Mani sauc Maksims, un man ir divi dēli. Jaunākajam septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne neirologs, ne psihiatrs, ne neiropsihologs. Esmu visparastākais vecāks, kurš kādā dienā pats sāka domāt par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu vecākajam, aizgāja pie speciālista, uzzināja, ka mums tomēr tā nav, un pa ceļam klases vecāku čatā pamanīja, ka ar to ikdienā sadzīvo kādas desmit ģimenes man apkārt.
No kā tas viss sākās. Vecākais trešajā klasē gandrīz katru dienu sāka nest mājās aizrādījumus. Traucēja stundu, staigāja pa klasi, šūpojās uz krēsla, lipa klāt kaimiņam. Savā pārskatā par uzmanību es jau stāstīju, ka mēs aizgājām trenēt koncentrāciju un beigu beigās izrāpāmies ārā. Taču tajos pašos mēnešos es nopietni ierakos UDHS tēmā, lasīju, staigāju, runāju ar citu skolēnu mammām un noskatījos viņu karu ar skolu. Uz mūsu, par laimi, neapstiprinātās diagnozes fona šie stāsti palika man prātā.
Es rakņājos pa forumiem un sapratu, ka ap tēmu UDHS skolā ir sapulcējusies milzīga vecāku kopiena, kura runā gandrīz vienādiem vārdiem. Mammas ik dienu tiek izsauktas uz skolu vai saņem ierakstus e-klasē: traucēja stundu, staigāja pa klasi, šūpojās uz krēsla, lipa klāt bērniem. Skolotāji saka tieši: ejiet uz mājas apmācību, mums nav pienākuma viņam pielāgoties. Un mammas forumos raud, ka bērns taču nav ļauns, viņš vienkārši fiziski nespēj nosēdēt četrdesmit minūtes kā piekalts. Citi raksta, ka skolotāja uzskata, ka bērns tā rīkojas speciāli un par spīti, un soda ar sliktām atzīmēm par uzvedību, kaut intelekts mazajam ir normāls vai pat virs vidējā. Latviešu mammas to pašu pasaka citiem vārdiem: bērns nav agresīvs, viņš nenotur uzmanību, sāk raustīties un grozīties, bet skola cenšas viņus vienkārši izstumt. Un atsevišķs liels atzarojums: kur Rīgā atrast speciālistu, jo rindas uz bērnu psihiatrijas stacionāru Vienības gatvē stiepjas pa deviņiem-divpadsmit mēnešiem, privātās pieņemšanas maksā dārgi, un ne visi vispār prot strādāt ar uzmanības deficītu.
Uzreiz godīgi, lai nevienu nemaldinātu. Šis raksts nav diagnoze. Diagnozi uzstāda tikai speciālists, Latvijā tas ir bērnu psihiatrs vai bērnu neirologs saiknē ar neiropsihologu. Šis raksts ir par to, kā vecākam nesajukt prātā, kamēr viņš stāv rindā līdz speciālistam, kā sarunāties ar skolu, kas palīdz mājās un kur ir robeža tam, ko drīkst darīt bez ārsta un ko nē. Atsevišķi pastāstīšu arī, kā šajā ainā skatīties uz nodarbībām kognitīvo spēju attīstībā: nevis kā uz ārstēšanu, bet kā uz vienu no iespējamiem atbalstiem lielajā plānā, kuru veido ārsts, nevis vecāks un nevis skola.
Tā nav slikta audzināšana: kas ir UDHS vienkāršos vārdos
Īsumā, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms nav rakstura trūkums un ne izlaidības sekas, bet smadzeņu darbības īpatnība. Bērnam ar UDHS vājāk strādā tās funkcijas, kuras atbild par paškontroli: spēja nobremzēt impulsu, paturēt galvā mērķi, pārslēgties starp uzdevumiem vajadzīgajā brīdī un nepadoties spēcīgiem stimuliem. Tās ir saistītas ar frontālajām daivām un nobriest vēlāk visiem bērniem, taču bērnam ar UDHS nobriest vēl lēnāk vai darbojas citādi.
