Mani sauc Maksims, man aug divi dēli. Jaunākajam ir septiņi gadi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, esmu vienkāršs tētis, kurš kādā vakarā nopietni sabijās un devās meklēt atbildes.
Vecākais līdz ceturtajai klasei tika galā mierīgi, bez kaujām. Un tad viņu kā apmainīja. Mājasdarbi tikai caur skandālu. Atzīmes lēnām slīdēja lejup. Uz katru sarunu par skolu viena un tā pati atbilde: esmu noguris, liec mani mierā. Tajā vakarā mēs pie viena matemātikas uzdevuma nosēdējām apmēram četrdesmit minūtes. Es skaidroju, viņš vērās pa logu. Es pacēlu balsi, viņš sāka raudāt, un gulēt mēs abi devāmies saīguši.
Nākamajā rītā man atausa pavisam vienkārša patiesība. Es tikko biju izdarījis tieši to pretējo, kas īstenībā bija vajadzīgs.
Kopš tā vakara es beidzu spiest un ķēros pie skaidrošanas. Kāpēc tieši desmit gados. Kāpēc bērns, kurš vēl pirms gada lepni stiepa mājās burtnīcas, tagad pat somu negrib vaļā taisīt. Un pats svarīgākais, kas šeit tiešām palīdz un kas situāciju tikai pasliktina.
Tālāk viss, pie kā es nonācu. Ko apliecina pētījumi, kas darbojas ikdienā un kādas kļūdas pieļauj teju katrs vecāks, arī es pats tajā vakarā.
Kāpēc 10 gadu vecums ir svarīgāks, nekā šķiet
No malas tas atgādina slinkumu vai sabojātu raksturu. Īstenībā runa ir par likumsakarīgu pārmaiņu, kuru izdzīvo teju ikviens bērns, vienam tā paiet maigāk, otram asāk.
Pastāv apjomīgs Leppera, Korpus un Ijengaras pētījums, kas 2005. gadā publicēts žurnālā Journal of Educational Psychology. Pētnieki izmērīja motivāciju gandrīz astoņsimt skolēniem no trešās līdz astotajai klasei. Secinājums nav iepriecinošs: iekšējā motivācija mācīties gadu no gada lineāri sarūk, un tas sākas aptuveni trešajā klasē. Tātad vaina nav konkrēti jūsu bērnā. Tā ir vispārēja attīstības līkne, un desmit gadi iekrīt tieši šī posma vidū.
Tas pats pētījums atklāja vēl kaut ko būtisku. Ar labām atzīmēm saistīta ir tieši iekšējā, nevis ārējā motivācija. Bērni, kurus dzen interese, vidēji mācās sekmīgāk. Turpretī ārējais spiediens uz rezultātu gandrīz neko nedod. Paturiet to prātā, mēs pie šī atgriezīsimies, kad runa būs par konfektēm par piecniekiem.
Kāpēc viss uzvirmo tieši ap desmit gadiem. Tāpēc ka šajā vecumā vienlaikus sakrīt vairāki procesi. Ar katru atsevišķi bērns tiktu galā. Visi kopā tie rada to, ko vecāki apraksta vārdiem neko negrib.
Kas patiesībā notiek ar motivāciju ap 10 gadiem
Pirmais un svarīgākais. Līdz apmēram deviņiem desmit gadiem bērns mācās galvenokārt pieaugušo dēļ. Lai paslavē, lai mamma lepojas, lai skolotāja ielīmē uzlīmi. Pēc deviņiem desmit šis dzinējs apstājas. Pieaugušā uzslava vairs nav pietiekams iemesls. Bet iekšējais iemesls, man pašam ir interesanti un man to vajag, vēl nav paspējis izaugt. Rodas bedre starp diviem balstiem: vecais ir pagājis, jaunais vēl nav uzradies.
