Pagājušā gada novembrī vecākais dēls ienāca virtuvē un paziņoja, ka grib iemācīties spēlēt ģitāru. Es pamāju ar galvu, nopirku no kaimiņa lietotu akustisko par trīsdesmit eiro, sameklēju bezmaksas nodarbības Youtube. Trīs nedēļas valdīja neprātīgs entuziasms, pēc tam ģitāra pārceļoja aiz dīvāna. Kopš tā laika tur arī mājo.
Pēc diviem mēnešiem tieši tas pats atkārtojās ar angļu podkāstiem. Pēc četriem mēnešiem ar skriešanu apkārt mājai. Pēc pusgada ar panākumu dienasgrāmatu, kuru aizpildīja tieši trīs dienas. Ja jums aug bērns septiņi-trīspadsmit gadus, šo sižetu jūs noteikti pazīstat. Šodien grib vienu, pēc divām nedēļām apnicis, pēc mēneša grib jau ko pavisam citu. Pulciņi tiek mesti pie malas, iesāktas burtnīcas guļ, solījumi pašam sev izgaist nedēļas laikā. Bet vecākam žēl gan laika, gan nervu, gan naudas.
Kaut kad es beidzu dusmoties un sāku domāt. Ne tāpēc, ka būtu gudrs, bet tāpēc, ka pamanīju aiz sevis tieši to pašu. Arī es pametu projektus pusceļā, aizmirstu izziņotos mērķus, un mans janvāra Jaunā gada apņemšanos saraksts vienmēr ir garāks par to, ko reāli izpildu. Mēs ar dēlu vienkārši atrodamies dažādos vienas un tās pašas problēmas posmos.
Tad es ķēros klāt un sāku noskaidrot, ko šajā vecumā vispār drīkst prasīt no bērna mērķu izvirzīšanas ziņā, kas ir bezjēdzīgi un pat kaitīgi un kuras lietas patiešām darbojas. Un uzreiz godīgi: neesmu ne pedagogs, ne treneris, esmu parasts divu bērnu vecāks, septiņus un desmit gadus veco, kurš mēģina izprast vienu no sarežģītākajām mūsdienu audzināšanas tēmām. Brīnumtabletes man nav. Tas, kas mums pamazām sāka izdoties, ir pieticīgas un garlaicīgas lietas, nevis tas, ko mēdz rādīt glītajos blogos par bērnu pašattīstību. Un šis raksts nav par to, kā vienā sarunā no bērna izveidot mērķtiecīgu pieaugušo. Tas ir par to, kādi reālistiski soļi ved šajā virzienā septiņos, desmitos un trīspadsmitos gados un kur ir robeža tam, ko var un ko nevar gaidīt no smadzenēm, kas vēl aug.
Pamest lietas pa pusei septiņos-trīspadsmitos gados ir norma vai kļūme
Īsumā, šajā vecumā iesākto mest pusceļā no bioloģijas skatpunkta gandrīz vienmēr ir norma, bet no audzināšanas skatpunkta gandrīz vienmēr ir iemesls darbam. Šīs divas patiesības viena otrai nav pretrunā.
Bioloģiski par spēju uzstādīt mērķi, noturēt to laika gaitā, apturēt vēlmi pamest un novest lietu līdz galam atbild tā sauktās smadzeņu izpildfunkcijas, un par to mājvietu uzskata frontālās daivas. Skolēnam tās aktīvi nobriest un šo nobriešanu pabeidz aptuveni līdz divdesmit pieciem gadiem. Tas nav mākslinieciski pārspīlēts, tā ir parasta attīstības neirozinātne. Proti, septiņgadnieka smadzenes, kas pēc trim nedēļām met ģitāru pie malas, nav salauztas, tās vienkārši strādā tā, kā tām šobrīd arī pienākas strādāt.
