Mani sauc Maksims, man aug divi dēli. Jaunākajam ir septiņi gadi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, esmu vienkāršs tētis, kurš kādā vakarā nopietni sabijās un devās meklēt atbildes.
No kā viss sākās. Vecākajam nupat apritēja desmit, un es sāku manīt to, kā agrāk nebija. Vēl pirms gada viņš man izstāstīja visu: par draugiem, par spēlēm, par to, kas noticis skolā. Un tad it kā kāds pamazām sāka griezt skaļumu klusāk. Uz daļu jautājumu atbilde ir atstāj mani, nelien, tu nesaproti. Istabas durvis arvien biežāk ir ciet. Pie vakariņām telefonā. Pajautāju, kā iet, dzirdu normāli un atkal klusumu.
Līdz īstajai pusaudžu vētrai mums vēl divi trīs gadi. Bet kādā vakarā es neizturēju, pacēlu balsi, pieprasīju cieņu, un kļuva tikai sliktāk. Viņš aizgāja un līdz rītam vairs neparādījās. Un tad es pieķēru sevi pie tās pašas domas, kuru tagad nemitīgi dzirdu no citiem vecākiem: es nepazīstu savu bērnu. Bet viņš taču vēl pat nav pusaudzis.
Mani tas nopietni satrauca. Ja tā notiek desmit gados, kas tad būs trīspadsmit. Un es nolēmu tikt skaidrībā jau laikus: kas ar bērniem notiek pusaudžu vecumā, kas no tā ir norma un kuras mūsu reakcijas plēš to kontaktu, ko vēlāk grūti salīmēt.
Tālāk viss, pie kā es nonācu, gatavojoties šiem gadiem: ko saka zinātne, ko stāsta paziņas, kuri šo posmu ar savējiem jau izgājuši, un ko es pats jau tagad cenšos nedarīt.
Kāpēc pusaudžu vecums ir dziļāks, nekā šķiet
No malas tas atgādina sabojātu raksturu. It kā labs bērns pēkšņi kļuvis rupjš, slinks un svešs. Iekšpusē notiek pavisam kas cits. Tā nav salūšana, tā ir pārbūve, un tā ir bioloģiski ieprogrammēta.
Pusaudža attīstībā ir viens fakts, kas noņem no vecākiem gandrīz visu vainu. Saskaņā ar divu sistēmu modeli, ko 2010. gadā žurnālā Developmental Psychobiology formulēja Lorenss Steinbergs, pusaudža smadzenes nobriest nevienmērīgi. Sistēma, kas atbild par emocijām, baudu un reakciju uz vienaudžiem, nobriest agri un savu pīķi sasniedz aptuveni piecpadsmit sešpadsmit gados. Turpretī prefrontālā garoza, kas atbild par paškontroli, bremzēm un nosvērtiem lēmumiem, veidojas lēni, pēc neirovizualizācijas datiem līdz pat divdesmito gadu vidum.
Vienkārši sakot: gāzes pedālis jau ir līdz grīdai, bet bremzes vēl tikai montē. Tāpēc emocijas ir spēcīgas, bet kontrole vāja. Tas nav attaisnojums rupjībai, taču tas paskaidro, kāpēc pusaudzi it kā nes. Viņu tiešām nes, un viņš pats par to nepriecājas.
Kas patiesībā notiek pusaudža galvā
Vienlaikus sakrīt vairāki procesi, un katrs no tiem spiež uz attiecībām.
Pirmais ir separācija. Šī vecuma galvenais uzdevums ir atdalīties no vecākiem un kļūt par savu, nevis par jūsu cilvēku. Šo vārdu, separācija, mūsdienās zina jau daudzi vecāki. Izklausās skaisti, bet izskatās pēc aizcirstām durvīm un frāzes nelien manā dzīvē. Pusaudzis noliedz, strīdas un norobežojas nevis tāpēc, ka jūs būtu slikts vecāks, bet tāpēc, ka viņam vajag sajusties atsevišķam.
