Es esmu Maksims, divu bērnu tēvs. Jaunākajam ir septiņi gadi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, vienkārši vecāks, kurš kādā dienā no vecāku sapulces pārnāca pilnīgā apjukumā.
Skolotāja sacīja, ka dēls stundās neklausās, nemitīgi novēršas un pusi paskaidrojumu palaiž garām. Es biju šokā, jo mājās viņš taču ir normāls: sarunājas, spriež, visu saprot. Savu situāciju es atpazinu desmitos citu vecāku ziņojumu: ķermenis klasē, bet prāts uz Marsa, mājās atveram burtnīcu, un tur tukšums, un es it kā pārvērtos par otro skolotāju, kas no jauna iziet visu skolas dienu.
Un lūk, kas mani nedaudz nomierināja vispirms. Atšķirība starp uzvedību mājās un skolā ir normāla un izskaidrojama. Mājas un skola ir dažādi apstākļi: mājās valda klusums, ir interesanti un blakus ir pieaugušais, bet klasē ir trīsdesmit cilvēku, troksnis, temps un vajadzība klausīties to, kas ne vienmēr aizrauj. Taču, ja skolotāji sūdzas regulāri, tad ir konkrēts iemesls, un to var atrast un atrisināt.
Tagad godīgi. Ar frāzi savākies un klausies skolotāju to neizlabot, un vienā sarunā tas nepāriet. Un pirmais solis šeit nav nervozēšana, bet saprašana, kas tieši notiek, jo aiz vienādi skanošas sūdzības slēpjas ļoti dažādas lietas. Tālāk tieši par to.
Ko vispār nozīmē neklausās stundā
Skolotāji nereti raksta vienu un to pašu frāzi, taču aiz tās slēpjas vismaz četri atšķirīgi scenāriji. Tāpēc pirmais solis ir pajautāt skolotājam, ko tieši viņš redz.
Fiziski novēršas. Grozās, stiepjas pie kaimiņa, zīmē lapas malās, blenž pa logu. Ir redzams, ka bērns nodarbojas ar visu, tikai ne ar stundu.
Sēž klusu, bet neiedziļinās. No malas viss ir ideāli: sēž taisni, skatās uz tāfeli. Bet, ja pajautā, nespēj atkārtot pat pēdējo teikumu. Šis variants ir visviltīgākais, jo vecāki ilgi nesaprot, kas notiek.
Traucē pārējiem. Pļāpā ar solabiedru, padod zīmītes, skaļi komentē. Tas jau vairāk attiecas uz disciplīnu un enerģiju, nevis uz pašu uzmanību.
Netiek līdzi tempam. Skolotājs skaidro ātri, bērns vēl gremo iepriekšējo domu, bet jau skan nākamā. Pamazām viņš atpaliek, pazaudē pavedienu un atslēdzas.
Katram variantam ir sava pieeja, tāpēc savējā atpazīšana ir puse no darba.
Kāpēc tā mēdz būt, piecas galvenās iemesli
Ja neskaita retos gadījumus, parasti darbojas viens vai divi iemesli. Ir vērts godīgi noteikt savējo, neapsūdzot bērnu.
Garlaicīgi. Ja skaidrojumu bērns uztvēra jau no pirmā reizes, atlikušās trīsdesmit minūtes viņš garlaikojas, un smadzenes atslēdzas slodzes trūkuma dēļ. Tas ir tipisks stāsts par spējīgiem bērniem parastā klasē.
Nesaprotami. Pretējs gadījums: bērns neizprata pirmo teikumu, pēc tam otro un padevās. Kad tēma jau ir aizslīdējusi garām, klausīties tālāk tiešām nav jēgas, un uzmanība izgaist. Bieži aiz tā slēpjas robi pamatā.
Nogurums. Neizgulējās, neieēda brokastis, vēlu likās gulēt, un pirmajās stundās vienkārši nav resursa koncentrēties. Vissmagāk ir pirmdienas rītā. Un atsevišķs klusais kaitnieks te ir telefons pirms gulētiešanas.
Emocijas. Konflikts ar klasesbiedru, bailes no skolotāja, kaut kas mājās, tas viss aizņem galvu, un tai vairs nav lielas daļas gar matemātiku. No malas bērns turklāt var izskatīties pilnīgi mierīgs.