Pēc pasaules aplēsēm UDHS izplatība skolēnu vidū turas ap pieciem-septiņiem procentiem, tas nozīmē, ka vidusmēra klasē no divdesmit astoņiem bērniem tie ir viens vai divi. Tā nav reta eksotika, bet statistiski ierasta situācija. Turklāt viena no visvairāk stigmatizētajām, jo simptomi izskatās pēc uzvedības, nevis pēc slimības. Ja bērns klepo, neviens viņam nesaka vienkārši beigt klepot. Bet, ja bērns nespēj nosēdēt, viņam saka beigt raustīties, it kā tas būtu viņa gribas jautājums.
Prātā vērts paturēt trīs vienkāršas lietas. Pirmkārt, UDHS ir diagnoze, nevis vecāku uzlīmēta etiķete. Uzstādīt to drīkst tikai speciālists pēc novērtēšanas. Otrkārt, UDHS nav vienas sejas, galvenokārt nošķir hiperaktīvi-impulsīvo tipu, tipu ar uzmanības deficītu bez izteiktas hiperaktivitātes un jaukto. Treškārt, UDHS neredz tikai skolā. Ja bērns ir hiperaktīvs vienīgi klasē, bet mājās četrdesmit minūtes mierīgi sēž pie mīļākās spēles, visticamāk runa ir par skolas slodzi un formātu, nevis par UDHS.
Kā UDHS izpaužas skolā: tipiskie scenāriji
Īsumā, skolēnam ar UDHS skolā parasti pamana nevis vienu, bet uzreiz vairākus modeļus, un tieši to kombinācija liek skolotājam rakstīt aizrādījumus teju katru dienu.
Hiperaktīvi-impulsīvais modelis. Bērns fiziski nespēj nosēdēt. Šūpojas uz krēsla, staigā pa klasi, lien klāt kaimiņam, pārtrauc skolotāju, izsauc atbildi no vietas, negaidot, kad viņu izsauks. Ne no ļaunuma, bet tāpēc, ka iekšā ir milzīgs spiediens, kuram vajag izeju tieši tagad. Tieši šie bērni parasti saņem vissmagāko zīmogu un visregulārākos aizrādījumus.
Uzmanības deficīta modelis. Bērns sēž samērā klusi, tikai ne stundā. Viņš aizdomājas, zīmē lapas malās, skaita vārnas, nedzird skolotāja norādes. Šos bērnus bieži pamana vēlāk, jo viņi netraucē, viņi vienkārši nemācās. Līdz vecākajām klasēm uzkrājas nopietns robs vielā, un tukšā vietā parādās sliktas atzīmes.
Impulsīvais modelis sociālajā daļā. Bērns asi reaģē uz konfliktiem ar klasesbiedriem, nespēj palaist garām aizvainojumu, lien kautiņā, bet pēc tam pats nesaprot, kas tikko notika. Skolotāja acīs tas ir disciplīnas pārkāpējs. Bērna smadzeņu skatījumā tā ir bremžu sistēmas kļūme.
Dzīvē šie modeļi gandrīz vienmēr pārklājas. Viens un tas pats bērns vienlaikus var grozīties, nedzirdēt norādes un pārtraukt kaimiņu. Un tieši šīs summas dēļ skola bieži apraksta UDHS-skolēnu vienkārši kā sliktu bērnu, kaut patiesībā tas ir vienas neiropsiholoģiskās īpatnības saistītu simptomu kopums.
Vissmagākais: konflikts ar skolas sistēmu
Īsumā, lielākais stress UDHS-bērna ģimenei nav pati slimība, bet ikdienas berze ar skolu, kura reti ir sagatavota darbam ar šādiem bērniem.