Tieši te vecāki izdara saprotamu kļūdu. Viņi cenšas šo bedri aizbērt ar arvien spēcīgāku ārējo stimulu. Nauda par atzīmēm, jauns telefons par ceturksni, telefona atņemšana par divniekiem. Loģika ir skaidra, tikai šāviens iet garām.
Pastāv klasisks Leppera, Grīna un Nisbeta eksperiments, 1973. gads, žurnāls Journal of Personality and Social Psychology. Bērniem, kuri arī bez tā labprāt zīmēja, apsolīja balvu par zīmēšanu. Vēlāk brīvajā laikā viņi zīmēja aptuveni divreiz retāk nekā tie bērni, kuriem neviens neko nebija solījis. Balva spēli pārvērta darbā. Interese, kas pastāvēja pati no sevis, izgaisa, tiklīdz parādījās ārējs prēmijas mērķis.
Vēlāk Desi, Kestners un Raiens sakopoja simt divdesmit astoņu pētījumu metaanalīzi un to apstiprināja: materiālās balvas vidēji mazina iekšējo motivāciju. Ne visur vienlīdz stipri, taču virziens ir noturīgs.
Ko ar to iesākt. Beigt maksāt par to, kam būtu jābalstās uz interesi. Tā vietā lai pasniegtu konfekti par piecnieku, meklējiet saikni starp skolas vielu un to, kas bērnam jau tāpat patīk. Patīk spēles, tātad aiz spēlēm stāv matemātika un loģika. Grib filmēt video, tātad noder valoda un prasme skaidri izteikties. Tā nav burvestība, tā ir jēgas pārnese. Bērns sāk saskatīt, kāpēc tas vajadzīgs tieši viņam, nevis kāpēc tas vajadzīgs mammai.
Vienaudži, salīdzināšana un tiesības nebūt labākajam
Otrais process. Ap desmit gadiem klasesbiedru vārds kļūst nozīmīgāks par vecāku vārdu. Tā nav iegriba, tā ir normāla pieaugšanas pakāpe. Un ja klasē valda uzskats, ka būt teicamniekam nav nekas foršs, bērns var apzināti nobremzēt, lai neizceltos.
Blakus iet trešais process. Aptuveni šajā vecumā bērns pirmo reizi nopietni sāk sevi salīdzināt ar citiem. Līdz tam viņš vienkārši darīja savu darbu. Tagad viņš pamana: Anna izrēķina ātrāk, Artūrs raksta glītāk, bet es nē. Ja salīdzinājums nav viņam par labu, vienkāršāk ir nemēģināt vispār. Bērnišķīga loģika, toties dzelžaina: ja es nemēģināju, tad arī nezaudēju.
Ko darīt. Novilkt bērnam nost labākā kroni, ja tas viņu žņaudz. Izklausās dīvaini, tomēr atļauja būt vidū bieži atgriež interesi. Kad nav obligāti jābūt pirmajam, var vienkārši mācīties bez bailēm. Un otrkārt, beigt viņu skaļi salīdzināt ar klasesbiedriem. Šajā vecumā šādi salīdzinājumi neiedvesmo, tie sit pa galvu. Salīdzināt drīkst vienīgi ar viņu pašu vakardien: paskaties, pagājušajā nedēļā nesanāca, bet tagad izdevās.
Robi, kas parādās tieši ceturtajā klasē
Ceturtais process ir pati mācību viela. Ceturtajā klasē tā strauji kļūst smagāka. Ienāk daļskaitļi, gari teksti, abstrakti jēdzieni. Tā nav lēzena nogāze, tas ir pakāpiens. Un ja no pirmās līdz trešajai klasei bērns pamatos kaut ko nebija sapratis, ceturtajā tas parādās pilnā augumā.
Un šeit ir svarīgi nesajaukt. Bieži bērns nevis slinko, bet vienkārši nesaprot, jo zem jaunās vielas trūkst pamata. Viņš sēž pie uzdevuma, tikai viņam pietrūkst iepriekšējā posma. No malas tas atkal izskatās pēc negrib, lai gan patiesībā tas ir nevar tukšā vietā.