Vāja patvaļīgā uzmanība. Aptuveni līdz deviņiem-desmitiem gadiem vairumam bērnu nobriest spēja noturēt uzmanību uz vajadzīgas, bet garlaicīgas lietas. Ja šī prasme atpaliek, bērns fiziski nespēj piespiest sevi klausīties to, kas viņam nav interesants, un ļaunam nodomam ar to nav sakara.
Kāpēc mājās labi, bet klasē nē
Šo atšķirību vērts izprast atsevišķi, jo tieši tā vecākus samulsina visvairāk. Mājās, viens pret vienu ar pieaugušo, klusumā un savā tempā, bērnam klausīties ir viegli, jo apkārtne uzmanību notur viņa vietā. Klasē ir tieši otrādi: daudz traucējoša trokšņa, nav personīga pieaugušā, un fokuss jātur pašam.
Par spēju noturēt uzmanību uz neinteresanto atbild smadzeņu izpildvaras funkcijas, un, spriežot pēc Adeles Daimondas pārskata Annual Review of Psychology par 2013. gadu, tās nobriest ilgi, līdz pat pusaudžu vecumam. Tāpēc raita uzvedība mājās nebūt negarantē tādu pašu klasē, tās ir dažādas slodzes. Un vēl viena godīga piebilde: mūsdienu smadzenes, pieradušas pie ātras spilgtu attēlu maiņas ekrānā, jo grūtāk pārcieš skolotāja monologu.
Ko darīt tagad
Vienkāršs plāns divām-trim nedēļām, kas vairumā gadījumu ainu noskaidro un lietas izkustina.
Aprunājieties ar skolotāju bez apsūdzībām. Nevis kāpēc jūs to rakstāt, bet palīdziet man saprast, kuros tieši brīžos dēls atslēdzas. Labs skolotājs aprakstīs konkrētas situācijas, un daudz kas uzreiz kļūs skaidrs.
Pārbaudiet pamatlietas. Miegs deviņas-desmit stundas, kārtīgas brokastis, telefons nolikts malā vismaz stundu pirms gulētiešanas. Skan banāli, taču puse problēmu nedēļas laikā izzūd tieši no tā.
Pajautājiet bērnam tieši un bez lamāšanas. Vai tev stundās ir garlaicīgi? Vai tu saproti, ko skaidro skolotāja? Vai tev ar viņu ir ērti? Atbildes visai precīzi parāda, kurš no iemesliem ir tieši jūsējais.
Ja ir nesaprotami, aizpildiet robu. Ne repetītors visai mācību grāmatai, bet divas-trīs nodarbības par to konkrēto tēmu, kurā bērns apmaldījās. Nereti ar to pietiek, lai viņš atkal spētu sekot stundai.
Ja ir garlaicīgi, palieliniet sarežģītību. Pārrunājiet ar skolotāju papildu uzdevumus vai apsveriet padziļināto programmu. Garlaicīgais bērns traucē nevis aiz ļaunuma, bet tāpēc, ka smadzenes meklē slodzi.
Trenējiet patvaļīgo uzmanību mājās. Ar to pietiek kādas piecpadsmit minūtes dienā: Šultes tabulas, korekcijas paraugi, lasīšana pēc taimera. Tas ir ieguldījums tieši spējā klausīties tad, kad negribas, un tā ir trenējama.
Ko noteikti nedarīt
Dažas izplatītas reakcijas, kuras situāciju tikai pasliktina.
Neieņemiet skolotāja vietu. Bērnam pašam jāmācās risināt situācijas ar pedagogu, ar jūsu starpniecību, nevis ar jūsu iejaukšanos katrā epizodē, citādi viņš neiemācīsies sadarboties ar pieaugušajiem.
Nesodiet par uzvedību skolā ar atņemšanām mājās. Aizrādījums un mēnesis bez planšetes nedarbojas: mācības no lietas par zināšanām pārvēršas par lietu ar mērķi izvairīties no soda.
Nedraudiet ar skolas maiņu. Neklausīsies, pārcelšu uz citu skolu tikai palielina stresu, bet stresā uzmanība krīt vēl straujāk.
Nesalīdziniet ar citiem. Frāze visi klausās, bet tu viens nevari sit pa pašvērtējumu un koncentrēties nepalīdz.
