Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam ir septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, esmu visparastākais vecāks, kurš kādā dienā savu bērnu vairs nepazina un izbijās.
Vēl pirms gada vecākais bija priecīgs un enerģisks, ņēmās pie visa pēc kārtas. Un tad viņu it kā izslēdza. Lai ko piedāvātu, atbilde bija viena un tā pati: es nespēju, esmu stulbs, man tāpat neizdosies. Pie pirmās grūtības viņš aizvēra burtnīcu un nolaida rokas vēl pirms sākuma. Es nesapratu, kas ar viņu notiek, un vēlāk atklāju, ka šajā apjukumā neesmu viens. Savu situāciju es atpazinu desmitos vecāku ziņojumu: apsēžas pie mājasdarbiem un uzreiz asarās, esmu visstulbākais klasē, sirds lūst to klausīties.
Un lūk, ko es sapratu pirmām kārtām. Straujš pašapziņas kritums allaž ir signāls. Kaut kas ir noticis, un ir svarīgi noskaidrot, kas tieši, jo tieši no atbildes ir atkarīgs, kā palīdzēt. Reizēm tas ir mēneša darbs, reizēm vesela gada.
Būšu godīgs uzreiz. Pašapziņu neatgriež viena pareiza saruna, un to neizdziedē frāze tu taču esi gudrs. Tas ir domāšanas veids, kas veidojas mēnešiem ilgi, un arī atgūstas tas nevis nedēļā. Tālāk būs tas, ko esmu sapratis par cēloņiem un par to, kas patiešām strādā.
Ar ko pašapziņas zaudēšana atšķiras no slikta garastāvokļa
Sākumā nevajag jaukt divas dažādas lietas. Ne katrs bērns, kurš izteicis esmu stulbs, patiešām ir zaudējis ticību sev. Dažkārt tā ir mirkļa emocija, un uzpūst to nav vērts.
Parasts slikts garastāvoklis izskatās šādi: bērns ir sarūgtināts kāda konkrēta notikuma dēļ, līdz nākamajai dienai tas parasti pāriet, un no mīļākajām nodarbēm viņš neatsakās.
Patiesa ticības sev zaudēšana izskatās citādi: bērns pastāvīgi runā par sevi slikti, atmet to, kas agrāk patika, nolaiž rokas vēl pirms sākuma, raud tieši par savām spējām un vairās no jebkuras situācijas, kurā viņu varētu novērtēt.
Ja jums pazīstama ir otrā aina, nevis pirmā, tad tas jau prasa mierīgu, taču nopietnu darbu.
Kas visbiežāk sagrauj pašapziņu
Parasti cēloņu ir vairāki, un ir noderīgi saprast, kurš tieši nostrādājis jūsu bērnam, jo no tā ir atkarīgas arī turpmākās darbības.
Neveiksmju virkne. Vairāki izgāzti kontroldarbi cits pēc cita, zaudējums sacensībās, neuzņemšana komandā, un galvā nostiprinās doma es esmu sliktāks par citiem. Sevišķi sāpīgi tas skar spējīgus bērnus, kuri agrāk bija pieraduši uzvarēt.
Salīdzinājumi. Nemitīga salīdzināšana ar klasesbiedriem, ar brāļiem un māsām, ar vecākiem viņu bērnībā. Katrs tāds salīdzinājums ir vēl viens akmens krājkasē es neesmu pietiekami labs.
Konkrēts cilvēks. Ass skolotājs, skarbs treneris, toksisks klasesbiedrs. Dažkārt tieši viens cilvēks pusgada laikā spēj pa ķieģelītim izjaukt bērna pašapziņu.
Vecuma izmaiņas. Līdz desmit vienpadsmit gadiem parādās pašapziņa: bērns sāk sevi salīdzināt ar citiem, ievērot savas vājās vietas un to, ka viņš nav visur pirmais. Tas ir normāls posms, taču bez atbalsta tas viegli pāraug krīzē. Par pašu pusaudžu posmu man ir atsevišķs raksts.
Pieaugušo perfekcionisms. Ja mājās tiek pamanīta un pieminēta katra nepilnība, gan trijnieks, gan atkal nesakārtoji, bērns pamazām uzsūc vienkāršu un rūgtu domu: es nekad neesmu pietiekami labs.
Kas svarīgi saprast pirms palīdzības sākuma
Pirms ķeramies pie soļiem, divas lietas, bez kurām viss pārējais nestrādās.
Pirmkārt. Pašapziņa nav slēdzis, kuru varētu ieslēgt ar vienu sarunu. Tas ir domāšanas veids, kas veidojas mēnešiem un gadiem. Nozīmē, ka arī atjaunojas tas nevis nedēļā, un cerēt uz acumirklīgu rezultātu ir tiešs ceļš uz vilšanos.