Audzināšanas ziņā turklāt ir, ko darīt. Tā pati izpildfunkciju sistēma trenējas tieši tad, kad bērnam regulāri ir pieredze ar saprotamu mazu mērķi, tā izvešanu līdz galam un sajūtu, ka izdevās. Ja bērnībā tādas pieredzes bijis daudz, līdz pusaudža gadiem mērķtiecība bērnam kļūst par ierastu stāvokli. Ja tādas pieredzes bijis maz vai tā bijusi tikai par vecāku mērķiem, līdz pusaudža gadiem viņam drīzāk nostiprinās ieradums pamest.
Proti, bērns, kurš pēc trim nedēļām pamet ģitāru, nerāda savu raksturu, viņš rāda savu šodienas posmu. Un tieši šodien ir vērts uzmanīgi strādāt pie prasmes, lai pēc pieciem gadiem aina izskatītos citāda.
Ko reāli var gaidīt no bērna mērķu ziņā šajā vecumā
Īsumā, jo bērns ir jaunāks, jo īsākam jābūt viņa mērķim un jo skaidrāk tajā jāsaskata konkrēta darbība. Lieli pieaugušo mērķi ar termiņiem pēc gada septiņgadniekam ir bezjēdzīgi, pat vairāk, tie ir kaitīgi.
Septiņu un astoņu gadu vecumā normāls mērķis ir kaut kas nedēļas, augstākais mēneša apjomā. Salikt mašīnas modeli. Izlasīt grāmatiņu. Iemācīties pašam uzvilkt zābakus. Nenovērsties matemātikā trīs stundas pēc kārtas. Lielus un sarežģītus mērķus šajā vecumā bērna smadzenes vienkārši nenotur, un ikviens mēģinājums tādus uzstādīt beidzas ar aizmiršanu. Tas nav slinkums, tas ir darba atmiņas un nodoma noturēšanas attīstības līmenis.
Deviņu un desmit gadu vecumā jau var runāt par mērķi viena līdz trīs mēnešu apjomā. Sagatavoties sporta pasākumam. Izlasīt garu grāmatu. Apgūt Rubika kuba iesācēja metodi. Uzlabot konkrētu tēmu kādā priekšmetā. Tā vairs nav nedēļa, un vienlaikus mērķis vēl neaizpeld neaptveramā nākotnē, kurp bērns ar iztēli netiek.
Divpadsmit un trīspadsmit gados pusaudzim jau sāk darboties pusgada vai gada horizonts, tikai gandrīz vienmēr ap vienu konkrētu tēmu, kas viņu patiešām aizķērusi. Sagatavoties eksāmenam. Sakrāt gadžetam. Izcīnīt konkrētu sporta klasi. Un tomēr gari abstrakti mērķi stilā es gribu labi mācīties vai es gribu būt veiksmīgs šajā vecumā joprojām darbojas slikti.
Galvenā atšķirība no pieaugušo mērķu izvirzīšanas ir tā, ka bērnam mērķim jābūt taustāmam, viņa paša valodā un viņa paša horizontā. Jo jaunāks bērns, jo šaurāks horizonts un jo konkrētāks formulējums.
Kāpēc vienkārši izvirzīt mērķi nestrādā
Īsumā, mērķis bez skaidriem soļiem vairs nav mērķis, bet vēlēšanās, un vēlēšanos smadzenes neizpilda, jo nesaprot, ar ko ķerties klāt.
Šo var redzēt pat pie pieaugušajiem. Es gribu iemācīties angļu valodu, es gribu novājēt, es gribu vairāk lasīt. Tie nav mērķi. Tie ir virzieni, un smadzenes no tiem paguruši vēl pirms ķeršanās klāt. Mērķis sākas tur, kur ir konkrēta pirmā darbība un skaidra pazīme, ka lieta ir paveikta.
Bērnam šī problēma ir vēl asāka. Viņam darba atmiņa ir mazāka, motivācija piesieta īsākiem horizontiem, bet abstrakcija maz palīdz. Ja jūs desmitgadīgam bērnam sakāt uzstādi sev mērķi mācīties labāk, viņa galvā nenotiek nekas. Viņš nezina, no kā sākt, un pēc minūtes šo sarunu aizmirst. Nevis tāpēc, ka būtu slikts, bet tāpēc, ka smadzenes nesaņēma norādījumu.