Ko darīt. Meklēt konkrētus caurumus, nevis ārstēt visu priekšmetu pēc kārtas. Nevis algot pasniedzēju visai matemātikai, bet apsēsties un noskaidrot, tieši kuras divas trīs tēmas ir palaistas garām. Pēc manas pieredzes ar piecām līdz desmit mērķtiecīgām nodarbībām par pamattēmu bieži pietiek, lai bērns stundā atkal sāktu saprast un beigtu justies kā muļķis. Tas atdod ne tikai zināšanas, bet arī pašcieņu.
Kontrole, kuru laiks atlaist
Piektais process skar patstāvību. Desmit gados bērnam jāsāk pašam atbildēt par savām mācībām. Taču vecāks šajā vecumā biežāk dara pretējo un pievelk skrūves: pārskata katru burtnīcu, sēž blakus pie katras stundas, uzrauga katru soli. Un jo vairāk kontroles, jo mazāk atbildības paliek pašam bērnam. Kāpēc pūlēties pašam, ja mamma tāpat pārbaudīs un izlabos.
Šeit noder izpratne par to, kā notiek attīstība. Izpildfunkcijas, tas ir, plānošana, paškontrole un mērķa noturēšana, saskaņā ar Adeles Daimondas 2013. gada apskatu žurnālā Annual Review of Psychology, nobriest ilgi, līdz pat pusaudža gadiem un vēl vēlāk. Tātad gaidīt no desmitgadnieka pieaugušu pašorganizāciju ir par agru. Bet tas nebūt nenozīmē visu darīt viņa vietā. Tas nozīmē atbildību nodot pakāpeniski, nevis to atņemt.
Ko darīt. Atlaist kontroli maziem solīšiem. Nevis pārlasīt katru rindiņu, bet pajautāt, kas uzdots un kas nav skaidrs. Beigt sēdēt blakus un pārcelties uz blakusistabu. Atstāt bērnam tiesības uz savu trijnieku un savām sekām. Bez tā iekšējā motivācija neradīsies nekad, jo motivācija un atbildība aug tikai kopā.
Uzmanība, ekrāni un kāpēc fokuss krita
Un beidzot pēdējais. Pat motivētam bērnam mūsdienās ir grūtāk, nekā bija mums viņa gados. Vide ir citāda. Īsi video, bezgalīgas lentes, zibenīga kadru maiņa. Smadzenes pierod pie ātras atlīdzības, un parasta stunda tām sāk likties pārāk lēna un garlaicīga.
To mēdz dēvēt par klipveida domāšanu. Bērns spēj veselu stundu skatīties īsus rolīšus, bet pie mājasdarba izdeg piecās minūtēs. Runa nav par to, ka viņš nebūtu spējīgs. Runa ir par to, ka gara un mierīga uzmanība netiek trenēta, ja viss apkārt būvēts uz īsiem uzliesmojumiem.
Ko darīt. Pirmkārt, griezt traucējošos signālus stundu laikā: telefonu citā istabā, paziņojumus izslēgt. Otrkārt, strādāt īsos posmos: divdesmit minūtes darba, piecas minūtes pauze. Smadzenēm vieglāk noturēt īsu fokusu nekā ilgu sasprindzinājumu. Treškārt, mērķtiecīgi trenēt uzmanību. Uzmanība ir prasme kā muskulis. Ja to netrenē, tā vājinās. Ja dod pareizo slodzi, tā aug. Par to, kā tieši trenēt koncentrēšanos un ko darīt ar ekrāniem, man ir atsevišķs sīkāks raksts.
Kā tas izskatās 9, 10 un 12 gados
Dažādos vecumos krīze izpaužas atšķirīgi, un arī stratēģija mazliet mainās.