Otrkārt, un tas ir vēl svarīgāk. Vārdi esmu slikts bērnam visbiežāk nav racionāls spriedums, bet gan emocionāls stāvoklis. Tādēļ ar tiem jāstrādā nevis ar pārliecināšanu, nē, tu esi labs, bet caur pieredzi. Bērnam atkal un atkal ir jāpiedzīvo situācijas, kurās viņam izdodas. Ainu maina nevis vārdi par spējām, bet mazu uzvaru fakti.
Astoņi soļi pašapziņas atgriešanai
Šī ir shēma, pie kuras esmu nonācis. Jāpielieto konsekventi un bez cerībām, ka rīt viss būs citādi.
Noņemiet visus salīdzinājumus. Ar klasesbiedriem, ar brāli vai māsu, ar sevi viņu gados. Nekādu paskaties, kā Anna, bet lūk es tavos gados. Pilnībā. Tā vietā salīdziniet bērnu vienīgi ar viņu pašu iepriekš: pagājušajā nedēļā tas aizņēma pusstundu, šodien divdesmit minūtes.
Atrodiet jomu, kurā bērnam veicas. Kaut vienu lietu, kurā viņš noteikti ir stiprs. Tām nav obligāti jābūt mācībām, tā var būt zīmēšana, rūpes par mājdzīvnieku, laipnība pret jaunākajiem. Atrodiet to un izceliet, jo pašapziņa no vienas jomas pamazām pārplūst citā.
Dozējiet uzdevumus. Kamēr bērnam trūkst pārliecības, dodiet to, kas viņam noteikti ir pa spēkam. Nevis uzreiz piecinieku, bet vispirms tika galā ar diviem piemēriem bez kļūdām. Mazu uzvaru virkne dziedē drošāk nekā viens liels, taču nesasniedzams mērķis.
Slavējiet konkrēti, nevis vispārīgi. Nevis malacis, bet es pamanīju, ka tu šodien pats apsēdies pie mājasdarbiem un nenovērsies. Konkrēta uzslava nostiprina tieši to rīcību, kuru nosaucāt, savukārt vispārīgais malacis gandrīz nedarbojas.
Pastāstiet par savām neveiksmēm. Padalieties, kā jums pašiem kaut kas neizdevās no pirmās reizes, cik apvainojoši tas bija un kā galu galā tomēr izdevās. Tas ārkārtīgi spēcīgi normalizē neveiksmi un atbrīvo bērnu no sajūtas, ka kļūdīties ir kauns.
Uz laiku pazeminiet prasības. Ja bērns ir pašapziņas krīzē, šis nav brīdis prasīt pieciniekus, šis ir brīdis atbalstīt. Atzīmes uzlabosies tad, kad atgriezīsies pašvērtējums, nevis otrādi.
Dodiet tiesības netikt galā. Sakiet to tieši: gadās periodi, kad ne viss izdodas, un tas ir normāli, tev nav pastāvīgi jābūt pirmajam. Paradoksāli, taču tieši šāda atļauja bieži bērnu atbloķē, jo noņem spiedienu būt ideālam.
Esiet blakus. Nespiest, neuzstāt, neārstēt, bet vienkārši būt līdzās, apskaut un pateikt es tevi mīlu neatkarīgi no atzīmēm. Tā ir pamata drošība, bez kuras nedarbojas neviens no iepriekšējiem soļiem.
Ko nedarīt nekad
Vairākas lietas, kuras no vislabākajiem nodomiem situāciju padara tikai sliktāku.
Nepaniķojiet skaļi. Ja bērns redz, ka vecāks ir šausmās par viņa stāvokli, viņam kļūst vēl nemierīgāk. No malas izskatieties mierīgi, bet pārdzīvojiet klusībā.
Nenoliedziet jūtas. Uz vārdiem esmu stulbs neatbildiet ar nē, tu neesi stulbs, jo tas ir strīds, kurā viņš neuzvarēs. Labāk sakiet tā: tev tagad tā šķiet, tā ir smaga sajūta, un es esmu blakus. Jūtu atzīšana nomierina, bet noliegšana uzkurina.
Nedaliet padomus pēc saraksta. Frāze vienkārši ej un pamēģini nestrādā. Vajadzīgi nav norādījumi, bet gan kopīga darbošanās un atbalsts.
Neārstējiet ar sasniegumiem. Doma pierakstīšu uzreiz uz pieciem pulciņiem, lai parādās veiksme, ir pārslodze, kura pašapziņas atliekas piebeigs, nevis atgriezīs.
Kāpēc kļūdas bailes sit visstiprāk
Atsevišķi par to, ko pats uzskatu par sakni. Ļoti bieži aiz vārdiem es nedarīšu slēpjas nevis slinkums, bet bailes kļūdīties. Mūsdienu skolas sistēmā kļūda tiek uztverta kā spriedums, balles pazeminājums, nevis kā normāls mācīšanās posms. Un bērns izdara sev loģisku secinājumu: lai nejustu neveiksmes sāpes, vieglāk ir vispār nemēģināt.