Otrais ir vienaudži. Viņu vārds strauji kļūst svarīgāks par jūsējo. Arī tā ir norma, kas vajadzīga dzīvei ārpus ģimenes. Pastāv atsevišķs Čeina un kolēģu pētījums 2011. gadā žurnālā Developmental Science: pusaudžiem jau pati draugu klātbūtne vien pastiprina tieksmi riskēt, jo smadzenēs aktīvāk ieslēdzas atlīdzības sistēma. Citiem vārdiem, blakus vienaudžiem jūsu bērns burtiski domā savādāk nekā divatā ar jums.
Trešais ir hormoni. Ķermenis pārveidojas, uznāk jaunas spēcīgas emocijas, iemīlēšanās, garastāvoklis dienas laikā lēkā desmit reižu. Pusaudzis bieži pats nesaprot, kas ar viņu notiek, un tāpēc dusmojas vēl vairāk.
Salieciet to visu kopā, un iznāks tieši tas, ko vecāki forumos apraksta vieniem un tiem pašiem vārdiem: it kā apmainīts, atcērtas uz katru vārdu, noslēdzies un nerunā, visu laiku telefonā un neko negrib.
Kas izskatās pēc dumpja, bet patiesībā ir izaugsme
Te ir tas galvenais pavērsiens, kas man ļoti noderēja, gatavojoties šiem gadiem. Daudzas dumpja pazīmes patiesībā ir pareizas attīstības zīmes, tikai neērtā iesaiņojumā.
Noslēdzies istabā. Viņš mācās būt viens pats un atdalīties. Tas ir normāli.
Strīdas burtiski par visu. Viņš mācās aizstāvēt savu pozīciju un veidot viedokli, pat ja pagaidām tas ir greizs. Tas ir normāli.
Vairs nedalās ar jums. Viņš būvē savu personīgo zonu, un tiesības uz savām lietām ir daļa no pieaugšanas. Tas ir normāli.
Sāpīgi raugās uz savu izskatu un uz to, ko padomās draugi. Viņš meklē savu sociālo identitāti. Tas ir normāli.
Jūsu uzdevums nav šos procesus apturēt. Turklāt apturēt tos arī neizdotos. Uzdevums ir izdzīvot tos līdzās un saglabāt uzticēšanos, lai smagā brīdī bērns tomēr atnāktu pie jums, nevis jūsu vietā pie kāda bīstama.
Kā saglabāt kontaktu: kas strādā
Lūk, ko es galu galā sev saliku kopā un ko cenšos lietot jau tagad, kamēr kontakts vēl ir viegls. Ne viss padodas viegli, bet viss darbojas.
Nereaģējiet uz formu, ķeriet saturu. Pusaudzis runā rupji un aizskaroši, taču aiz formas gandrīz vienmēr slēpjas īsta doma vai sāpe. Ja apvainosieties uz vārdiem, palaidīsiet garām pašu būtību. Es mācos domās noplēst rupjo iesaiņojumu un ieklausīties tajā, kas ir zem tā.
Klausieties bez padomiem. Šī laikam ir mana galvenā kļūda: bērns kaut ko stāsta, bet es tūlīt pat pasaku, kā ir pareizi, un viņš aizveras. Pusaudzim vispirms jābūt sadzirdētam, nevis salabotam. Padomu sniedziet tikai tad, kad viņš to lūdz.
Cieniet personīgo telpu. Neienākt bez klauvējiena, nelasīt sarakstes, nerakņāties mantās. Tā ir cieņas ābece. Slepena telefona pārbaude, ja tā atklāsies, uz ilgu laiku noraksta uzticēšanos.
Uzturiet kontaktu caur sīkumiem, nevis caur lielām sarunām. Pusaudzis izvairās no runām par dzīvi un nākotni, toties kontakts lieliski turas uz kopīgām vakariņām, brauciena uz veikalu, kopīga seriāla, pastaigas ar suni. Mašīnā, starp citu, saruna aizsākas pati no sevis, jo nav jāskatās acīs.