Septiņos astoņos gados tas vēl nav par motivāciju, bet par adaptāciju un izturību: bērns tikai pierod pie skolas un pie tā, ka jāsēž un jānotur uzmanība. Tas ir atsevišķs stāsts ar saviem iemesliem, un to es izšķīru rakstā par pirmklasnieku.
Deviņos gados atskan pirmie zvaniņi. Bērns vecākus vēl klausa, taču jau sāk strīdēties un taustīt robežas. Te ir visvieglāk: motivāciju var maigi pārkārtot, kamēr pretestība vēl nav sacietējusi.
Desmit gados iestājas tas pats pīķis, par kuru ir viss šis raksts. Kopā saplūst grūtāka viela, vienaudži, salīdzināšanās un bērnišķās motivācijas izsīkšana. Šeit vajadzīgs gan darbs ar interesi, gan robu aizpildīšana, gan pakāpeniska atbildības nodošana. Ar vienu sviru vien neizdosies.
Divpadsmit trīspadsmit gados pievienojas pusaudža vecums. Hormoni, asas emocijas, paasināta jutība pret netaisnību un spiedienu. Šajā vecumā autoritārs stils nevis nestrādā, bet tieši atgrūž. Par pusaudžiem es uzrakstīju atsevišķi, jo tur jau cita mehānika. Bet ja gribas uzreiz redzēt visu ainu pa vecumiem, no septiņiem līdz trīspadsmit, es to apkopoju lielajā kopējā rakstā par to, kāpēc bērns negrib mācīties.
Biežākās vecāku kļūdas
Spiest vēl stiprāk. Visbiežākā un vislabāk saprotamā reakcija. Desmit gados autoritārs spiediens vairs nedarbojas. Jo stiprāk spiedīsiet, jo lielāka būs pretestība, un tā pieaug ātrāk nekā paklausība.
Salīdzināt ar klasesbiedriem. Šajā vecumā salīdzinājumi sāp īpaši stipri. Tie nemotivē, tie tikai nostiprina sajūtu es esmu sliktāks par pārējiem, un bērns aizveras vēl ciešāk.
Par sodu atņemt aizraušanās. Sports, pulciņi un hobiji šobrīd uztur bērna pašcieņu. Atņemt tos atzīmju dēļ nozīmē izsist to pašu balstu, uz kura viņš vēl turas.
Biedēt ar nākotni. Nemācīsies, kļūsi par sētnieku. Desmit gados tie ir vārdi no kaut kādas svešas dzīves, tie nevis nobiedē, bet aizskar un attālina.
Apkraut ar pasniedzējiem. Ja motivācijas nav, tad vēl četras nodarbību stundas pēc skolas neārstē, bet nogurdina galīgi. Vispirms atgriežam vēlmi un tikai tad palielinām slodzi, nevis otrādi.
Maksāt par atzīmēm. Kāpēc, to mēs jau izšķīrām. Ārējā prēmija izstumj iekšējo interesi, un ilgtermiņā jums izaug bērns, kurš bez samaksas ne ar pirkstu nepakustinās.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, jo man tā ir daļa no risinājuma. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības skola bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem. Mani uz turieni atveda nevis pusaudža vecums, bet vienkāršāka lieta: es gribēju, lai bērni prot koncentrēties, nepadodas uz grūtā un mierīgi izturas pret kļūdām.
Tur nemāca tā kā skolā un neaizstāj skolu. Tur strādā ar to, kas atrodas zem mācīšanās: ar uzmanību, atmiņu, loģiku un, pats galvenais, ar interesi. Caur uzdevumiem, caur darbu ar rokām un galvu, caur mazām uzvarām, ko bērns redz uzreiz. Un kā es tagad saprotu, interese atgriežas nevis ar spiedienu, bet ar pašu vidi. Daudzi bērni atnāk desmit gadu vecumā noguruši un bez motivācijas, bet pēc diviem trim mēnešiem paši sāk kaut ko gribēt. Tas nav brīnums, tas ir normāls efekts, kad mācīšanās pārstāj būt mocība. Pieteikties uz bezmaksas 45 minūšu izmēģinājuma nodarbību var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Tas ir slinkums vai vecumposma krīze, kā atšķirt?