Vēlāk tas pāraug tajā, ko psihologi dēvē par iemācīto bezpalīdzību. Bērns jau iepriekš ir pārliecināts, ka pūles neko nemainīs, tāpēc tās arī nepieliek, bet rezultāta trūkums tikai apstiprina viņa taisnību. Aplis noslēdzas. To pārrauj nevis spiediens, bet pieredzes izdevās atgriešana, jo īpaši tur, kur kļūdīties ir droši. Tieši tādēļ tik svarīga ir vide, kurā kļūda ir tikai solis uz risinājumu, nevis iemesls vērtējumam.
Neredzamā cilvēka sindroms un bailes pie tāfeles
Vēl viena izplatīta forma, sevišķi starp klusajiem bērniem. Mājās bērns stundu izstāsta nevainojami, bet klasē roku nepacels, jo baidās, ka viņu izsmies, ja atbilde būs nepareiza. Skolotājs turklāt domā, ka bērns nezina, un liek vidējas atzīmes, lai gan patiesībā viņš zina visu, tikai ir sastindzis no bailēm. Līdz vidusskolai tas atsaucas uz prezentācijām un uzstāšanos: dreb balss, nobālē, sevi uzskata par sliktāku nekā citi.
Šeit darbojas tā pati loģika, kas iepriekš: nevis piespiest, bet maziem soļiem dot drošu publiskas uzstāšanās pieredzi. Vispirms izteikties nelielā grupā, pēc tam atbildēt tur, kur nevērtē stingri, tad mazliet vairāk. Pārliecināti runāt citu priekšā ir trenējama prasme, nevis iedzimta īpašība, un tā aug no veiksmīgas pieredzes, nevis no prasības savācies un nebaidies.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, jo man tā ir tieši par drošu veiksmes pieredzi. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Kas man tajā vērtīgs. Tur nav atzīmju un sistēmas pareizi vai nepareizi skolas izpratnē, bet kļūda loģiskā spēlē ir vienkārši solis uz risinājumu, nevis spriedums. Un tur mērķtiecīgi rada veiksmes situācijas: izvēlas uzdevumus, ar kuriem bērns noteikti tiks galā, un pakāpeniski sarežģī, atzīmējot katru soli uz priekšu. Labs piemērs ir Rubika kubs. Pirmajā dienā bērns skatās uz to un domā, ka tas ir haoss un viņš to nekad nesaliks, bet pēc dažām nodarbībām pēc saprotamiem algoritmiem saliek pats. Un galvā noklikšķ: es spēju, tātad es neesmu stulbs. Šī pieredze es spēju pamazām pārnesas arī uz skolu. Es godīgi nesolu acumirklīgu mugurkaulu un dzirksti acīs nedēļas laikā, tā nemēdz būt. Bet es redzu, kā caur diviem trim mēnešiem bērns atkal ķeras pie jaunā, retāk runā par sevi slikti un mierīgāk izturas pret kļūdām. Ne uzreiz pilnīga pašapziņa, bet kustība pareizajā virzienā. Ja jūsu bērns ir zaudējis ticību sev, var vienkārši atnākt uz pamēģinājuma nodarbību un paskatīties, ar ko sākt. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Kā atgriezt bērnam pašapziņu?
Ar pieredzi, nevis ar pārliecināšanu. Atsakieties no salīdzinājumiem, dodiet pa spēkam esošus uzdevumus un mazu uzvaru virkni, slavējiet konkrētu rīcību un uz laiku atceliet prasību pēc pieciniekiem. Pašapziņa ir domāšanas veids, kas atjaunojas mēnešiem, tāpēc svarīgāka ir konsekvence, nevis ātrs rezultāts.
Bērns baidās kļūdīties un raud, ko darīt?
Vispirms jūtas nevis noliegt, bet atzīt: tev tā šķiet, tas ir grūti, es esmu blakus. Pēc tam dot uzdevumus, kuros veiksme ir gandrīz garantēta, lai atgrieztu sajūtu man izdodas. Bailes kļūdīties atkāpjas tur, kur kļūdīties ir droši un nav kauns, nevis tur, kur pieprasa nebaidīties.
Pusaudzim 11-12 gados strauji kritusi pašapziņa, vai tas ir normāli?
Līdz šim vecumam parādās pašapziņa un sevis salīdzināšana ar citiem, tam pievienojas soctīklu un vienaudžu spiediens, tāpēc pašapziņas kritums ir bieža parādība. Normāls ir īslaicīgs kritums, savukārt satraucošs ir noturīgs: ja bērns ilgstoši ir noslēdzies, pametis mīļāko nodarbi un slikti guļ, ir vērts pieslēgt psihologu.
