Mani sauc Maksims, un man ir divi dēli. Vienam septiņi, otram desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, vienkārši vecāks, kurš kādā dienā uzlūkoja savu dēlu un mazliet nobijās.
Vecākajam ir desmit, taču pats viņš gandrīz neko nedara. Nepasildīs sev zupu, nesakārtos somu, neizies no mājas bez pieciem atgādinājumiem. Un vistrauksmainākais bija pat ne tas, bet tas, ka viņš pat nemēģina. Tiklīdz kaut kas, tūlīt mamm, izdari, mamm, palīdzi. Savu situāciju es atpazinu desmitos citu vecāku ziņojumu: bērnam desmit, bet viņš it kā bezpalīdzīgs, bez manis ne soli.
Un lūk pirmā atziņa, kas mani reizē nomierināja un atskurbināja. Tas nav ne slinkums, ne slikts raksturs. Lielākoties tās ir sekas tam, kā mēs bērnu audzinājām pēdējo desmit gadu laikā, proti, vide, nevis viņš pats. Un ja tas tā ir, tad to var mainīt. Patstāvību var attīstīt jebkurā vecumā, tikai jo ātrāk sāksi, jo vienkāršāk.
Uzreiz godīgi. Tas neieslēdzas vienā sarunā un liek vecākam samierināties ar nepilnību: lēni, greizi, ne no pirmā mēģinājuma. Taču tieši tā izaug patstāvīgs cilvēks. Tālāk vecuma normas, cēloņi un konkrēti soļi.
Kāpēc neko nevar pats nav slinkums
No malas šāda bezpalīdzība atgādina slinkumu vai izlutinātību. Realitātē aiz tās gandrīz vienmēr slēpjas divas lietas, un neviena no tām nav par sabojātu raksturu.
Pirmkārt. Tās smadzeņu funkcijas, kuras atbild par plānošanu, mērķa paturēšanu prātā un paškontroli, nobriest ļoti ilgi. Adeles Daimondas pārskatā Annual Review of Psychology par 2013. gadu teikts, ka šīs izpildvaras funkcijas veidojas līdz pat pusaudžu gadiem un vēl vēlāk. Tieši tāpēc desmitgadnieks fiziski nespēj aptvert lielu uzdevumu kopumā: salikt somu pēc saraksta, aprēķināt laiku, neko neaizmirst. Tā nav nevēlēšanās, bet vēl nenobriedusi prasme, kura ir jātrenē.
Otrkārt un pats galvenais. Patstāvība ir paradums, bet paradums rodas vienīgi tur, kur ir gan vajadzība, gan iespēja rīkoties pašam. Ja par bērnu visu paveic citi, prasmei vienkārši nav kur augt. Un šeit ir svarīgi apzināties, ka ieguldījums patstāvībā neatmaksājas uzreiz. Taču tas atmaksājas: apjomīgajā Mofita un kolēģu pētījumā PNAS par 2011. gadu bērnu paškontrole prognozēja veselību, ienākumus un labklājību pieaugušā dzīvē precīzāk nekā intelekts vai ģimenes ienākumi. Tātad runa nav par šodienas sadzīvi, bet par to, par kādu cilvēku viņš kļūs.
Kas tiek uzskatīts par patstāvību 7-13 gados
Lai saprastu, ko vispār sagaidīt, noder vecuma normas kā atskaites punkts. Tas nav stingrs eksāmens, drīzāk aptuveni orientieri.
Septiņos-astoņos gados bērns parasti jau prot apģērbties pats, saklāt gultu, nomazgāt pēc sevis traukus, savākt rotaļlietas, ieliet ūdeni, pagatavot vienkāršu sviestmaizi, uzsildīt ēdienu mikroviļņu krāsnī un atcerēties par somu.