Stāsts no klases čata gandrīz visiem skan vienādi. Skolotājs raksta vecākiem, ka bērns traucē pārējiem mācīties. Vecākus izsauc uz sarunu. Reizēm pasaka tieši: ejiet uz mājas apmācību, mums nav pienākuma pielāgoties. Tas ir sevišķi smagi, jo arī pašam bērnam uzkrājas sajūta, ka skola ir vieta, kur viņu nemīl, un kādā brīdī viņš vairs negrib uz turieni iet.
Ko svarīgi saprast. Pat bez oficiālas diagnozes skolai Latvijā ir jāievēro bērna vispārējās tiesības uz izglītību, taču skolas pienākumi individuālā atbalsta jomā kļūst skaidrāki tad, kad diagnoze ir uzstādīta un noformēta. Tas nozīmē, ka ārsta papīrs nav kauns, bet instruments, kas pasargā bērnu no izstumšanas. Daudzi vecāki velk garumā vēršanos pie speciālista, jo baidās no etiķetes, bet dzīvē bieži ir otrādi: bez papīra bērns paliek neaizsargāts pret emocionālu skolotāju.
Un otra svarīga lieta. Skolotāja aizrādījums nav spriedums un nav objektīva patiesība. Skolotājs redz bērnu skolas kontekstā un nereti raksta emocijās pēc smagas stundas. Ja katru tādu aizrādījumu pārvērš par iemeslu izrēķināšanās vakaram mājās, tas ir ceļš uz pilnīgi sagrautām attiecībām ar bērnu un iznīcinātu mācību motivāciju. Skolotāja ieraksts ir signāls sarunai ar speciālistu un ar skolu, nevis signāls sodam mājās.
Kā paskaidrot skolotājam, ka bērnam ir UDHS
Īsumā, saruna ar skolu izdodas labāk tad, kad rokā ir oficiāls papīrs un konkrētu lūgumu saraksts, nevis vispārīgi vārdi par to, ka bērns ir īpašs.
Vispirms diagnoze un atzinums. Bez papīra jūsu vārdi skolā izklausās pēc tāda vecāka attaisnošanās, kurš negrib atzīt, ka bērns vienkārši ir neaudzināts. Ar ārsta atzinumu jūs nonākat citā statusā. Atzinums nav viena īsa izziņa, bet vairāki psihiatra un neiropsihologa dokumenti ar īpatnību aprakstu un rekomendācijām.
Tad konkrēti lūgumi. Nevis lūdzu, esiet pret viņu maigāks, bet pavisam konkrēti: lūdzu, iesēdiniet viņu pirmajā solā tuvāk skolotājam, ļaujiet piecelties un aiziet pie tāfeles, kad viņš ir pārpildīts, dodiet uzdevumus īsās daļās pa vienai instrukcijai vienā piegājienā, atvēliet papildu laiku rakstu darbiem, nesodiet ar sliktām atzīmēm par uzvedību. Tā ir lietišķa valoda, un skola uz to reaģē krietni labāk nekā uz emocijām.
Ja konkrētais skolotājs nenāk pretī, ir ceļš caur klases audzinātāju, skolas sociālo pedagogu vai direktoru. Tā nav sūdzība, bet lūgums pēc minimāli nepieciešamajiem apstākļiem. Un jebkurā gadījumā ir vērts informēt par diagnozi mācību daļas vadītāju vai direktoru, lai katram skolotājam nebūtu jāstāsta vēsture no nulles.
Un neatvainojieties par bērna neiroloģiju. Tā nav ne viņa, ne jūsu vaina. Par konkrētu rīcību atvainoties var, par smadzeņu uzbūvi nē.
Kur meklēt palīdzību Rīgā
Īsumā, Latvijā palīdzība UDHS-bērnam sākas pie bērnu psihiatra vai bērnu neirologa, un abi ceļi ir normāli, tikai katram ir savas rindas un nianses.