Bērns uzskata sevi par stulbu, kā palīdzēt?
Nestrīdēties un nepārliecināt ar vārdiem tu esi gudrs, jo tos viņš viegli atsitīs. Palīdz kas cits: atrast jomu, kurā viņš ir stiprs, iedot nelielu uzdevumu, kuru viņš noteikti atrisinās, un atzīmēt veiksmes faktu. Pašvērtējumu labo fakti izdevās, nevis komplimenti.
Ko nedrīkst teikt bērnam ar zemu pašapziņu?
Nevajadzētu jūtas noliegt ar frāzi tu neesi stulbs, skaļi paniķot par viņa stāvokli, dalīt padomus stilā vienkārši pamēģini un bērt virsū sasniegumus veiksmes dēļ. Tas viss trauksmi tikai pastiprina. Labāk miers, jūtu atzīšana un atbalsts blakus.
Kā palīdzēt bērnam nebaidīties atbildēt klases priekšā?
Maziem soļiem un bez spiešanas. Vispirms runāt mājās un nelielā grupā, tad tur, kur nevērtē stingri, tad mazliet vairāk publiskuma. Tā ir prasme, kas aug no veiksmīgas pieredzes. Ja bailes ir ļoti stipras un noturīgas, ir vērts pieslēgt psihologu.
Vai pierakstīt bērnu uz pulciņiem, lai celtu pašapziņu, palīdzēs?
Viens rūpīgi izvēlēts pulciņš ar pa spēkam esošiem uzdevumiem un atbalstu var noderēt. Taču uzreiz pieci nodarbojumi veiksmes dēļ parasti pārslogo un pašapziņu piebeidz. Svarīgs ir nevis skaits, bet regulāra pieredze izdevās drošā vidē.
Kad pie pašapziņas zaudēšanas vajag psihologu?
Ja stāvoklis saglabājas ilgāk par diviem trim mēnešiem, bērns slikti guļ, ir zaudējis apetīti, atsakās no tā, kas agrāk patika, vai runā par sevi pilnīgi bezcerīgi. Tā vairs nav vienreizēja emocija. Rīgā ir bērnu psihologi, un parasti desmit līdz piecpadsmit sesijas sniedz manāmu pavērsienu.
Īsumā
Straujš pašapziņas kritums ir signāls, nevis rakstura iezīme, un vispirms ir svarīgi patiesu ticības sev zaudēšanu atšķirt no slikta garastāvokļa. Aiz tās parasti slēpjas neveiksmju virkne, salīdzinājumi, konkrēts toksisks cilvēks, vecuma pašapziņa vai pieaugušo perfekcionisms. Vārdi esmu stulbs ir emocija, nevis fakts, tāpēc strādā nevis pārliecināšana, bet veiksmes pieredze. Palīdz astoņas lietas: atteikties no salīdzinājumiem, atrast stipro zonu, dozēt uzdevumus, slavēt konkrēti, dalīties savās neveiksmēs, pazemināt prasības, dot tiesības netikt galā un vienkārši būt blakus. Turpretī skaļa panika, jūtu noliegšana, padomi pēc saraksta un pārslodze ar pulciņiem tikai kaitē.
Nekas no tā neizskatās pēc brīnuma. Nav neviena paņēmiena, pēc kura bērns rīt noticēs sev. Taču tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas, mazas uzvaras, konkrēta uzslava un drošība blakus, atgriež ticību saviem spēkiem. Garlaicīgie pamati uzvar izdomātus trikus deviņas reizes no desmit.
Avoti
Bandura, A. Self-Efficacy: The Exercise of Control. W. H. Freeman. 1997.
Dweck, C. S. Mindset: The New Psychology of Success. Random House. 2006.
Seligman, M. E. P. Learned Helplessness: A Theory for the Age of Personal Control. Oxford University Press. 1993.
Harter, S. The Construction of the Self: Developmental and Sociocultural Foundations. Guilford Press. 2012.
Muris, P. A Brief Questionnaire for Measuring Self-Efficacy in Youths. Journal of Psychopathology and Behavioral Assessment. 2001.
Lasiet arī par pašapziņu un patstāvību:
1.
Mājās zina, klasē klusē: kāpēc bērns baidās atbildēt
smartwillskola.lv/raksti/baidas-atbildet-klase
2.
Bērns baidās kļūdīties un uzreiz padodas: kā atgriezt drosmi mēģināt
smartwillskola.lv/raksti/baidas-kludities-un-padodas
3.
Bērnu neuzņem klasē: kā palīdzēt viņam sadraudzēties
smartwillskola.lv/raksti/bernu-neuznem-klase
4.
Bērns neko nedara bez atgādinājuma: kā iemācīt patstāvību
smartwillskola.lv/raksti/ka-iemacit-patstavibu