Deviņos-desmit gados klāt nāk gatava ēdiena uzsildīšana uz plīts, gājiens uz tuvāko veikalu ar konkrētu sarakstu, ceļš no skolas uz mājām pa pazīstamu maršrutu un spēja atcerēties par stundām un treniņiem bez nemitīgiem atgādinājumiem.
Vienpadsmit-trīspadsmit gados bērns jau var pagatavot vienkāršu ēdienu, teiksim, makaronus vai omleti, sakārtot savu laiku pēc skolas, aizbraukt ar autobusu uz pazīstamu vietu, saplānot nedēļu, rēķinoties ar stundām un pulciņiem, un vairāk vai mazāk atbildīgi pieskatīt savas mantas.
Ja jūsu bērns no šiem orientieriem atpaliek par gadu vai diviem, panikā krist nevajag, bet arī atmest ar roku nav vērts. To pilnīgi reāli var panākt, ja sāksiet ļaut viņam rīkoties.
Kāpēc bērns paliek nepatstāvīgs
Cēloņi gandrīz vienmēr slēpjas tajā, kā ir sakārtota dzīve ap bērnu, nevis viņā pašā. Ir vērts godīgi atrast savējo.
Par viņu visu izdara citi. Vecmāmiņa ģērbj, mamma saliek somu, tētis visur aizved ar mašīnu. Bērnam vienkārši nav vajadzības mācīties, jo viss rodas pats no sevis. Īpaši spilgti tas izpaužas ģimenēs ar vienu bērnu un aktīvu, gādīgu vecmāmiņu.
Nedrīkst kļūdīties. Ikviens mēģinājums darīt pašam tiek apturēts pusceļā: izliesi, apdedzināsies, nesanāks. Bērns ātri izprot vienkāršu loģiku: labāk nemēģināt, tāpat kāds izdarīs manā vietā un izdarīs labāk.
Steiga. No rīta mēs kavējamies, tāpēc labāk es pati ātri apģērbšu. Un tā katru dienu. Paradums darīt pašam nerodas, jo katrreiz patiešām sanāk ātrāk, ja izdari viņa vietā. Taču prasme prasa laiku tieši tagad, apmaiņā pret brīvo laiku vēlāk.
Hiperaprūpe. Trauksmainam vecākam ir bail palaist bērnu kaut soli tālāk: neiziet pagalmā vienam, neaiziet uz veikalu, nepalikt mājās. Bet bez savām atbildības zonām un bez tiesībām uz nelielu risku patstāvība vienkārši neveidojas.
Kontroles paradums. Vecāks visu pārbauda un pārtaisa pēc bērna. Un bērnam rodas pilnīgi pamatots jautājums: kāpēc pūlēties, ja mamma tāpat pārdarīs pa savam. Par to, kā kontrole pārvērš stundas skandālā, man ir atsevišķs pārskats.
Septiņi soļi uz patstāvību
Šī ir shēma, līdz kurai es nonācu pats. Tā darbojas jebkurā vecumā, aptuveni no sešiem līdz trīspadsmit gadiem, ja iet secīgi un nesteidzas.
Nosakiet atbildības zonas. Teiksim: sava soma, saklāta gulta, trauki pēc sevis, laicīga iziešana no mājas, mājas darbs. Ne vairāk kā trīs-piecas zonas uzreiz. Un vienojieties skaidri: tās ir tavas lietas, tajās es neiejaucos.
Parādiet, kā tas darāms. Nevis ar vārdiem, bet kopā un pa soļiem, vienu vienīgu reizi. Kā rīkoties ar mikroviļņu krāsni, kā salikt somu, kā atslēgt durvis. Rādiet tā, lai bērns tiešām spētu atkārtot pats.
Ļaujiet izdarīt pašam un neiejaucieties. Pat ja iznāk slikti, lēni un rokas niez palabot. Patstāvība izaug vienīgi tad, kad bērns patiešām rīkojas pats, nevis pēc diktāta.