Valsts medicīna. Bērnu klīniskā universitātes slimnīca BKUS Vienības gatvē nodrošina bērnu psihiatra pieņemšanas, tostarp ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Rindas te ir garas, nereti deviņi un vairāk mēneši. Ideāli tas nav, taču ir jēga pieteikties rindā uzreiz, tiklīdz radušās aizdomas, un paralēli darīt visu pārējo.
Privātās pieņemšanas. Rīgā privātpraksē strādā bērnu psihiatri un neiropsihologi, taču vizītes cena ir jūtami augstāka un parasti vajag vairākas vizītes plus atsevišķu diagnostiku. Daļa kabinetu specializējas tieši UDHS jautājumos. Pirms pieteikšanās ir vērts uzrakstīt vai piezvanīt un tieši pajautāt, vai viņi ar šo tēmu strādā un kādu pieeju izmanto.
Ģimenes ārsts. Kā ieejas punktu viņu bieži palaiž garām, un pilnīgi velti. Ģimenes ārsts var izrakstīt nosūtījumus un saīsināt ceļu līdz speciālistiem, jo īpaši tad, ja simptomi ir aprakstīti skaidri.
Skolas psihologs un sociālais pedagogs. Ārstu viņi neaizstāj, bet tas ir normāls atbalsts pašā skolā, un bieži tieši caur skolas psihologu izdodas paātrināt sarunu ar skolu par minimāli nepieciešamajiem apstākļiem.
Atbalsta kopienas. Latvijā darbojas vecāku grupas bērniem ar UDHS, arī Facebook. Ārstam tā nav alternatīva, taču vecākam tas ir svarīgs resurss, lai nesajuktu prātā un uzzinātu, kā sadzīvi iekārto citas ģimenes.
Vai var iztikt bez tabletēm
Šis ir vissarežģītākais jautājums, un godīga atbilde uz to nav interneta raksts, bet saruna ar ārstu, kurš vada jūsu bērnu.
Ko īsi un bez spiediena saka pasaules prakse. Medikamentozs atbalsts tiešām ir indicēts vidējas un smagas UDHS formas gadījumā, un bieži tas būtiski maina bērna un ģimenes dzīves kvalitāti. Vieglas formas gadījumā parasti sāk ar uzvedības terapiju, vides pārkārtošanu, darbu ar skolu un miegu. Lēmums par preparātiem vienmēr ir ārsta un vecāka kopīgs lēmums, nevis vienas puses.
Ko par nemedikamentozajām metodēm saka pētījumu literatūra. Lielas metaanalīzes rāda, ka daļa nemedikamentozo iejaukšanos dod mērenu efektu, īpaši uzvedības terapija un darba atmiņas treniņš. Smagas formas gadījumā tās preparātus aizstāj reti, vieglas formas gadījumā var būt pietiekamas, bet vidējas formas gadījumā dod papildu atbalstu virsū medikamentozajam.
Kas nestrādā vai strādā vāji. Dažādas modes diētas ar cukura vai krāsvielu izslēgšanu vidēji dod vāju efektu, kaut atsevišķiem bērniem var manāmi palīdzēt. Uztura bagātinātājiem un tā sauktajiem dabīgajiem līdzekļiem pret UDHS pierādījumu parasti vai nu nav, vai tie ir vāji. Pirmos spēkus un naudu es uz to neliktu.
Un vēl viena svarīga lieta. Principiāla atteikšanās no preparātiem bērnam ar smagu formu nav varoņdarbs, bet liels risks viņa mācībām, pašvērtējumam un socializācijai. Ja ārsts iesaka medikamentus, mierīgi pārrunājiet ar viņu profilu, blaknes un termiņus, nevis emocijās noraidiet visu uzreiz. Un otrādi: ja ārsts nepiedāvā nekādu nemedikamentozo plāna daļu, palūdziet to atsevišķi, tā ir pilnīgi normāla prasība.
