Mani sauc Maksims, esmu divu bērnu tēvs. Jaunākajam ir septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne mediķis, ne skolas dibinātājs, esmu visparastākais vecāks, kurš kādā brīdī iestrēga starp divām domām un devās meklēt skaidrību.
Pirmā doma: viņš vienkārši slinko, negrib piepūlēties, tāpēc arī novēršas. Otrā, daudz satraucošāka: bet ja nu tas tomēr ir UDHS, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Es svārstījos starp šīm divām versijām par vienu un to pašu savu bērnu, un, kā vēlāk noskaidrojās, tāpat rīkojas ļoti daudzi vecāki. Šodien šķiet, ka sliņķis, rītdien jau ir bail, ka diagnoze.
Un lūk kas te ir pats svarīgākais. No tā, kura versija izrādīsies pareiza, ir atkarīgs pilnīgi viss. Ja bērnam patiešām ir UDHS, spiediens un pārmetumi neko nedod, tie situāciju tikai pasliktina. Bet ja runa ir par vāju motivācijas tonusu, tad arī pieejas vajadzīgas pavisam citas, un noteikti ne no aptiekas.
Uzreiz godīgi un pēc būtības. Es nevaru un nelikšu diagnozi caur rakstu, un arī jums neiesaku to darīt bērnam pašiem. Tālāk sekos nevis spriedums, bet veids, kā saprast, uz kuru pusi raudzīties un pie kā doties. Pašu diagnozi uzstāda tikai ārsts.
Kāpēc to ir svarīgi atšķirt, nevis uzminēt
No malas slinkums un UDHS izskatās teju vienādi: bērns nedara, novēršas, velk garumā, nepabeidz. Taču iekšpusē darbojas divi pilnīgi atšķirīgi mehānismi, un palīdzība tiem ir pretēja.
Ja UDHS uztver kā slinkumu un sāk spiest vēl stiprāk, bērns savāktāks nekļūst. Viņš sāk justies slikts un nespējīgs, jo fiziski nespēj to, ko no viņa prasa, un vēl tiek par to rāts. Un otrādi: ja parastu motivācijas trūkumu ārstē tā, it kā tā būtu slimība, var pārārstēt tur, kur pietiktu vienkārši atgriezt interesi un jēgu.
Tāpēc pirmais godīgais solis ir nevis izvēlēties sev ērtāko versiju, bet mierīgi izprast situāciju. Ne jau tāpēc, lai uzkarinātu birku, bet lai izvēlētos pareizo palīdzības stratēģiju.
Kas ir UDHS vienkāršiem vārdiem
UDHS, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, ir smadzeņu darba īpatnība, kuras dēļ bērnam ir fiziski grūti noturēt uzmanību uz neinteresantām lietām, savaldīt impulsus un sakārtot savu uzvedību.
Tā nav ne slikta audzināšana, ne slinkums, ne arī sabojāts raksturs. Tā ir neiroķīmijas īpatnība, kas pirmām kārtām saistīta ar dopamīna darbību smadzenēs. Tieši tāpēc ar vienu vien gribasspēku to pārvarēt ir grūti, un ierastais savācies te nelīdz. To apstiprina arī zinātne: piemēram, Faraones un kolēģu apskats žurnālā Nature Reviews Disease Primers par 2015. gadu apraksta UDHS kā nervu sistēmas attīstības traucējumu ar spēcīgu iedzimtības komponenti, nevis kā audzināšanas sekas.
Svarīgi arī tas, ka tas nebūt nav retums. Pēc apskatu datiem UDHS sastopams aptuveni pieciem līdz septiņiem procentiem skolas vecuma bērnu. Citiem vārdiem, statistiski teju katrā klasē sēž tāds bērns. Tā nav ne birka, ne spriedums: ar UDHS var lieliski mācīties, strādāt un dzīvot, ja vien zina kā.
Kas ir slinkums un parasts motivācijas vājums
Tagad par otru pusi. Slinkums tīrā veidā vispār sastopams reti. Gandrīz vienmēr aiz tā, kas no malas izskatās pēc slinkuma, slēpjas konkrēts un saprotams iemesls.