Kad nepieciešams speciālists
Ja esat izmēģinājuši visu iepriekš aprakstīto, bet viena-divu mēnešu laikā nekas nav izkustējies, ir vērts parādīt bērnu neiropsihologam. It īpaši tad, ja bez neuzmanības skolotājs pamana arī impulsivitāti, bet mājās vērojama sadzīves aizmāršība, un tas viss ilgst vairāk nekā pusgadu un izpaužas ne tikai skolā, bet visur.
Rīgā bērnu neiropsihologi strādā privātajos attīstības centros, un diagnostika parasti prasa vienu-divas stundas. Pēc tās rezultātiem būs skaidrs, vai vajadzīgas nodarbības ar speciālistu, vai pietiek ar prasmju treniņu parastā grupā. Un vēl svarīgi: no trauksmes nedrīkst izaugt paša uzliktas diagnozes pēc interneta, tas ir speciālista darbs.
Kur šeit iederas nodarbības par kognitīvajām prasmēm
Pateikšu par skolu, kurp iet abi mani bērni, jo skolas uzmanība ir tieši tas, ar ko tur strādā. Tā ir Smartwill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Kas man tur ir vērtīgi. Tur trenē konkrētas prasmes, kuras pēc tam atmaksājas stundās: prasmi klausīties un noturēt instrukciju, pārslēgties starp uzdevumiem, neizplūst uzmanībā uz fona troksni. Formāts speciāli ir veidots uz aktivitātes maiņas un uz aizraujošiem uzdevumiem, bet labs piemērs ir Rubika kubs, kuru nav iespējams salikt, ja ar uzmanību aizlidoji, tāpēc tas saudzīgi spiež fokusu ieslēgties. Es godīgi neapsolu, ka pēc nodarbībām bērns sāks dzirdēt skolotāju no pirmā reizes un izpildīt mājas darbu trīs reizes ātrāk, tā nenotiek, un uzmanība nav slēdzis, bet prasme. Bet bērni, kuri staigā vairākus mēnešus, un mani to skaitā, nereti saņem no skolotājiem citas atsauksmes, kļuva labāk klausīties un strādāt klasē. Ja par jūsu bērnu sūdzas par neuzmanību, var vienkārši atnākt uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbību un paskatīties, kas tieši traucē viņam klausīties. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežāk uzdotie jautājumi
Kāpēc bērns mājās normāls, bet skolā neklausās. Tāpēc, ka apstākļi ir pilnīgi dažādi. Mājās ir klusums, ir interesanti un blakus ir pieaugušais, kurš bērna uzmanību notur viņa vietā, bet klasē ir troksnis, temps un fokuss jātur pašam. Spēja noturēt uzmanību uz garlaicīgā nobriest ilgi, tāpēc raita uzvedība mājās negarantē tādu pašu skolā.
Skolotājs saka, ka bērns kavējas mākoņos, ko tas nozīmē. Visbiežāk tas ir klusais neuzmanības paveids: bērns fiziski sēž pie sola, bet domās ir savās lietās un nedzird instrukcijas. Aiz tā var slēpties garlaicība, nesaprotams materiāls, nogurums, emocijas vai nenobriedusi patvaļīgā uzmanība. Sākt ir vērts ar jautājumu skolotājam par konkrētām situācijām un ar miega un slodzes pārbaudi.
Kā piespiest bērnu klausīties stundā. Ar spēku piespiest gandrīz nav iespējams, uzmanība pēc pavēles neieslēdzas. Darbojas cits: novērst iemeslu, vai tā būtu garlaicība, robi, neizgulēšanās vai trauksme, un vienlaikus trenēt patvaļīgo uzmanību ar īsiem vingrinājumiem mājās. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums, nevis vienreizējs pasākums.
Tas ir vienkārši neuzmanība vai UDHS. Neuzmanība piemīt daudziem bērniem un pati par sevi neko neliecina par diagnozi. Par UDHS var domāt vienīgi tad, ja neuzmanība savienojas ar impulsivitāti un aizmāršību, izpaužas visur, ne tikai skolā, un ilgst vairāk nekā pusgadu. To nošķir speciālists.
Bērns neklausās, jo viņam ir garlaicīgi, ko darīt. Visticamāk, viņš tver ātri un pēc tam garlaikojas bez slodzes. Palīdz palielināt sarežģītību: papildu uzdevumi, olimpiāžu uzdevumi, padziļinātā programma. Garlaicīgais bērns traucē nevis aiz ļaunuma, bet tāpēc, ka smadzenēm vajadzīga barība, un svarīgi ir to dot, nevis spiest ar disciplīnu.