Kas patiešām palīdz mājās ar UDHS-bērnu
Īsumā: paredzama struktūra, īsi soļi, kustība, mierīga vide, miegs un darbs pie pašvērtējuma, kurš šiem bērniem līdz ceturtajai-piektajai klasei krietni nokrītas.
Stingra un vienlaikus laipna dienas struktūra. Viens un tas pats režīms, saprotami soļi, vizuāls grafiks pie sienas. Smadzenes ar UDHS smagi pārdzīvo haosu un neredzamus noteikumus, un jebkura paredzamība noņem tām daļu slodzes.
Īsi uzdevumi ar skaidrām beigām. Nevis četrdesmit minūtes mājasdarbu no vienas vietas, bet četras reizes pa desmit minūtēm ar fiziskām pauzēm. Katram posmam jāsākas un jānoslēdzas skaidri.
Kustība ir kā zāles. Regulāras fiziskās aktivitātes UDHS-bērnam droši palīdz mācīties labāk. Tās nav blēņas, tā ir terapijas daļa. Sports, pastaigas, aktīvas rotaļas ārā obligāti katru dienu.
Vide bez pārslodzes. Noņemiet vizuālo un skaņu troksni ap darba vietu. Nekāda televizora fonā, nekādu desmit atvērtu ciļņu. Uz galda tikai tas, kas vajadzīgs konkrētajam uzdevumam.
Dozēts ekrāns. Bērnam ar UDHS smadzenes sevišķi spēcīgi pieķeras ātrajiem stimuliem un pēc tiem cieš. Stunda īso video pirms mācībām var pilnībā izniekot visu vakara darbu.
Ķert labo, nevis tikai sodīt slikto. UDHS-bērnam līdz pusaudžu vecumam pašvērtējums var izirt pavisam, jo par sevi viņš sliktu dzird skolā, klases čatā un reizēm arī mājās. Jūsu kā vecāka uzdevums ir skaļi pamanīt viņa mazās uzvaras, turklāt biežāk, nekā šķiet vajadzīgs.
Un atcerieties, ka arī jums var būt vienkārši grūta diena. Bērns ar UDHS vienmēr nozīmē paaugstinātu slodzi vecākiem. Ja jūs kliedzat biežāk, nekā gribētos, tas nepadara jūs par sliktu māti, tas ir signāls, ka arī jums vajadzīgs atbalsts, atpūta un reizēm darbs ar savu speciālistu.
Ko darīt 7-8, 9-10 un 12-13 gados
Tieši septiņos un astoņos gados visbiežāk parādās pirmā oficiālā aizdomu aina, jo skola saduras ar to, ko bērnudārzs varēja arī nepamanīt. Visnoderīgākais šajā posmā nav spiediens, bet agrīna vizīte pie speciālista, vides pārkārtošana mājās un saprātīga saruna ar skolu jau no pirmā mēneša, negaidot skandālu.
Deviņos un desmitos pievienojas jauna nelaime: bērns sāk saprast, ka viņš nav tāds kā pārējie. Pašvērtējums nokrīt. Šeit ir kritiski svarīgi neļaut viņam sevī salikt sliktā bērna stāstu. Tas nozīmē darbu ar bērnu psihologu, sarunu par UDHS ar pašu bērnu viņam saprotamā valodā un redzamu viņa aizstāvēšanu no skolotāja asuma.
Divpadsmitos un trīspadsmitos pienāk ierīces, draugi un aktīva pretošanās vecākiem. Struktūra un sadalīti uzdevumi joprojām ir atslēga, tikai vadīt tos nākas nevis ar pavēli, bet ar vienošanos. Šajā posmā bieži pievienojas arī ģimenes terapija, sevišķi ja ģimenē no abām pusēm jau sakrājies daudz aizkaitinājuma.
Galvenās UDHS-bērna vecāku kļūdas
Neuztvert simptomus kā apzinātu uzvedības izvēli. Bārt UDHS-bērnu par neuzmanību ir tas pats, kas bārt tuvredzīgu cilvēku par to, ka viņš nesaskata sīko šriftu. Bezjēdzīgi un sāpīgi.