Nekritizējiet rezultātu. Ja pirmajā reizē iznāca slikti, paslavējiet par pašu mēģinājumu, nevis izšķirstiet pa kauliņiem. Kā izdarīt labāk, pateiksiet vēlāk un maigi. Ja uzreiz metaties virsū ar kritiku, bērns vienkārši atteiksies darīt vispār.
Atļaujiet kļūdīties. Aizmirsa salikt somu, un viena diena pagāja bez burtnīcas, tā nav nekāda katastrofa. Viena šāda dabiska mācība iemāca vairāk nekā simts atgādinājumi. Tieši tiesības kļūdīties atšķir mācīšanos no dresūras.
Paplašiniet zonas pakāpeniski. Kad redzat, ka vienu zonu bērns ir apguvis, klāt liekat nākamo. Nevis desmit lietas uzreiz, bet pa vienai ik nedēļu vai divas, lai nepārslogotu.
Cieniet viņa tempu. Bērns gandrīz noteikti strādās lēnāk nekā jūs. Tas ir normāli. Ātrums nāks ar pieredzi, bet pieredze rodas tikai no prakses, kuru mēs tik bieži viņam atņemam piecu ietaupītu minūšu dēļ.
Slāpstošās kontroles metode mājas darbiem
Mājas darbi ir atsevišķa un pati mīklainākā zona, tāpēc par to pastāstīšu plašāk. Ja sēžat blakus un bakstāt ar pirkstu katrā rindiņā, bērna smadzenes atslēdzas: kāpēc pašam domāt, ja līdzās ir mamma, kura tāpat palabos.
Palīdz pakāpeniska attālināšanās, burtiski fiziska. Vispirms jūs sēžat blakus uz krēsla. Pēc nedēļas pārceļaties uz dīvānu tajā pašā istabā. Vēl pēc nedēļas dodaties uz virtuvi, atstājot durvis vaļā. Bērns pierod palikt viens pret vienu ar burtnīcu, un tā arī ir patstāvība darbībā.
Līdztekus ir svarīgi mainīt attieksmi pret kļūdām. Vienojieties šādi: tu pats dari to, ko saproti, bet tur, kur iestrēdz, pasvītro ar zīmuli un ej tālāk, beigās es palīdzēšu vienīgi ar pasvītroto. Un ja bērns ir kļūdījies, nekliedziet, bet pavaicājiet, kāpēc iznāca tāda atbilde, un izsekojiet loģikai kopā. Skola, īpaši Skola2030 ietvaros, kā tieši prasa no bērniem prasmi analizēt savas kļūdas, nevis tās slēpt.
Kas tieši lauž patstāvību
Daži tipiski soļi, kas visus pūliņus nodzēš uz nulli.
Darīt bērna vietā, jo tā ir ātrāk. Reizi pēc reizes, un pēc pieciem gadiem viņš patiešām neko neprot pats, bet jūs brīnāties kāpēc.
Pārtaisīt pēc viņa. Nepareizi saklāja gultu, un mamma klusiņām pārklāj. Pēc pāris šādām reizēm bērns beidz censties, un tas ir pilnīgi loģiski.
Nemitīgi komandēt. Ej mazgāt rokas, ģērbies, neaizmirsti. Tā bērns pierod kustēties vienīgi pēc ārējas pavēles un savu galvu neieslēdz.
Pārslogot bez sagatavošanās. Lēciens no neko neprotu uz pilnu atbildību nedarbojas. Nepieciešami starpposmi un laiks, citādi bērns vienkārši padodas.
Salīdzināt ar citiem. Dašai desmit, un viņa jau sen pati staigā uz veikalu. Tas nemotivē, bet triec pa pašvērtējumu, un par to, kā salīdzinājumi sagrauj pārliecību, man ir atsevišķs raksts.