Garlaicīgi, jo uzdevums ir pārāk viegls vai, tieši otrādi, pārāk grūts. Nav jēgas, bērns nesaprot, priekš kam tas vajadzīgs. Noguris, pārslogots ar pulciņiem, neizgulējies, emocionāli izsmelts. Baidās netikt galā, tāpēc pat nesāk. Vai arī vienkārši trūkst intereses un sajūtas, ka piepūle tiks kaut kā atalgota.
Atšķirība te ir principiāla. Nevienā no šiem gadījumiem bērnam nav fizioloģiskas kļūmes. Ir psiholoģisks bloks, kuru noņem ar pieeju, nevis ar zālēm. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi vienu ar otru nesajaukt.
Kontrolsaraksts no 10 jautājumiem
Tā nav diagnostika, bet orientieris, vai raudzīties UDHS virzienā vai nē. Atbildiet godīgi. Ja jā sanāk vairāk par sešiem, ir vērts parādīt bērnu neirologam vai neiropsihologam, nevis minēt tālāk pašiem.
Bērns nespēj pabeigt iesākto pat tad, kad pats to grib un cenšas. Tas nav slinkums, viņam tiešām fiziski neizdodas noturēt uzmanību.
Nepārtraukti pazaudē mantas: atslēgas, cepures, pildspalvas, burtnīcas. Ne jau reizi mēnesī, bet burtiski katru nedēļu.
Nespēj nogaidīt savu kārtu sarunā vai spēlē. Pārtrauc, iestarpinās, nepanes gaidīšanu.
Rīkojas impulsīvi, bet pēc tam pats to nožēlo. Nepadomāja, izdarīja, sarūgtinājās.
Viņam ir grūti koncentrēties pat uz to, kas ir interesanti. Ne tikai uz stundām, bet arī uz mīļāko multeni vai spēli, pēc piecpadsmit minūtēm uzmanība jau aizslīd.
Nepārtraukti grozās un nespēj nosēdēt mierā. Jaunākiem bērniem tas izskatās pēc hiperaktivitātes, vecākiem pēc iekšējas nervozitātes, kad ķermenis it kā ir uz vietas, bet iekšā viss griežas.
Tā ir bijis vienmēr, jau no agras bērnības. UDHS neuzrodas pēkšņi desmit gados, tas nāk līdzi no maziem gadiem.
Izpaužas visur: gan mājās, gan skolā, gan pulciņos. Ja grūtības ir tikai skolā, tad biežāk tas nav UDHS, bet kaut kas cits.
Ģimenē UDHS gadījumi jau ir bijuši. Iedzimtībai te ir ļoti liela nozīme.
Pieļauj kļūdas aiz neuzmanības, kaut vielu zina lieliski. Ne jau no nezināšanas, bet no izklaidības.
Vēlreiz atgādinu: pat ja sakritību ir daudz, tā vēl nav diagnoze, bet iemesls mierīgi doties pie speciālista.
Ar ko UDHS atšķiras no slinkuma: četras galvenās pazīmes
Lai viss būtu pavisam skaidrs, lūk četras balsta pazīmes, pēc kurām tos atšķirt ir visvieglāk.
Pastāvīgums. Slinkums parasti ir situatīvs: ar vieniem uzdevumiem tā, ar citiem citādi, arī dienas laiks maina ainu. UDHS turas nemainīgi, visur un gandrīz vienmēr.
Piepūle. Slinks bērns principā spēj, ja tiešām grib, it īpaši kad ir interesanti. Bērns ar UDHS bieži nespēj pat tad, kad grib un ļoti cenšas, un tieši tā ir galvenā atšķirība.
Vecums. Slinkums kā protests biežāk uzrodas tuvāk pusaudžu gadiem. UDHS savukārt ir pamanāms jau no agras bērnības, vēl dārziņā un pirmajās klasēs.
Pavadošais komplekts. Slinkumam parasti nav nekādas svītas. UDHS ir raksturīgs vesels komplekss: impulsivitāte, aizmāršība, nespēja nosēdēt, hiperaktivitāte. Ne viena atsevišķa pazīme, bet tieši komplekts uzreiz.