Nesodīt par katru skolotāja aizrādījumu. Ieraksts e-klasē ir signāls, ka jāizdibina cēlonis, nevis iemesls sarīkot izrēķināšanās vakaru. Pretējā gadījumā bērns sāk melot vai slēpt dienasgrāmatu.
Neslēpt diagnozi no paša bērna. Viņš jau jūt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Labāk, ja par UDHS viņš uzzinās no jums mierīgā formā un sapratīs, ka tas ir izskaidrojums, nevis spriedums.
Neatstāt skolu bez papīra. Bez oficiāla atzinuma skolai nav saistību, un katrs skolotājs rīkojas pēc saviem ieskatiem. Ar papīru rokā jūsu saruna pāriet citā līmenī.
Neignorēt ārsta rekomendācijas aiz principa. Turklāt abos virzienos: ne kategoriski atteikties no preparātiem, ja tie ir indicēti, ne arī dot tos bez skaidra plāna un kontroles.
Nesalīdzināt ar jaunāko brāli, kurš sēž mierīgi. Viņiem ir atšķirīgas smadzenes. Salīdzinājums sit pa pašvērtējumu un nemaina neko.
Kad steidzami pie speciālista
Ja simptomi ir noturīgi, izteikti un parādās gan mājās, gan skolā, gan ciemos, nevis tikai vienā situācijā, un tā turpinās jau ne pirmo mēnesi, neatlieciet vizīti pie bērnu psihiatra vai neirologa.
Ja bērnam klāt nākusi trauksme, miega traucējumi, bailes iet uz skolu vai runas par to, ka viņš ir slikts un nevienam nevajadzīgs, dodieties pēc iespējas ātrāk un pieaiciniet arī bērnu psihologu.
Ja uz UDHS fona rodas aizdomas par mācīšanās traucējumiem, teiksim, disleksiju vai diskalkuliju, būs nepieciešama atsevišķa novērtēšana pie neiropsihologa. Šie stāsti bieži krustojas.
Kā Smartwill skatās uz darbu ar bērniem ar UDHS
Šeit es esmu sevišķi uzmanīgs. Uzreiz godīgi: Smartwill ir kognitīvo spēju attīstības skola, nevis medicīnas centrs. Mēs neārstējam UDHS, neuzstādām diagnozes un neaizstājam darbu ar psihiatru, neirologu, neiropsihologu vai bērnu psihologu. Ja jūsu bērnam UDHS ir apstiprināts vai jūs to tikai nojaušat, pirmais solis nav attīstības centrs, bet speciālists.
Turklāt Smartwill Kr. Barona ielā 88 Rīgā var būt viens no atbalstiem lielajā plānā, kuru veido ārsts. Programma strādā pēc loģikas, kas labi sader ar UDHS-smadzeņu vajadzībām: paredzama nodarbības struktūra, īsi soļi, skaidri algoritmi, kustība un interese gara monotona skaidrojuma vietā. Nodarbībās mini-grupās bērns trenē tieši tās funkcijas, kuras viņam parasti ir vājākas: mērķa noturēšanu, pārslēgšanos starp uzdevumiem, impulsa bremzēšanu, darba pabeigšanu līdz galam.
Viens no nodarbību instrumentiem ir Rubika kubs. UDHS-bērnam tas ir ērts ar to, ka uzdevums prasa soli pa solim noturēt algoritmu, aizņem rokas, turklāt ir interesants un ar redzamu progresu. Tā nav ārstēšana, bet gan noderīga slodze tieši tām funkcijām, kuru viņam parasti pietrūkst.