Kā patstāvība saistīta ar mācībām
Tā, manuprāt, ir pati galvenā saikne. Bērns, kurš nav patstāvīgs sadzīvē, visbiežāk nav patstāvīgs arī mācībās. Viņš neprot sakārtot savu laiku, nezina, kā gatavoties kontroldarbam, nespēj saplānot dienu. Un tas jau tieši atsaucas uz atzīmēm un to pašu nevēlēšanos mācīties, par ko es sīkāk rakstīju vispārējā pārskatā.
Loģika ir pavisam vienkārša. Spēja sīkumos nepaļauties uz pieaugušo, salikt somu, aprēķināt laiku, pabeigt iesākto, ir tieši tā pati prasme, kas noder arī mācībās. Tāpēc pievērsties vajag ne vien zināšanām, bet vispārējām patstāvīga darba prasmēm, un tad rezultāts uzreiz manāms visos mācību priekšmetos. Un, starp citu, telefons šeit ir biežs klusais kaitnieks: kad viss brīvais laiks aiziet ekrānā, ne laika, ne spēka patstāvīgām lietām vairs nepaliek, un par to man arī ir atsevišķs pārskats.
Par sekām un paklāto salmu
Visgrūtākais solis mīlošam vecākam ir beigt katrreiz paklāt salmus. Ja jūs ik reizi traucaties uz skolu cauri visai pilsētai, lai aizvestu aizmirstu formu vai burtnīcu, bērns tā arī neiemācīsies sakopotību, jo viņa vietā to dara jūsu trauksme.
Šeit darbojas saikne starp rīcību un tās dabiskajām sekām. Aizmirsa formu, un šoreiz jūs neaizvedat, lai saņem aizrādījumu no skolotāja. Tā ir nepatīkama, taču pārsteidzoši noderīga pieredze, pēc kuras vakarā viņš somu pārbaudīs pats. Nosēdēja visu vakaru telefonā un mājas darbus pildīja līdz pusnaktij, tad nav vērts rakstīt skolotājai zīmīti par galvassāpēm, lai aiziet neizgulējies un pats savieno cēloni ar sekām. Būtiski, ka tas nav ne par sodu, ne par ļauno prieku, bet par to, lai mierīgi ļautu dzīvei iemācīt to, ko atgādinājumi neiemācīs. Un, protams, runa ir par sadzīves sīkumiem, nevis par situācijām, kur pastāv reāls risks bērna drošībai.
Kur šeit iederas nodarbības par kognitīvajām prasmēm
Pateikšu par skolu, kurp iet abi mani bērni, jo man tas ir par tā paša iekšējā balsta trenēšanu ārējās kontroles vietā. Tā ir Smartwill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Kas man tur ir vērtīgi. Labs piemērs ir Rubika kubs. Treneris parāda algoritmus, bet salikt bērnam jāizdara pašam, šeit nav iespējams pārrakstīt vai palūgt mammai izdarīt par sevi. Un kad haoss rokās pārvēršas saliktajā kubā, bērnam noklikšķē: es to izdarīju pats, bez pieaugušajiem, tas nozīmē, ka es varu. Plus loģiskie uzdevumi un trenažieri pieradina noturēt galvā daudzpakāpju instrukciju, un šī prasme pārnesas uz stundām: bērns atver mācību grāmatu un pats ierauga darbības kārtību, viņam vairs nav vajadzīgs pieaugušais, lai pārtulkotu nosacījumu. Es godīgi neapsolu, ka pēc tam mājas darbs maģiski samazināsies vairākkārt vai ka bērns rīt kļūs pilnīgi patstāvīgs, tā nenotiek. Bet kopējās paš-organizācijas prasmes tiek trenētas, un pēc diviem vai trim mēnešiem daudzi vecāki, un es to skaitā, pamana, ka bērns sāka salikt somu bez atgādinājumiem un mierīgāk reaģēt uz savām kļūdām. Ja jūsu bērns pagaidām netiek galā pats, var vienkārši atnākt uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbību un paskatīties, kur viņam ir vājās vietas. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežāk uzdotie jautājumi
Bērnam 10 gadi, bet viņš neko nedara pats, vai tā ir norma. Pati par sevi šī ir ļoti izplatīta situācija, un gandrīz vienmēr vaina ir vidē, nevis raksturā: par bērnu visu izdarīja, un prasmei nebija kur augt. Tā nav norma tādā nozīmē, ka tā arī jābūt, taču nav arī iemesls panikai. Gada vai divu atpalikšanu no vecuma orientieriem pilnīgi reāli var panākt, ja sāksiet ļaut viņam rīkoties pašam.