Ko darīt, ja ir aizdomas par UDHS
Ja, lasot kontrolsarakstu, jūs tajā atpazināt savu bērnu, mierīgi dodieties pie bērnu neirologa vai neiropsihologa. Tas nav ne biedējošs solis, ne spriedums, tas ir veids, kā beidzot saprast, kas īsti notiek. Rīgā primārā diagnostika parasti aizņem vienu līdz divas stundas. Pēc tās rezultātiem kļūs skaidrs, vai ir vajadzīgas nodarbības ar speciālistu, prasmju treniņš, un tikai daļā gadījumu, pēc ārsta lēmuma, medikamenti.
Ko noteikti nevajag darīt, tā ir mēģināt pāraudzināt UDHS ar kliegšanu un piespiešanu. Tā ir visbiežākā un vissāpīgākā kļūda. Jo stiprāks spiediens, jo sliktāk bērnam sanāk, jo problēma slēpjas nevis negribēšanā, bet tajā, kā darbojas viņa uzmanība. Te palīdz pavisam kas cits: uzdevumu sadalīšana mazos gabalos, redzams progress, kustība un izlāde pirms stundām un lieko traucēkļu izņemšana no redzeslauka.
Un godīgi par rindām, jo Rīgā daudzi par to raksta. Jā, pie valsts speciālista pēc kvotas pieraksts mēdz būt garš, bet privātā diagnostika maksā naudu. Tomēr jau pati izpratne, ka tas ir UDHS, nevis slinkums, noņem milzīgu daļu vainas gan no bērna, gan no vecāka, un uzreiz maina toni ģimenē.
Ko darīt, ja tas tomēr ir slinkums
Bet ja pēc visām pazīmēm tas tomēr nav UDHS, bet motivācijas vājums, tad arī strādāt vajag nevis ar simptomu, bet ar cēloni. Vispirms godīgi jāatbild, kas tieši aiz tā slēpjas: garlaicīgi, neredz jēgu, noguris, baidās vai vienkārši nav intereses. Un tad jau jātiek galā ar konkrēto cēloni, nevis ar uzvedību kopumā.
Kas tiešām palīdz. Uzdevuma jēga, tas ir, saprotama atbilde uz jautājumu, priekš kam mēs to vispār darām. Mazi soļi, kad nevis visi mājasdarbi vienā rāvienā, bet piecpadsmit minūtes un pārtraukums. Mazas uzvaras, kad katrs paveiktais solis tiek pamanīts, nevis uztverts kā pats par sevi saprotams. Un personīgais piemērs, kad vecāks pats ķeras klāt kaut kam grūtam un godīgi par to pastāsta. Vienkārši piespiest ilgtermiņā gandrīz nekad nedarbojas, to es pārbaudīju uz savas ādas.
Sīkāk par to, kā atgriezt motivāciju pa vecumiem, esmu izšķīris atsevišķos rakstos par desmit gadiem un par to, kāpēc bērns negrib mācīties. Bet ja aiz izklaidības stāv nevis slinkums, bet telefons, par to man arī ir atsevišķs raksts.
Kad pie speciālista vajag steidzami
Ir situācijas, kad vilcināties un tikai pielūkoties vairs nedrīkst. Ja bērns netiek galā ar skolas programmu, impulsivitātes dēļ zaudē draugus vai pats cieš no sava stāvokļa, piemēram raud, ka viņam nekas neizdodas, neatlieciet vizīti. Jo ātrāk būs skaidrs, kas notiek, jo vieglāk būs palīdzēt.
Vēl viena svarīga zīme ir tad, ja ar laiku kļūst sliktāk, nevis labāk. Ja septiņos gados bija grūti, bet deviņos kļuva vēl grūtāk, tas ir iemesls negaidīt, bet doties skaidrībā. Vecums pats par sevi tādas lietas neizārstē.
Sociālā puse, par kuru sāpīgi runāt
Atsevišķi gribu pateikt par draugiem, jo vecākiem tas nereti sāp vairāk nekā atzīmes. Bērni, kuriem ir grūti ar impulsiem un emocijām, mēdz būt pārāk skaļi, pārāk uzbāzīgi, var pārtraukt un pagrūst spēlē. Vienaudži sāk norobežoties, bērns paliek malā un vakaros pārdzīvo, ka viņš ir kaut kāds ne tāds. Pusaudžu gados tas sit vēl stiprāk, jo sajūta es neesmu kā visi kļūst īpaši asa.