Vieglāk saprast, vai formāts der tieši jūsu bērnam, ir bezmaksas izmēģinājuma nodarbībā. Tā ir parasta rotaļu stunda, kurā pedagogs uzdevumu gaitā redz, kā bērns iedziļinās uzdevumā, kā reaģē uz troksni, kā pabeidz iesākto. Ja UDHS ir apstiprināts vai tikai tiek nojausts, ir jēga iepriekš pabrīdināt administratoru, lai paskatītos, kurā grupā viņu labāk sēdināt. Bērniem tur patīk noslēgums: bērns saliek sagatavoto Rubika kubu aiz muguras, neskatoties, un pats izstāsta algoritmu. Vecākam tas ir mazs uzskatāms pierādījums, ka pareizā vidē bērna smadzenes spēj ilgi un blīvi strādāt.
Godīgi par termiņiem. Neviens attīstības centrs nenoņems UDHS mēneša laikā vai pusgadā, tā nenotiek, un jebkurš, kas tādu apsola, krāpj. Tas, ko Smartwill var reāli dot uz garas distances un saiknē ar ārstu, ir pamazām nostiprinātas regulatorās funkcijas, bērna pārliecības augšana savā galvā un pieredze, ka ir vide, kur viņš nav sliktais bērns, bet normāls nodarbības dalībnieks. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa telefonu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Kas ir UDHS un vai to var pāraugt. UDHS ir smadzeņu darbības īpatnība, pirmām kārtām frontālo daivu regulatorajās funkcijās. Daļai bērnu simptomi ar gadiem jūtami mazinās, daļai saglabājas arī pieaugušā vecumā. Tas nav spriedums, bet arī nav lieta, kas pati no sevis pāriet no stingras audzināšanas.
Kā palīdzēt bērnam ar UDHS koncentrēties stundās. Skolas vide nav veidota UDHS-smadzenēm, tāpēc palīdzība ir trīs lietu kombinācija: vienošanās ar skolu par minimālajiem apstākļiem, speciālista atbalsts un mājās paredzama struktūra ar īsiem uzdevumiem un kustību.
Kā paskaidrot skolotājam, ka bērnam ir UDHS. Vislabāk nostrādā īsa lietišķa vēstule vai personīga saruna, kurai pievienots ārsta atzinums un konkrētu lūgumu saraksts. Emocionāli paskaidrojumi mērķi sasniedz sliktāk nekā formāls dokuments un pāris skaidru lūgumu.
Hiperaktīvs bērns stundās, ar ko sākt. Neatlikt vizīti pie speciālista, pat ja rinda ir gara. Paralēli pārkārtot mājās dienas struktūru, kustību un miegu. Un vienoties ar skolu par minimāli nepieciešamajiem apstākļiem, lai bērns neuzkrātu negatīvu skolas pieredzi.
Kur Rīgā atrast UDHS speciālistu. Valsts ceļš iet caur BKUS Vienības gatvē Rīgā, privātais caur bērnu psihiatriem un neiropsihologiem Rīgā, daudzi no kuriem strādā tieši ar UDHS. Ir vērts sākt ar ģimenes ārstu un nostāties rindā uzreiz.
Vai UDHS gadījumā obligāti jādod tabletes. Lēmumu par preparātiem pieņem tikai ārsts un vecāks kopā. Vieglas formas gadījumā bieži sāk bez tām, smagas formas gadījumā parasti ar tām. Principiāla atteikšanās smagas formas gadījumā ir nopietns risks bērna mācībām un pašvērtējumam.
Vai zāles var aizstāt ar smadzeņu attīstības nodarbībām. Nekādas attīstošas nodarbības UDHS neārstē un ārstu neaizstāj. Tās var būt noderīgs papildinājums kopējā plānā, taču ne patstāvīga medicīniskās palīdzības aizvietošana.
Vai skola drīkst izslēgt bērnu ar UDHS. Pēc vispārējiem noteikumiem par pašu diagnozes faktu tādu tiesību nav. Tomēr bez atzinuma skola var neatlaidīgi stumt uz mājas apmācību. Tāpēc ārsta papīrs ir bērna aizsardzības instruments, nevis kauna etiķete.