Lai mērķis nostrādātu, tajā jāietilpst trim vienkāršām lietām. Ko tieši es daru tieši tagad. Kas skaitās izdarīts. Un pēc kā būs redzams, ka es virzos uz priekšu. Bez šīm trim lietām mērķis izjūk jau pirmajās dienās.
Kā palīdzēt bērnam aiziet līdz galam: soli pa solim loģika
Īsumā: skaidri definēts gals, redzams progress ceļā, atļauja mazām neveiksmēm un obligāta panākuma nostiprināšana finālā.
Vispirms nodefinējiet galu. Nevis mērķi vispārīgi, bet konkrētu pazīmi, ka mērķis ir sasniegts. Nevis iemācīties spēlēt ģitāru, bet no sākuma līdz beigām nospēlēt mammai vienu vienkāršu dziesmu. Nevis iemācīties reizināšanas tabulu, bet šodien zināt uz pieci kolonnu uz septiņi. Jo konkrētāks ir finiša punkts, jo vieglāk bērnam līdz tam nokļūt.
Tālāk padariet progresu redzamu. Kontrolsaraksti, uzlīmes, atzīmes burtnīcā, viss noder. Jaunākajiem izcili darbojas vizuālas skalas uz sienas. Pusaudzim drīzāk vienkāršs bloknots vai aplikācija, un noteikti viņa paša, nevis vecāku. Bērnam ir svarīgi redzēt, ka viņš virzās. Bez šīs redzamības smadzenes ātri zaudē sajūtu, ka piepūlei ir jēga.
Atļaujiet mazas neveiksmes. Izlaida treniņu, aizmirsa atzīmēt dienu kontrolsarakstā, piemirsa vingrinājumu. Tas nav iemesls sarīkot izrēķināšanos un noskaitīt visu padarīto uz nulli. Gluži otrādi, tas ir normāls brīdis jebkurā projektā, un mūsu uzdevums ir parādīt, ka pēc izlaista soļa var atgriezties un turpināt. Bērni, kurus rāj par vienu vienīgu izlaidumu, vispār pārstāj uzņemties saistības, lai sevi nepakļautu riskam.
Nostipriniet panākumu finālā. Kad bērns ir sasniedzis finiša punktu, noteikti to atzīmējiet. Nevis ar dārgu dāvanu, bet ar uzmanību un vārdiem. Atzinums brīdī, kad viņš izdarīja to, ko bija plānojis, veido tieši to pašu muskuli, kas ļauj novest lietas līdz galam. Ja panākums paliek nepamanīts, nākamreiz bērns ķersies pie darba ar mazāku entuziasmu.
Un līdztekus tam noteikti rādiet savu piemēru. Mērķu izvirzīšanu bērni apgūst nevis no vārdiem, bet vērojot. Ja viņi redz, ka mamma un tētis uzņemas garus projektus un noved tos līdz galam, tas iedarbojas desmit reizes spēcīgāk nekā jebkura jūsu lekcija. Ja viņi redz, ka arī vecāki visu pamet pēc divām nedēļām, nedarbosies neviena metodika.
Ko darīt septiņos-astoņos, deviņos-desmitos un divpadsmitos-trīspadsmitos
Septiņu un astoņu gadu vecumā darbs pie mērķu izvirzīšanas nav saruna, bet struktūra. Ļoti īsi mērķi, kontrolsaraksti ar attēliem, ļoti labi redzams progress, nepārtraukts atbalsts. Bērns vēl nespēj ilgi noturēt nodomu, un mūsu uzdevums ir būt viņa ārējam turētājam, kurš saudzīgi atgādina, nespiež un noteikti nosvin katras mazās beigas.