Esiet viņa pusē ātrāk nekā taisnības pusē. Vispirms es saprotu, ka tu dusmojies, es esmu ar tevi, un tikai pēc tam padomāsim, kā var citādi. Ja sāksiet ar analīzi, kontakts nepaspēs ieslēgties.
Atzīstiet savas kļūdas. Ja esmu uzkliedzis, pārsteidzies ar secinājumiem vai aizvainojis, labāk atvainoties tieši. Pusaudzis atceras katru šādu gadījumu, un pieaugušā atvainošanās nostiprina uzticēšanos daudz spēcīgāk nekā jebkuri pareizie vārdi.
Turiet robežas. Cieņa nenozīmē visatļautību. Ir lietas, kurās nekādas elastības nav: nepazust bez brīdinājuma, neaizskart tuviniekus, nerunāt ar jaunākajiem no augšas. Šīs robežas tiek turētas stingri, par visu pārējo var vienoties.
Kas visbiežāk lauž kontaktu
Gan pie sevis mājās, gan paziņu ģimenēs es redzu vienas un tās pašas kļūdas.
Totāla kontrole. Kur biji, ar ko, par ko runājāt, plus sarakstes lasīšana. Atbildot uz to, pusaudzis sāk melot un aizveras vēl ciešāk. Kontrole nopērk paklausību uz vienu dienu un maksā uzticēšanos uz gadiem.
Pazemošana svešu cilvēku priekšā. Aizrādījums draugu klātbūtnē, stāsti paziņām par viņa problēmām, ņirgāšanās par izskatu. Pusaudžu vecumā to gandrīz nekad nepiedod.
Salīdzināšana ar citiem. Re, Anna ir malace, bet tu. Tas sit tieši pašcieņā, kas jau tāpat ir trausla, un attālina uz vietas.
Jūtu aizliegšana. Nedusmojies, neraudi, neizdomā. Tā mēs iemācām emocijas slēpt, nevis ar tām tikt galā, un pusaudzis pārstāj nest jums to, ko jūt.
Nepildīti solījumi. Apsolīji un neizpildīji. Pusaudzim tas ir tiešs apliecinājums, ka pieaugušajiem nevar uzticēties, un viņš to patur atmiņā ilgi.
Ja kontakts jau zaudēts
Ja bērns jau ir noslēdzies, nerunā, viss notiek caur sienu un uz katru piegājienu atbild man viss normāli, krist panikā un steigties nevajag. Tas ir labojams, tikai lēni.
Neuzspiediet sarunas. Jo spēcīgāk uzstāsiet ar frāzi mums jāparunā, jo ciešāk viņš aizvērsies. Vispirms dodiet laiku un gaisu.
Veidojiet drošus brīžus, nevis nopratināšanas. Kopā gatavot ēst, braukt ar mašīnu, pastaigāties. Šādās situācijās viņš dažkārt ierunājas pats, un ir svarīgi tobrīd nesākt lasīt morāli.
Parādiet, ka redzat viņā pieaugušu cilvēku. Pavaicājiet viņa viedokli par kādu reālu ģimenes jautājumu, uzticiet īstu atbildības zonu. Pusaudzim dzīvē ir svarīgi just, ka viņu uzskata par cilvēku.
Ja saviem spēkiem netiekat galā, ejiet pie psihologa. Reizēm ir vajadzīgs cilvēks no malas, kuram pusaudzis pateiks to, ko nepateiks vecākiem, un caur viņu attiecības pamazām atkūst. Tā nav sakāve, tas ir parasts instruments.
Kad pusaudzim steidzami vajadzīgs speciālists
Te ir svarīgi nesajaukt normu ar nelaimi. Nekavējoties pie bērnu vai pusaudžu psihologa vai psihoterapeita, ja pusaudzis runā par nevēlēšanos dzīvot, ja ir pazīmes, ka viņš dara sev pāri, ja viņš gandrīz vairs neēd vai strauji mainījis attieksmi pret ēdienu, nedēļām neiznāk no istabas un ne ar vienu nesazinās, vai ja parādījies alkohols un citas vielas. Tā vairs nav vecumposma krīze, un cerēt, ka tas pāries pats no sevis, šeit nedrīkst.