Īsi
Ja jūsu bērns ikdienā krāj aizrādījumus e-klasē, nespēj nosēdēt stundā, traucē skolotājam un klasesbiedriem, un tā notiek jau ne pirmo mēnesi, tas nav ne spriedums, ne pierādījums, ka viņš ir slikts. Tas ir signāls, kurš jāizdibina kopā ar speciālistu. UDHS ir smadzeņu darbības īpatnība, nevis audzināšanas trūkums. Ar to dzīvo, mācās un daudz sasniedz ar nosacījumu, ka ap bērnu ir salikts normāls plāns: speciālists, skola ar minimāli vajadzīgajiem apstākļiem, mierīga struktūra mājās un pašvērtējuma atbalsts. Attīstošās nodarbības var būt noderīga šā plāna daļa, bet ārstu tās neaizstāj nekad. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Barkley, R. A. (2014). Attention-Deficit Hyperactivity Disorder: A Handbook for Diagnosis and Treatment (4th ed.). Guilford Press.
Sonuga-Barke, E. J. S., Brandeis, D., Cortese, S. et al. (2013). Nonpharmacological Interventions for ADHD: Systematic Review and Meta-Analyses of Randomized Controlled Trials of Dietary and Psychological Treatments. American Journal of Psychiatry, 170(3).
Cortese, S., Ferrin, M., Brandeis, D. et al. (2015). Cognitive Training for Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: Meta-Analysis of Clinical and Neuropsychological Outcomes From Randomized Controlled Trials. Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry, 54(3).
Polanczyk, G. V., Willcutt, E. G., Salum, G. A., Kieling, C., and Rohde, L. A. (2014). ADHD Prevalence Estimates Across Three Decades: An Updated Systematic Review and Meta-Regression Analysis. International Journal of Epidemiology, 43(2).
DuPaul, G. J., Weyandt, L. L., and Janusis, G. M. (2011). ADHD in the Classroom: Effective Intervention Strategies. Theory Into Practice, 50(1).
Svarīga piezīme
Šis teksts nes informatīvu raksturu un nav diagnoze, medicīniska rekomendācija vai ārstēšanas plāns. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir medicīniska diagnoze, kuru uzliek tikai kvalificēts speciālists (bērnu psihiatrs vai bērnu neirologs saiknē ar neiropsihologu) pēc pilnvērtīgas novērtēšanas. Ja jūs aizdomājat UDHS pie bērna vai diagnoze jau ir apstiprināta, galvenajam darbam jāiet ar šo speciālistu, un lēmumi par medikamentiem, terapiju un atbalstu tiek pieņemti tikai viņa ietvarā.
Smartwill ir kognitīvo spēju attīstības skola, nevis medicīniskais, psihiatriskais vai terapeitiskais centrs. Nodarbības Smartwill neārstē UDHS, neaizvieto darbu ar ārstu, psihologu vai neiropsihologu un neatceļ speciālistu rekomendācijas, tostarp par preparātu lietošanu. Tās var būt viens no atbalstiem kopējā bērna atbalsta plānā, ko veido speciālists, bet ne patstāvīga medicīniskās palīdzības aizvietošana.
Lasiet arī par uzmanību un mācīšanos:
1.
Kā saprast: bērnam ir UDHS vai vienkārši slinkums
smartwillskola.lv/raksti/udhs-vai-slinkums
2.
Bērns domās aizlido stundā: kā attīstīt uzmanību
smartwillskola.lv/raksti/ka-attistit-uzmanibu-bernam
3.
Bērns novēršas stundās, bet mājās ir mierīgs: kāpēc tā
smartwillskola.lv/raksti/noversas-stundas-laika
4.
Bērns stundām sēž pie mājasdarbiem: kāpēc viņš sastingst un kā palīdzēt
smartwillskola.lv/raksti/ilgi-pilda-majasdarbus