Kā pieradināt bērnu pie patstāvības bez skandāliem. Ar maziem soļiem un bez straujām pārmaiņām. Nosakiet trīs līdz piecas atbildības zonas, vienreiz parādiet, kā to dara, un tālāk neiejaucieties, pat ja iznāk greizi. Slavējiet par mēģinājumu, dodiet tiesības kļūdīties un zonas paplašiniet pakāpeniski. Skandāls visbiežāk uzliesmo no steigas un kontroles, nevis no pašiem uzdevumiem.
No kāda vecuma bērnam pašam jāsaliek soma. Aptuveni no septiņiem-astoņiem gadiem bērns jau pats tiek galā ar somas salikšanu, salīdzinot to ar sarakstu vai grafiku. Vispirms kopā un pa soļiem, pēc tam patstāvīgi. Ja viņš kaut ko aizmirsa un saņēma aizrādījumu, tā ir parasta mācību pieredze, nevis iemesls atkal visu darīt viņa vietā.
Ko darīt, ja bērns visu dara lēni un slikti. Samierināties ar nepilnību, jo ātrums un kvalitāte nāk tikai ar praksi. Ja uzreiz metaties virsū ar kritiku un pārtaisāt, bērns atteiksies darīt vispār. Pirmajā reizē slavējiet par mēģinājumu, bet kā izdarīt labāk, pasakiet vēlāk un maigi, par vienu lietu, nevis ar veselu sarakstu.
Vai vajag maksāt bērnam par mājas pienākumiem. Labāk nemaksāt. Motivācijas pētījumi liecina, ka ārējs atalgojums izspiež iekšējo interesi, un ar laiku bērns bez naudas neko nedara. Palīdzība pa mājām ir viņa ieguldījums ģimenē, tikpat kā jūsu ieguldījums ir darbs un produkti, nevis pakalpojums par samaksu.
Vai vērts vest aizmirstu lietu uz skolu. Lielākajā daļā sadzīves gadījumu lietderīgāk ir nevest un ļaut bērnam sastapties ar dabiskajām sekām. Vienreiz saņēmis aizrādījumu par aizmirstu formu, viņš sāks somu pārbaudīt pats. Izņēmums ir vienīgi situācijas, kur runa ir par veselību vai reālu drošību, tur, protams, palīdzam.
Kā attīstīt patstāvību pusaudzim 12-13 gadu vecumā. Paplašinot reālas atbildības zonas un cienot viņa autonomiju: savs laiks pēc skolas, sava pārvietošanās transportā, sava vienkārša gatavošana, savas sekas. Spiediens un kontrole šajā vecumā ir īpaši bezjēdzīgi. Par pusaudžu īpatnībām man ir atsevišķs raksts.
Vai nepatstāvība ir saistīta ar mācībām. Jā, un pavisam tieši. Bērns, kuram sadzīvē visu izdara citi, parasti neprot sakārtot arī mācības: saplānot dienu, sagatavoties kontroldarbam, pabeigt uzdevumu. Tāpēc vispārējās paš-organizācijas prasmes ir vērts trenēt līdzās zināšanām, efekts ir redzams visos mācību priekšmetos.
Tas ir tikai raksturs vai var attīstīt. Patstāvība nav iedzimta rakstura iezīme, bet prasme, un to var attīstīt jebkurā vecumā. Nepieciešama nevis stingrība, bet iespēja rīkoties pašam, tiesības kļūdīties un pamazām augošas atbildības zonas. Jo ātrāk sāksi, jo vieglāk, taču sākt nekad nav par vēlu.