Latvijā strādā bezmaksas bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111, un ir pieejami bērnu psihologi un psihoterapeiti gan valsts, gan privātajā sektorā. Ja šaubāties, labāk piezvaniet un pajautājiet, nekā pārliecināt sevi, ka jums tikai tā izlikās.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, jo man tā ir daļa no gatavošanās šiem gadiem, kaut skolas pamata vecums ir septiņi līdz trīspadsmit, nevis pusaudži. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības skola bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Es bieži dzirdu, kā skolas audzēkņi gludi ieiet pusaudžu vecumā, un tie, kas mācījušies vairākus gadus, parasti iziet to maigāk. Iemesls vienkāršs. Tur bērnu no paša sākuma māca, ka viņu klausās, ka viņam ir tiesības uz savu viedokli un tiesības kļūdīties bez kauna. Šie paradumi pēc tam strādā arī mājās. Mani uz turieni atveda nevis pusaudžu vecums, bet vienkāršāka lieta: es gribēju, lai bērni prot koncentrēties, nepadodas uz grūtā un mierīgi izturas pret kļūdām. Un kā es tagad saprotu, laba sagatavošanās pusaudžu vecumam sākas nevis trīspadsmit, kad jau deg, bet desmit divpadsmit, kamēr kontakts vēl viegls. Ja jūsu bērns kā reizi atbilst šim vecumam, var atnākt uz pamēģinājuma nodarbību un paskatīties, kā tas ir uzbūvēts. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Pusaudzis rupjojas un atcērtas uz katru vārdu, ko darīt?
Vispirms nemetiet rupjību atpakaļ, citādi saruna pārvērtīsies kautiņā. Mierīgi novelciet robežu: šādā tonī es sarunu neturpinu, atgriezīsimies pie tās, kad abi būsim atdzisuši. Robežu turiet, bet bez kliegšanas un pazemošanas. Un atsevišķi meklējiet, kas slēpjas aiz rupjības, jo bieži tas ir nogurums, kauns vai bailes, nevis ļaunums pret jums.
Dēls vai meita noslēdzās istabā un nerunā, kā piekļūt?
Beidziet klaudzināt pie durvīm ar sarunām. Piekļūt izdodas nevis caur nopietnām pārrunām, bet caur sīkumiem un kopīgām lietām bez spiediena. Esiet blakus, piedāvājiet, neapvainojieties par atteikumu un nepārtrauciet mēģinājumus. Kontakts atgriežas pamazām.
Tas ir pusaudžu vecums vai es vienkārši slikts vecāks?
Gandrīz droši, ka vecums. Attālināšanās, strīdi un noslēgtība no divpadsmit līdz četrpadsmit gadiem ir attīstības norma, tam cauri iziet visas ģimenes. Jūsu vaina nav tajā, ka tas sākās, bet vienīgi tajā, kā jūs uz to reaģējat, un tieši to arī var labot.
No cik gadiem sākas pusaudžu vecums un kad beidzas?
Visbiežāk pirmās pazīmes parādās ap desmit vienpadsmit gadiem, pīķis iekrīt no divpadsmit līdz piecpadsmit, bet viss nolīdzinās tuvāk septiņpadsmit astoņpadsmit gadiem. Taču paškontroles daļā smadzenes nobriest vēl ilgāk, tāpēc gaidīt pieauguša cilvēka nosvērtību trīspadsmit gados ir par agru.
Pusaudzis visu laiku telefonā un neko negrib, tas ir normāli?
Daļēji jā, telefons mūsdienās ir viņa sociālā dzīve. Satraukties vajag tad, ja ekrāna dēļ sarūk miegs, ēšana, mācības un dzīvā saskarsme, vai ja viņš telefonā bēg no smagām emocijām. Tad palīdz nevis aizliegumi no augšas, bet kopīgas vienošanās un jūsu pašu piemērs.