Deviņos un desmit gados, tas ir mana vecākā vecums, jau paveras iespēja īstai sarunai. Var kopā izlemt, ko bērns grib tuvākajā mēnesī, uzzīmēt soļu karti, pārrunāt, kur gaidāmas grūtās vietas. Galvenais šajā posmā ir neizvirzīt mērķus viņa vietā. Mērķus, kurus uzstādījis vecāks, bērns nevelk. Jūsu pašu sapņi par viņa mūzikas skolu vai sporta klasi paliks jūsu, kamēr viņš tos nepadarīs par savējiem.
Divpadsmit un trīspadsmit gados bērns jau prot formulēt savus lielos mērķus, un mūsu uzdevums ir pārslēgties no organizatora režīma uz trenera režīmu. Nesaki, kas jādara, bet uzdod pareizos jautājumus. Ko tu gribi paveikt līdz gada beigām. Ar ko sāksi. Pēc kā sapratīsi, ka virzies. Kur būs tava vājākā vieta. Tas ir pavisam cits sarunas stils, un daudziem vecākiem tas nav ierasts. Taču tieši šajā vecumā vecā direktīvā shēma pārstāj darboties, un vienīgais, kas to aizstāj, ir partnera saruna.
Galvenās vecāku kļūdas ar bērnu mērķu izvirzīšanu
Neuzstādiet bērna vietā savus mērķus. Šī ir visbiežākā un vispostošākā kļūda. Svešs mērķis, pat vissaprātīgākais, bērnu nevelk. Viņš no tā izkāpj pie pirmajām grūtībām, un tā ir normāla reakcija. Labāk pieticīgs viņa paša mērķis nekā grandiozs jūsējais.
Nepērciet instrumentus pirms darba. Ģitāra, kas nopirkta vēl pirms pirmās nodarbības, nemāca izvirzīt mērķus, tā māca, ka rezultātu var dabūt bez piepūles. Ja bērns grib ģitāru, ir vērts vienoties, ka instruments parādīsies pēc vairākām darba nedēļām ar bezmaksas nodarbībām. Tas nav skopums, tā ir pareizā secība.
Nespiediet par izlaistu dienu. Viena robs kontrolsarakstā nav sabrukums, tā ir normāla ceļa sastāvdaļa. Ja pēc katras kļūmes seko izrēķināšanās, bērns vispār pārstāj uzņemties saistības, un tas nostiprinās kā stils.
Nesalīdziniet ar bērniem, kuriem izdevās novest līdz galam. Salīdzinājumu bērns vienmēr nolasa kā tu esi sliktāks, un mērķtiecīgāku tas nevienu nepadara. Salīdziniet bērnu vienīgi ar viņu pašu pirms mēneša.
Nepadariet mērķus par kontroles paņēmienu. Ja katrs rīts sākas ar kontrolsaraksta pārbaudi nopratināšanas stilā, bērns uztver mērķu izvirzīšanu kā kārtējo vecāku uzraudzību un sabotē to principa pēc. Kontrolsaraksts pieder viņam, nevis jums.
Neklusējiet par saviem mērķiem un neveiksmēm. Bērni nemācās no vārdiem. Ja viņi nekad neredz, kā jūs uzliekat sev garu uzdevumu, paklūpat un tomēr turpināt, viņiem trūkst parauga. Pastāstiet reizēm skaļi, pie kā strādājat un kas jums nepadodas. Tas noder vairāk nekā visas lekcijas kopā.
Kad ir vērts vērsties pie speciālista
Ja bērns ne tikai pamet pulciņus, bet vispār nespēj ne par ko ieinteresēties, nekas viņu nepriecē, negrib ne spēlēties, ne iet pastaigā, un tā jau ne pirmo mēnesi, tas vairs nav mērķu izvirzīšanas jautājums, tas ir signāls doties pie bērnu psihologa. Reizēm aiz apātijas slēpjas depresija, un tā prasa citu darbu.
Ja bērnam ir acīmredzami smaga perfekcionista reakcija, viņš nespēj sākt darbu bailēs neizdarīt to ideāli, raud par katru kļūdu, vispār atsakās no mēģinājumiem, arī tas ir signāls. Perfekcionisms skolēnam reti pāriet pats no sevis, un darbs ar bērnu psihologu šeit dod labu rezultātu.