Īsi
Kad desmitgadīgs bērns neko nedara pats, vaina gandrīz vienmēr ir nevis slinkumā, bet vidē: viņa vietā visu darīja, neļāva kļūdīties, dzina un kontrolēja, un prasmei nebija kur augt. Turklāt tā smadzeņu daļa, kas atbild par plānošanu, nobriest tikai līdz pusaudžu gadiem, tāpēc lieli uzdevumi bērnam pagaidām pilnībā nav pa spēkam. Palīdz nevis stingrība, bet atbildības nodošana pa soļiem: izdalīt trīs līdz piecas zonas, parādīt vienu reizi, ļaut izdarīt pašam, nekritizēt, atļaut kļūdīties, paplašināt pamazām un cienīt viņa tempu. Atsevišķi stundām noder slāpstošā kontrole un tiesības uz dabiskajām sekām. Bet visu sagrauj steiga, pārdarīšana, komandas un salīdzinājumi.
Nekas no tā neizskatās iespaidīgi. Nav neviena triku, pēc kura bērns jau rīt kļūtu sakopots un patstāvīgs. Taču tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas, sava zona, tiesības kļūdīties un pacietība pret svešu tempu, izaudzē patstāvīgu cilvēku. Garlaicīgie pamati pārspēj greznas tehnikas deviņas reizes no desmit.
Avoti
Diamond, A. Executive Functions. Annual Review of Psychology. 2013.
Moffitt, T. E., et al. A Gradient of Childhood Self-Control Predicts Health, Wealth, and Public Safety. Proceedings of the National Academy of Sciences. 2011.
Ryan, R. M., Deci, E. L. Self-Determination Theory and the Facilitation of Intrinsic Motivation, Social Development, and Well-Being. American Psychologist. 2000.
Grolnick, W. S., Ryan, R. M. Parent Styles Associated with Children's Self-Regulation and Competence in School. Journal of Educational Psychology. 1989.
Deci, E. L., Koestner, R., Ryan, R. M. A Meta-Analytic Review of Experiments Examining the Effects of Extrinsic Rewards on Intrinsic Motivation. Psychological Bulletin. 1999.
Duckworth, A. L., et al. Grit: Perseverance and Passion for Long-Term Goals. Journal of Personality and Social Psychology. 2007.
Svarīga piezīme
Šis ir teksts, kura pamatā ir personīga pieredze un esošie pētījumi, nevis profesionāla psiholoģiskā vai medicīniskā konsultācija. Ja bērna nepatstāvība jums liekas pārmērīga vai pievienojas citas trauksmainas pazīmes, piemēram, izteikta trauksme, atslēgtība, miega traucējumi vai mācību krīze, vērsieties pie bērnu psihologa vai pediatra.
Smartwill nodarbības nav medicīniska vai psihoterapeitiska palīdzība. Tās ir attīstošās nodarbības bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem, kas trenē kognitīvās prasmes un palīdz veidot paš-organizācijas paradumus, bet neaizstāj ne ģimenes audzināšanu, ne darbu ar profila speciālistu, ja tas ir nepieciešams.
Lasiet arī par patstāvību un attīstību:
1.
Kāpēc bērns pamet visu pusceļā un kā iemācīt pabeigt iesākto
smartwillskola.lv/raksti/kapec-pamet-visu-pusceli
2.
Ko darīt, ja bērns 10 gados negrib mācīties
smartwillskola.lv/raksti/negrib-macities-10-gados
3.
Bērns nav pārliecināts par sevi: kāpēc un kā to mainīt
smartwillskola.lv/raksti/berns-nav-parliecinats-par-sevi
4.
Kādas prasmes attīstīt bērnam 7–13 gados nākotnei
smartwillskola.lv/raksti/kadas-prasmes-attistit-bernam