Te ir svarīgi saprast: gandrīz nekad iemesls nav bērna ļaunajā nodomā. Impulsivitāte ir daļa no tā paša mehānisma, nevis slikta rakstura pazīme. Arī paškontroles un saskarsmes prasmes var pakāpeniski trenēt, īpaši ja to dara dzīvā, nevis soda formā. Bet ja izolācija ir dziļa un bērns cieš, tas ir vēl viens iemesls doties pie speciālista, nevis cīnīties vienatnē.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, un uzreiz godīgi novilkšu robežu. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem. Tā nav medicīnas iestāde, tur neliek diagnozes un neārstē UDHS. Tur trenē prasmes un, kas svarīgi tādās situācijās, redz bērnu reālā mācību vidē.
Pieejas tur ir dažādas dažādiem gadījumiem. Bērniem, kuriem grūti ar uzmanību, nodarbības būvē īsos blokos, ar biežu formātu maiņu, ar kustību starp uzdevumiem un ar uzsvaru uz uzslavu par piepūli, nevis tikai par rezultātu. Tādi bērni, kā es ne reizi vien dzirdēju no citiem vecākiem, nereti pirmoreiz gūst pieredzi, ka viņi vispār spēj mācīties. Bet bērniem ar parastu zemu motivāciju meklē, kas aizrauj un kas svarīgi, un caur interesi izvelk mācību prasmes. Un vēl viena lieta. Ja jūs paši nesaprotat, slinkums tas ir vai kaut kas nopietnāks, bērna novērošana mācību situācijā bieži palīdz ieraudzīt ainu skaidrāk, un tālāk jau iet pie ārsta, ja tas vajadzīgs. Pieteikties uz izmēģinājuma nodarbību var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Kā saprast, bērnam ir UDHS vai viņš vienkārši slinko?
Galvenie orientieri ir pastāvīgums un piepūle. Slinkums ir situatīvs un atkāpjas, tiklīdz kļūst interesanti, bet pie UDHS bērnam ir grūti pastāvīgi un visur, pat kad viņš pats grib un cenšas. Turklāt pie UDHS nāk klāt viss komplekts: impulsivitāte, aizmāršība, nespēja nosēdēt jau no agras bērnības. Bet galīgo atbildi dod nevis raksts, bet ārsts.
No kāda vecuma var saprast, ka bērnam ir UDHS?
Pazīmes parasti ir pamanāmas agri, vēl dārziņā un pirmajās klasēs, jo UDHS ir saistīts ar nervu sistēmas attīstību un neuzrodas pēkšņi. Ja grūtības parādījās strauji pusaudžu gados, tad biežāk tas nav UDHS, bet reakcija uz slodzi, motivāciju vai situāciju.
Vai var likt UDHS diagnozi pēc testa no interneta?
Nē. Jebkuri kontrolsaraksti, arī tas, kas ir augstāk, ir tikai orientieris, vai raudzīties šajā virzienā vai nē. Diagnozi uzstāda bērnu neirologs, psihiatrs vai klīniskais psihologs pēc klātienes diagnostikas, jo ir svarīgi izslēgt citus cēloņus.
Pie kāda speciālista iet Rīgā, ja ir aizdomas par UDHS?
Pie bērnu neirologa, bērnu psihiatra vai klīniskā psihologa, kurš strādā ar bērnu uzmanību. Primārā diagnostika parasti aizņem vienu līdz divas stundas. Var iet pēc kvotas, taču pieraksts mēdz būt garš, vai arī par maksu un ātrāk.
Vai UDHS ārstē tikai ar tabletēm?
Nē. Medikamentus izmanto tikai daļā gadījumu un tikai pēc ārsta lēmuma. Ļoti daudz dod nemedikamentozas pieejas: prasmju treniņš, uzdevumu sadalīšana, režīms, kustība, darbs ar vidi. Bieži vien tieši ar tām arī sāk.
Vai attīstības nodarbības palīdz pie UDHS?
Tās UDHS neārstē, taču var palīdzēt trenēt uzmanību, paškontroli un prasmi pabeigt iesākto, īpaši īsā, dinamiskā un atbalstošā formātā. Tas ir atbalsts papildus darbam ar speciālistu, nevis tā aizvietojums.
Bērns gudrs, bet saņem sliktas atzīmes neuzmanības dēļ, vai tas ir UDHS?