Ja bērns krasi mainījās tieši ceturtajā klasē, taču mīļākajās nodarbēs joprojām ir možs, tā gandrīz droši ir vecumposma pārmaiņa, nevis rakstura īpašība. Slinkums visur un vienmēr gadās krietni retāk, nekā mums šķiet.
Kādā vecumā šī krīze paiet?
Parasti asākā fāze velkas gadu vai divus. Tālāk bērns no tās iznāk vai nu ar atgūtu interesi, vai ar noturīgu nepatiku pret mācībām. Kurš no iznākumiem izaugs, lielā mērā nosaka tas, kā tiek nodzīvots šis gads vai divi.
Vai vajag maksāt bērnam par atzīmēm?
Kā vienreizējs gājiens galējā situācijā dažkārt var. Kā pastāvīga sistēma nē. Pētījumi rāda, ka regulāra samaksa izstumj paša interesi, un jūs riskējat izaudzināt bērnu, kurš bez balvas nepakustēsies.
Vai vajag pasniedzēju, ja bērns negrib mācīties?
Pasniedzējs noder tad, kad problēma slēpjas zināšanās, bet motivācija kopumā ir. Ja motivācijas nav, pasniedzējs bez darba ar interesi biežāk vien tikai pastiprina pretestību. Vispirms vēlme un tikai tad papildu slodze.
Ko darīt, ja bērns saka, ka ir muļķis un viņam nesanāk?
Nestrīdēties un nepierunāt ar skaistiem saukļiem. Atrast pavisam mazu, konkrētu uzdevumu, ar kuru viņš noteikti tiks galā, un ļaut to izpildīt. Pašcieņu atjauno panākuma fakti, nevis vārdi tu esi gudrs.
Kā reaģēt uz divniekiem, nesabojājot attiecības?
Nošķirt atzīmi no paša cilvēka. Divnieks ir ziņa par konkrētu robu, nevis spriedums par bērnu. Reaģēt mierīgi un pēc būtības: kas tieši palicis nesaprasts un kā mēs to aizpildīsim. Skandāls iemāca vienīgi slēpt dienasgrāmatu.
Cik laika pie ekrāna ir norma desmit gados?
Precīzs cipars ir strīdīgs un atkarīgs no katras ģimenes. Svarīgas ir nevis minūtes, bet līdzsvars: vai atliek laiks miegam, kustībām, dzīvai saskarsmei un mierīgām nodarbēm bez ekrāna. Ja ekrāna dēļ sarūk miegs vai paliek nepadarīti mājasdarbi, laika ir par daudz.
Bērns negrib mācīties tikai vienā priekšmetā, vai tas ir normāli?
Jā, tā ir bieža aina. Parasti aiz tās stāv konkrēts robs vai konflikts ar to, kā priekšmets tiek pasniegts. Ir vērts noskaidrot tieši šo, nevis izdarīt secinājumu par mācībām kopumā.
Kad nevēlēšanās mācīties kļūst par iemeslu iet pie speciālista?
Ja līdzās mācībām pamanāt krasi nokritušu garastāvokli, sliktu miegu, nepārejošu nogurumu, noslēgšanos sevī vai to, ka bērns neatceras tikko izlasīto. Tad runa vairs nav par motivāciju, par to skatiet atrunu zemāk.
Kā motivēt, ja nekas neinteresē?
Bērnu pilnīgi bez interesēm gandrīz nemēdz būt, biežāk interese pastāv, tikai ne par skolu. Uzdevums ir atrast to jomu, kurā bērns atdzīvojas, un no tās vilkt tiltu uz mācībām. Reizēm šī joma vispirms ir jāatgūst, jo ar spiedienu tā ir nospiesta.