Un ja līdzās nespējai noturēt nodomu ir izteikta impulsivitāte, pastāvīga hiperaktivitāte un paškontroles grūtības visās situācijās, turklāt ne pirmo mēnesi, ir vērts parādīties neiropsihologam, lai novērtētu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu.
Kā Smartwill palīdz ar prasmi novest līdz galam
Smartwill Kr. Barona ielā 88 Rīgā nav atsevišķa mērķu izvirzīšanas kursa, un es neizliekos, ka ir. Toties pats nodarbību formāts netieši trenē tieši šo prasmi, un tas bieži kļūst redzams pēc dažiem mēnešiem. Nodarbībās bērns reizi pēc reizes saņem saprotamu uzdevumu, redz tā sākumu un beigas, soli pa solim aiziet līdz rezultātam un fiksē, ka viņam izdevās. Tā arī ir mikro-pieredze novešanai līdz galam, atvieglotā un drošā formā.
Rubika kubs šajā loģikā ir īpaši ērts. Tam ir ļoti saprotama gala punkts, kurā nevar pievilt sevi vai izlikties, ka tiki galā. Kubs vai nu salikts, vai nē, un tas ir redzams visiem. Ceļā uz salikto stāvokli bērns iziet cauri desmitiem mazu mērķu, kļūdu, atgriešanos, un beigās saņem savu uzvaru, kuru nevar nevienam atņemt un kuru nevar nopirkt. Prasmei novest līdz galam tas ir ideāls mācību piemērs.
Saprast, kā jūsu bērns uzvedas uzdevumos ar garu horizontu, vienkāršāk ir uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbības. Tā ir parasta spēles stunda, kurā pedagogs redz, kā bērns ieiet uzdevumā, kā reaģē uz kļūdām, kā noved lietu līdz redzamam rezultātam. Fināls mums parasti ir viens un tas pats: bērns saliek sagatavoto kubu aiz muguras, neskatoties, un pats paskaidro vecākam, ko un kādā secībā viņš darīja. Vecākam tā ir maza uzskatāma aina tam, ka bērna smadzenes spēj uz strukturētu daudzsoļu darbu, ja viņam pareizi dot ietvaru.
Godīgi par termiņiem. Nekādas nodarbības nepārvērtīs bērnu, kurš pamet jebkuru ģitāru pēc trim nedēļām, par mērķtiecīgu pusaudzi pa mēnesi. Kas Smartwill var dot uz garas distances, ir regulārs dzīvs logs, kur bērns saņem dažādas grūtības pakāpes līdz galam izietu uzdevumu pieredzi. Ar laiku šī pieredze sāk pārnesties uz skolas un personīgiem projektiem. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa telefonu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Kāpēc bērns pamet pulciņus pēc dažām nedēļām. Visbiežāk uzreiz divu iemeslu dēļ. Pirmais ir bioloģisks: smadzenes šajā vecumā slikti notur ilgu nodomu, un tā ir norma. Otrais: pulciņu varēja izvēlēties vecāki, nevis bērns, un tad pietiek ar pirmo pretestību, lai viņš to pamestu. Risinājums ir reālistiska horizonta un paša bērna izvēles kombinācija.
Kā mācīt bērnam izvirzīt mērķus. Ar ļoti īsiem un konkrētiem mērķiem, kuriem ir skaidrs gals, redzams progress, atļauja mazām neveiksmēm un obligāta katra sasniegtā punkta nosvinēšana. Nevis ar lekcijām par mērķu izvirzīšanas nozīmi, tās nedarbojas.
Kā rīkoties, kad bērns atkal visu ir pametis. Nesarīkot izrēķināšanos. Mierīgi izrunāt, kas tieši kļuva grūts un kāpēc. Reizēm jūs izdzirdēsiet interesantas lietas, kuras patiesībā liecina nevis par vāju raksturu, bet par to, ka izvēle nebija viņa vai horizonts bija par smagu.