Vai vajag sodīt par rupjību?
Sodi par emocijām gandrīz nedarbojas un tikai attālina. Darbojas cits: stingra robeža konkrētai nepieļaujamai uzvedībai plus mierīga saruna vēlāk. Sodīt drīkst par skaidru vienošanos laušanu, nevis par to, ka bērns dusmojas.
Vai drīkst lasīt saraksti, ja es uztraucos?
Slepena pārbaude gandrīz vienmēr atspēlējas: ja pusaudzis to uzzina, uzticēšanās sabrūk uz ilgu laiku. Ja ir reālas bažas par drošību, godīgāk par tām pateikt tieši un pārrunāt, nevis izsekot slepeni.
Mēs zaudējām kopēju valodu, tas jau uz visiem laikiem?
Nē. Kontakts atjaunojas, tikai lēnām un ar pirmo soli no jūsu puses. Sāciet ar cieņu, sīkām kopīgām lietām un atteikšanos no spiediena. Tam aiziet nedēļas un mēneši, bet tas darbojas.
Pusaudzis pameta mācības, ko darīt?
Sākumā atdaliet mācības no attiecībām, citādi katra saruna būs par atzīmēm un beigsies ar skandālu. Kas tieši notiek ar motivāciju šajos gados, es sīki izšķīru atsevišķos rakstos par desmit gadiem un par to, kāpēc bērns negrib mācīties. Īsi: spiediens un kontrole te biežāk traucē, nevis palīdz.
Īsumā
No divpadsmit līdz četrpadsmit gadiem bērns nesabojājas un nekļūst par ienaidnieku. Viņam vienlaikus norit separācija, vienaudžu nozīmes pieaugums un hormonālā vētra, bet bremzes smadzenēs vēl tikai nobriest. Rupjība, aizvērtas durvis un atstāj mani biežāk ir attīstības norma, nevis katastrofa. Kontakts turas nevis uz lielām sarunām un nevis uz kontroli, bet uz cieņu, sīkām kopīgām lietām, prasmi klausīties bez padomiem un stingrām, taču nedaudzām robežām. Bet lauž to totāla kontrole, pazemošana, salīdzināšana un nepildīti solījumi.
Nekas no tā neizskatās iespaidīgi. Nav neviena trika, pēc kura pusaudzis jau rīt kļūs atvērts un mīļš. Taču galu galā attiecības saglabā tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar izdomātus trikus.
Avoti
Steinberg, L. A Dual Systems Model of Adolescent Risk-Taking. Developmental Psychobiology. 2010.
Casey, B. J., Jones, R. M., Somerville, L. H. Braking and Accelerating of the Adolescent Brain. Journal of Research on Adolescence. 2011.
Chein, J., Albert, D., O'Brien, L., Uckert, K., Steinberg, L. Peers Increase Adolescent Risk Taking by Enhancing Activity in the Brain's Reward Circuitry. Developmental Science. 2011.
Giedd, J. N. The Teen Brain: Insights from Neuroimaging. Journal of Adolescent Health. 2008.
Blakemore, S-J. Inventing Ourselves: The Secret Life of the Teenage Brain. Doubleday. 2018.
Dahl, R. E. Adolescent Brain Development: A Period of Vulnerabilities and Opportunities. Annals of the New York Academy of Sciences. 2004.
Lasiet arī par pusaudžu un attiecību tēmu:
1.
Istērija, kad atņem telefonu: kā tikt galā ar atkarību
smartwillskola.lv/raksti/isterija-kad-atnem-telefonu
2.
Bērns visu dienu sēž telefonā: ko darīt vecākiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-visu-dienu-telefona
3.
Bērns nav pārliecināts par sevi: kāpēc un kā to mainīt
smartwillskola.lv/raksti/berns-nav-parliecinats-par-sevi
4.
Bērnu neuzņem klasē: kā palīdzēt viņam sadraudzēties
smartwillskola.lv/raksti/bernu-neuznem-klase