Īsumā
Desmit gados bērns nesabojājas un nesāk slinkot. Viņam vienā laikā sakrīt vielas sarežģīšanās, bērnišķās motivācijas izzušana, vienaudžu nozīme, pirmā sevis salīdzināšana ar citiem, sakrājušies robi un nokritusi uzmanība. Vecie paņēmieni, spiediens, konfektes par atzīmēm un pilnīga kontrole šajā vecumā strādā pret jums. Strādā cits: sasaistīt mācības ar personīgu interesi, aizpildīt konkrētus robus, noņemt lieko spiedienu un salīdzināšanu, pamazām atdot atbildību un atsevišķi trenēt uzmanību. Un paturēt prātā, ka asā fāze ir gads vai divi, un izdzīvot tos var ļoti dažādi.
Nekas no tā neizskatās iespaidīgi. Nav nekāda slepena paņēmiena, pēc kura bērns jau rīt iemīlēs skolu. Taču galu galā izšķir tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar izdomātus trikus.
Avoti
Lepper, M. R., Corpus, J. H., Iyengar, S. S. Intrinsic and Extrinsic Motivational Orientations in the Classroom: Age Differences and Academic Correlates. Journal of Educational Psychology. 2005.
Lepper, M. R., Greene, D., Nisbett, R. E. Undermining Children's Intrinsic Interest with Extrinsic Reward: A Test of the Overjustification Hypothesis. Journal of Personality and Social Psychology. 1973.
Deci, E. L., Koestner, R., Ryan, R. M. A Meta-Analytic Review of Experiments Examining the Effects of Extrinsic Rewards on Intrinsic Motivation. Psychological Bulletin. 1999.
Ryan, R. M., Deci, E. L. Self-Determination Theory and the Facilitation of Intrinsic Motivation, Social Development, and Well-Being. American Psychologist. 2000.
Dweck, C. S. Mindset: The New Psychology of Success. Random House. 2006.
Diamond, A. Executive Functions. Annual Review of Psychology. 2013.
American Academy of Pediatrics. Media and Young Minds. Pediatrics. 2016.
Šis ir teksts, kas balstīts personīgā pieredzē un pašreizējos pētījumos, nevis profesionāla psiholoģiska vai medicīniska konsultācija. Ja aiz nevēlēšanās mācīties jūs redzat krasu garastāvokļa kritumu, miega traucējumus, pastāvīgu nogurumu, noslēgšanos vai to, ka bērns nenotur tikko izlasīto, nenorakstiet to uz motivāciju un vērsieties pie bērnu psihologa, neiropsihologa vai pediatra.
SmartWill nodarbības nav medicīniska vai psihoterapeitiska palīdzība un neārstē uzmanības, mācīšanās vai garastāvokļa traucējumus. Tās ir attīstošas nodarbības, kas trenē bērna kognitīvās prasmes, uzmanību, atmiņu un loģiku un palīdz atgriezt interesi par mācībām. Diagnozes vai aizdomu gadījumā nepieciešams darbs ar profila speciālistu.
Lasiet arī par bērna motivācijas un mācīšanās tēmu:
1.
Kur pazūd interese par mācībām 7–13 gados
smartwillskola.lv/raksti/zudusi-interese-par-macibam
2.
Bērns slikti mācās: ko darīt vecākiem soli pa solim
smartwillskola.lv/raksti/berns-slikti-macas-ko-darit
3.
Mācības bez asarām: kā mazināt bērna stresu no skolas
smartwillskola.lv/raksti/macibas-bez-asaram
4.
Bērns nav pārliecināts par sevi: kāpēc un kā to mainīt
smartwillskola.lv/raksti/berns-nav-parliecinats-par-sevi