Vai bērnu var ar spēku piespiest aiziet līdz galam. Reizēm vienu epizodi izdodas izvilkt, taču tas darbojas tikai īstermiņā un bieži atstāj garu pēdu pretestības veidā pret jebkuru nākamo mērķi. Piespiešana ir sliktākais instruments mērķu izvirzīšanā.
Ko darīt, ja bērns vispār neko negrib. Tā jau ir cita saruna. Pilnīgs vēlmju trūkums ilgāku laiku ir signāls, ka ir vērts parādīties bērnu psihologam. Aiz apātijas reizēm slēpjas depresija vai spēcīga emocionāla izsīkšana.
Vai palīdz atlīdzība par mērķa sasniegšanu. Nelielās devās un ne naudas izteiksmē jā. Atzinības vārdu, mazas simboliskas dāvanas vai kopīgu ģimenes svinību veidā. Lielas materiālās balvas nostrādā tikai vienam mērķim un nogalina iekšējo motivāciju attiecībā uz nākamajiem.
No kāda vecuma sākt mācīt izvirzīt mērķus. No pašiem agrākajiem, tikai vecumam atbilstošā formā. Trīsgadnieka mērķis ir salikt rotaļlietas kastē, septiņgadnieka izlasīt grāmatu nedēļas laikā, divpadsmitgadnieka sakrāt konkrētai lietai. Galvenais ir samērs starp sarežģītību un vecumu.
Kā palīdzēt pusaudzim ar garu mērķi, piemēram, ar gatavošanos eksāmenam. Nomainīt kontroliera lomu pret trenera lomu. Nepārbaudīt katru dienu, bet uzdot pareizos jautājumus. Ko tu paveici, kā virzīsies tālāk, kur ir grūti, kas jums vajadzīgs no manis. Tā ir partnera saruna, un tieši tā darbojas pusaudža gados.
Īsi
Ja jūsu bērns šodien grib vienu, pēc trim nedēļām to pamet, bet pēc mēneša jau aizraujas ar ko pavisam citu, tas nav viņa raksturs un nav signāls, ka no viņa nekas neiznāks. Tā ir normāla vecuma aina, jo skolēnam izpildfunkcijas vēl nobriest. Mērķu izvirzīšana ir prasme tāpat kā lasīšana vai peldēšana, un to trenē pieredze, nevis lekcijas. Patiešām palīdz īss un saprotams vecumam atbilstošs horizonts, konkrēta gala pazīme, redzams progress, atļauja mazām neveiksmēm un obligāta panākuma nostiprināšana. Un galvenais, mērķiem jābūt bērna, nevis vecāku mērķiem, citādi bērns tos neizvilks. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Duckworth, A. L., Peterson, C., Matthews, M. D., and Kelly, D. R. (2007). Grit: Perseverance and Passion for Long-Term Goals. Journal of Personality and Social Psychology, 92(6).
Locke, E. A., and Latham, G. P. (2002). Building a Practically Useful Theory of Goal Setting and Task Motivation: A 35-Year Odyssey. American Psychologist, 57(9).
Mischel, W., Shoda, Y., and Rodriguez, M. L. (1989). Delay of Gratification in Children. Science, 244(4907).
Moffitt, T. E., Arseneault, L., Belsky, D. et al. (2011). A Gradient of Childhood Self-Control Predicts Health, Wealth, and Public Safety. Proceedings of the National Academy of Sciences, 108(7).
Lasiet arī par patstāvību un motivāciju:
1.
Bērns neko nedara bez atgādinājuma: kā iemācīt patstāvību
smartwillskola.lv/raksti/ka-iemacit-patstavibu
2.
Ko darīt, ja bērns 10 gados negrib mācīties
smartwillskola.lv/raksti/negrib-macities-10-gados
3.
Kādas prasmes attīstīt bērnam 7–13 gados nākotnei
smartwillskola.lv/raksti/kadas-prasmes-attistit-bernam
4.
Bērns nav pārliecināts par sevi: kāpēc un kā to mainīt
smartwillskola.lv/raksti/berns-nav-parliecinats-par-sevi
