taču pamata prasme mierīgi atbildēt pie tāfeles un izskaidrot savu domu viņam tik un tā noderēs, jo skola un dzīve to prasa. Runa nav par kļūšanu par oratoru, bet par to, lai bailes netraucētu parādīt zināšanas.
Skolas prezentāciju dēļ bērnam ir stress, vai tas ir normāli?
Mērens uztraukums pirms uzstāšanās ir normāla lieta. Satraucoši ir tad, ja mutisko ziņojumu dēļ bērnam noturīgi pasliktinās miegs, sāp vēders un skola kļūst par pastāvīgu baiļu avotu. Tad ir vērts gan trenēt prasmi drošā vidē, gan vajadzības gadījumā vērsties pie speciālista.
Īsumā
Kad bērns mājās zina uz desmit, bet pie tāfeles sastingst, iemesls nav ne sliktā sagatavošanā, ne slinkumā. Zināt un uzstāties ir dažādas prasmes: stresā mandeļveida ķermenis iedarbina reakciju sastingt, asinis aizplūst no atmiņas un runas zonām, un bērns fiziski aizmirst iemācīto. Aiz bailēm slēpjas temperaments, iepriekšēja neveiksmīga epizode, bailes kļūdīties un ģimenes attieksmes, savukārt skolas prezentācijas un vienaudžu izsmiekls to visu pastiprina. Palīdz nevis prasība nebaidīties, bet treniņš: elpošana, iemācīta pirmā frāze, mēģinājumi mājās kājās, mini uzstāšanās draudzīgā vidē un tiesības kļūdīties. Un vecāka vārdi, kas dod tiesības uztraukties, nevis kaunu par bailēm.
Nekas no tā neizskatās efektīgi. Nav neviena paņēmiena, pēc kura bērns rīt kļūtu par oratoru. Taču tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas, elpa, atkārtojums un droša pieredze, noņem sastingumu pie tāfeles. Garlaicīgie pamati uzvar izdomātus trikus deviņas reizes no desmit.
Avoti
Beilock, S. Choke: What the Secrets of the Brain Reveal About Getting It Right When You Have To. Free Press. 2010.
Sapolsky, R. M. Why Zebras Don't Get Ulcers. Holt. 2004.
Spielberger, C. D., Vagg, P. R. Test Anxiety: Theory, Assessment, and Treatment. Taylor and Francis. 1995.
Kagan, J. Galen's Prophecy: Temperament in Human Nature. Basic Books. 1994.
Cain, S. Quiet: The Power of Introverts in a World That Can't Stop Talking. Crown. 2012.
Beidel, D. C., Turner, S. M. Shy Children, Phobic Adults: Nature and Treatment of Social Anxiety Disorder. American Psychological Association. 2007.
Šis ir teksts, kas balstīts personīgā pieredzē un pašreizējos datos, nevis individuāla psiholoģiska konsultācija. Ja bailes no publiskām atbildēm ir tik stipras, ka bērns raud pirms skolas, atsakās iet vai viņam parādās ķermeniski simptomi kā vēdersāpes, nelabums un miega traucējumi, nenorakstiet to uz raksturu un vērsieties pie bērnu psihologa. Noturīgas trauksmes gadījumā speciālista konsultācija nepieciešama vispirms.
SmartWill nodarbības nav medicīniska vai psihoterapeitiska palīdzība un neārstē trauksmes traucējumus vai sociālo fobiju. Tās ir attīstošas nodarbības bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem, kas trenē kognitīvās prasmes un dod bērnam drošu pieredzi runāt nelielas grupas priekšā. Stipras un noturīgas trauksmes gadījumā nepieciešams darbs ar profila speciālistu.
Lasiet arī par pašapziņu un saskarsmi:
1.
Bērns nav pārliecināts par sevi: kāpēc un kā to mainīt
smartwillskola.lv/raksti/berns-nav-parliecinats-par-sevi
2.
Bērns baidās kļūdīties un uzreiz padodas: kā atgriezt drosmi mēģināt
smartwillskola.lv/raksti/baidas-kludities-un-padodas
3.
Bērnu neuzņem klasē: kā palīdzēt viņam sadraudzēties
smartwillskola.lv/raksti/bernu-neuznem-klase
4.
Bērns saprot, bet nevar pastāstīt saviem vārdiem: kā attīstīt runu
smartwillskola.lv/raksti/nevar-pastastit-saviem-vardiem