Ko darīt, ja bērns nepaspēj sekot stundas tempam. Jāpārbauda, vai pamatā nav robs, kura dēļ viņš pazaudē pavedienu. Parasti pietiek ar divām-trim nodarbībām par to konkrēto tēmu, lai viņš atkal spētu sekot paskaidrojumam. Palīdz arī iepriekš mājās mierīgi izšķirt tēmu, lai klasē tā izklausītos jau pazīstama.
Vai telefons ietekmē to, ka bērns neklausās. Jā, un diezgan manāmi. Ieradums pie ātras spilgtu rullīšu maiņas padara parasto skolotāja monologu smadzenēm pārāk lēnu un garlaicīgu, turklāt telefons pirms gulētiešanas zog miegu un koncentrēšanās resursu. Lieta nav pašā gadžetā, bet tajā, ka tas pārkonfigurē uzmanību.
Kad vest bērnu pie neiropsihologa. Tad, ja esat izmēģinājuši pamatsoļus, bet viena-divu mēnešu laikā nav izmaiņu, un jo īpaši, ja neuzmanība nāk kopā ar impulsivitāti un aizmāršību, izpaužas visās jomās un ilgst vairāk nekā pusgadu. Diagnostika prasa vienu-divas stundas un parāda, vai vajadzīgas nodarbības ar speciālistu, vai pietiek ar prasmju treniņu.
Īsi
Kad skolotājs sūdzas, ka bērns neklausās, lai gan mājās viņš ir normāls, tam ir izskaidrojums: mājās un klasē ir dažādi apstākļi, un noturēt uzmanību pašam, trokšņa vidū un bez personīga pieaugušā, ir krietni grūtāk. Aiz sūdzības var slēpties vismaz četri atšķirīgi scenāriji, no klusas ievilkšanās sevī līdz sabotāžai aiz garlaicības, bet iemesli parasti ir pieci: garlaicīgi, nesaprotami, noguris, emocijas vai nenobriedusi patvaļīgā uzmanība. Palīdz nevis spiediens, bet saruna ar skolotāju, miega un slodzes pārbaude, robu aizpildīšana vai sarežģītības palielināšana un uzmanības treniņš ar īsiem vingrinājumiem. Turpretī sodi, draudi ar skolas maiņu un salīdzinājumi problēmu tikai saasina. Ja pāris mēnešos nekas nav mainījies un klāt nāk impulsivitāte ar aizmāršību, vajadzīgs neiropsihologs.
Nekas no tā neizskatās iespaidīgi. Nav neviena paņēmiena, pēc kura bērns rīt sāktu tvert katru skolotāja vārdu. Taču tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas, miegs, iemesla izšķiršana un ikdienas uzmanības treniņš, atgriež viņu stundā. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Diamond, A. Executive Functions. Annual Review of Psychology. 2013.
Posner, M. I., Rothbart, M. K. Research on Attention Networks as a Model for the Integration of Psychological Science. Annual Review of Psychology. 2007.
Barkley, R. A. Attention-Deficit Hyperactivity Disorder: A Handbook for Diagnosis and Treatment. Guilford Press. 2015.
Cowan, N. The Magical Number 4 in Short-Term Memory. Behavioral and Brain Sciences. 2001.
American Academy of Pediatrics. Media and Young Minds. Pediatrics. 2016.
Rueda, M. R., et al. Training, Maturation, and Genetic Influences on the Development of Executive Attention. Proceedings of the National Academy of Sciences. 2005.
Lasiet arī par uzmanību un mācīšanos:
1.
Bērns domās aizlido stundā: kā attīstīt uzmanību
smartwillskola.lv/raksti/ka-attistit-uzmanibu-bernam
2.
Bērns ar UDHS skolā: kā palīdzēt viņam un neizdegt pašiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-ar-udhs-skola
3.
Bērns stundām sēž pie mājasdarbiem: kāpēc viņš sastingst un kā palīdzēt
smartwillskola.lv/raksti/ilgi-pilda-majasdarbus
4.
Bērns slikti mācās: ko darīt vecākiem soli pa solim
smartwillskola.lv/raksti/berns-slikti-macas-ko-darit