Ne obligāti, taču tas ir biežs iemesls ieskatīties tuvāk. Kļūdas aiz neuzmanības pie labām zināšanām, pazaudētas burtnīcas un aizmirsta forma iekļaujas tipiskajā ainā. Ja tādu pazīmju ir daudz un tās atkārtojas pastāvīgi, ir vērts doties pie speciālista.
Impulsivitātes dēļ bērnam nav draugu, ko darīt?
Vispirms jāsaprot tā daba: impulsivitāte bieži ir daļa no mehānisma, nevis ļauns nodoms. Saskarsmes un paškontroles prasmes ir trenējamas, labāk dzīvā un atbalstošā vidē, nevis caur sodiem. Ja bērns dziļi cieš no izolācijas, tas ir iemesls vērsties pie speciālista, nevis gaidīt.
Īsumā
No ārpuses slinkums un UDHS ir līdzīgi, bet pēc būtības tās ir dažādas lietas, un palīdzība tiem ir pretēja. Pie UDHS bērnam ir fiziski grūti pastāvīgi un visur, pat kad viņš grib, un spiediens te tikai kaitē. Aiz slinkuma gandrīz vienmēr slēpjas konkrēts cēlonis: garlaicīgi, nav jēgas, noguris, baidās, nav intereses, un to noņem ar pieeju, nevis ar zālēm. Kontrolsaraksts un četras pazīmes, pastāvīgums, piepūle, agrais vecums un simptomu komplekts, palīdz saprast, uz kuru pusi raudzīties. Bet diagnozi uzstāda tikai ārsts, savukārt pārmērīgs spiediens un birkas kaitē abos gadījumos.
Nekas no tā neizskatās pēc brīnummetodes. Nav neviena paņēmiena, pēc kura bērns jau rīt kļūs savākts. Bet tieši mierīga cēloņu atšķiršana un vienkāršie, garlaicīgie soļi galu galā palīdz. Garlaicīgie pamati uzvar izdomātos trikus deviņas reizes no desmit.
Avoti
Faraone, S. V., et al. Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder. Nature Reviews Disease Primers. 2015.
American Psychiatric Association. Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, Fifth Edition (DSM-5). 2013.
Polanczyk, G., et al. The Worldwide Prevalence of ADHD: A Systematic Review and Metaregression Analysis. American Journal of Psychiatry. 2007.
Barkley, R. A. Attention-Deficit Hyperactivity Disorder: A Handbook for Diagnosis and Treatment. Guilford Press. 2015.
Sonuga-Barke, E. J. S., et al. Nonpharmacological Interventions for ADHD. American Journal of Psychiatry. 2013.
Šis ir teksts, kas balstīts personīgā pieredzē un pašreizējos zinātnes datos, nevis medicīniska konsultācija un vēl jo vairāk ne diagnoze. UDHS un jebkurus citus traucējumus var noteikt tikai profila speciālists: bērnu neirologs, psihiatrs vai klīniskais psihologs. Ja bērns netiek galā skolā, cieš pats vai viņa stāvoklis ar laiku pasliktinās, nenorakstiet to uz slinkumu vai vecumu un vērsieties pie ārsta.
SmartWill nodarbības nav medicīniska vai psihoterapeitiska palīdzība un nediagnosticē un neārstē UDHS vai citus traucējumus. Tās ir attīstošas nodarbības bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem, kas trenē kognitīvās prasmes un var kalpot kā atbalsts papildus darbam ar speciālistu. Aizdomu par UDHS gadījumā nepieciešama klātienes diagnostika pie profila ārsta.
Lasiet arī par uzmanības un mācīšanās tēmu:
1.
Bērns ar UDHS skolā: kā palīdzēt viņam un neizdegt pašiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-ar-udhs-skola
2.
Bērns domās aizlido stundā: kā attīstīt uzmanību
smartwillskola.lv/raksti/ka-attistit-uzmanibu-bernam
3.
Ko darīt, ja bērns 10 gados negrib mācīties
smartwillskola.lv/raksti/negrib-macities-10-gados
4.
Bērns nevar koncentrēties uz mājas darbiem: kāpēc viņš sasting un kā attīstīt darba atmiņu
smartwillskola.lv/raksti/ilgi-pilda-majasdarbus
