Mani sauc Maksims, un man ir divi dēli. Jaunākajam septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne narkologs, esmu parasts vecāks, kurš kādā dienā iedeva bērnam telefonu skolas čata dēļ, bet pēc pusgada saprata, ka mēs esam pazaudējuši kaut ko svarīgu.
No kā tas viss sākās. Vecākajam telefonu iedevām trešajā klasē, lai viņš tiktu klases čatā un lai varētu piezvanīt, ja kas. Pēc pusgada es pamanīju, ka katrā brīvā minūtē viņš uzreiz ielien ekrānā. Brauciens mašīnā, telefons. Rinda veikalā, telefons. Pēc mājasdarbiem, telefons. Es pamēģināju vienoties par ierobežojumu un pirmoreiz sava bērna acīs ieraudzīju to, kas man nepatika. Nevis parasts bērna aizvainojums, bet kaut kas cits. Tajās bija īsta lomka. Es toreiz nopietni nobijos.
Es rakņājos pa forumiem un sapratu, ka tas nemaz nav tikai mūsu privātais gadījums. Mammas raksta vienu un to pašu. Dēlam sākas īsta lomka, tiklīdz paņemu telefonu, viņš sāk kliegt, mētāt mantas, mīcīties ar kājām, acīs niknums, viņš ir neprātā, atdošu ierīci, un pēc minūtes ir kā zīda. Mēs esam šā ekrāna ķīlnieki, katrs vakars sākas ar skandālu. Meita kliedz, ka es viņai lauzu dzīvi, kad es vienkārši ieslēdzu vecāku kontroli. Dēls neko negrib, aicinām pastaigāties Mežaparkā, atbild, ka garlaicīgi, ar velosipēdu braukt slinkums, jūrmalā par karstu, viņam der tikai sēdēt salocītam trīs reizes un skatīties, kā citi puiši spēlē. Dzīvs zombijs. Un atsevišķs liels atzarojums ir par mācībām: skolotāja raksta, ka stundās bērns sēž ar stikla acīm, ar domām pilnībā savās spēlēs, tekstu, garāku par trim rindām, neuztver, smadzenes atsakās piepūlēties. Latviešu mammas to pašu pasaka citiem vārdiem: bērns pieradis pie ātrajiem video, skolas grāmata viņa smadzenēm kļuvusi nepaceļama, skolotāja ir spiesta klasi nemitīgi izklaidēt, citādi bērni aizmieg.
Uzreiz godīgi, lai nerastos maldīgas cerības. Es nepiedāvāšu triku, pēc kura bērns rīt priecīgi atdos telefonu un aizies lasīt grāmatu. Tas, kas nostrādāja mums, prasīja vairākus mēnešus un izmaiņas mūsu pašu ģimenes sadzīvē. Un vēl: reizēm lieta vispār nav ierīcēs kā tādās, bet tajā, ka tās aizsedz kādu dziļāku caurumu, piemēram, trauksmi vai vientulību. Tad vajadzīgi nevis aizliegumi un ne vecāku kontrole, bet speciālists. Arī par to pastāstīšu.
Tā nav kaprīze: kas ir ekrānatkarība pie skolēna
Īsumā, ekrānatkarība nav diagnoze parastajā medicīnas klasifikācijā, bet vecāku kopīgs apzīmējums situācijai, kad bērns bez ekrāna vairs normāli nefunkcionē, uz ierobežojumiem reaģē nesamērīgi spēcīgi un zaudē interesi par dzīvi ārpus ekrāna. Pēc mehānisma tā ir tuvāka uzvedības atkarībām, nevis kaprīzei vai sliktai audzināšanai.
Šeit svarīga ir viena vienkārša lieta. Mūsdienu pētījumi tieši rāda saikni starp ilgu un intensīvu viedtālruņu lietošanu pusaudžu vidū un psiholoģiskās labklājības rādītāju kritumu, sliktāku miegu un koncentrēšanās grūtībām. Tā nav panika un ne cīņa ar progresu, literatūrā tā jau ir visai noturīga aina. Un pasaules pediatriskās rekomendācijas pēdējos gados sakrīt tajā, ka skolēniem jāierobežo kopējais ekrāna laiks un īpaši laiks pirms gulētiešanas.
Un otra lieta. Ne katra ekrāna lietošana ir atkarība. Ja bērns dienā pavada stundu videospēlēs, staigā pastaigās, sporto, normāli guļ un mācās, tā vienkārši ir mūsdienu bērnības daļa, nevis katastrofa. Atkarība ir par ko citu: lomka pie ierobežojuma, reālās dzīves nomaiņa pret virtuālo un izgāšanās mācībās vai saskarsmē.
Trīs ekrānatkarības sejas: lūzums, apātija un izgāšanās mācībās
Īsumā, vecāku trauksme šajā tēmā gandrīz vienmēr ietilpst trijās ainās, un aiz tām visām stāv viens kopīgs neirobioloģisks slazds.
Pirmā seja. Digitālā lomka. Paņem telefonu, un bērns kļūst nepazīstams. Kliedz, mētā mantas, var aizcirst durvis, izlamāties. Tās nav viņa ierastās histērijas, tas ir cits reģistrs, un daudzus vecākus tas tiešām nobiedē. Atdod ierīci atpakaļ, un pēc minūtes bērns atkal ir mierīgs un mīļš, it kā nekas nebūtu bijis. Tieši šī straujā maiņa ir raksturīga pazīme, ka runa nav par parastu aizvainojumu, bet par neirobioloģisku reakciju uz stimula atņemšanu.
Otrā seja. Apātija pret reālo dzīvi. Bērns negrib neko. Uz pastaigu garlaicīgi, uz kino slinkums, uz treniņu nav vēlēšanās, uz tikšanos ar draugu arī nē. Ne tāpēc, ka viņam būtu depresija, bet tāpēc, ka jebkura reāla nodarbe salīdzinājumā ar ekrānu viņam šķiet lēna un nedzīva. Draugi, sports, daba, viss stimulācijas ātrumā zaudē virtuālajai pasaulei.
Trešā seja. Izgāšanās skolā. Bērns sēž stundā ar stikla acīm, neuztver garu tekstu, neiztur skolotāja mierīgo skaidrojumu. Ne tāpēc, ka nebūtu spējīgs, bet tāpēc, ka viņa smadzenes ir pieradušas pie attēlu maiņas ik sekundi un parastais skolas temps viņam ir smags tāpat kā mums klausīties lekciju svešvalodā.
Dzīvē šīs trīs ainas pie viena un tā paša bērna gandrīz vienmēr pārklājas. Tas ir normāli, jo aiz tām stāv viens un tas pats mehānisms.
Kas notiek smadzenēs: dopamīns, garlaicība un nepacietība pret lēno
Īsumā, ekrāns pieradina smadzenes pie ļoti ātras un blīvas patīkamo sajūtu devas, un pēc tam parastā reālā dzīve smadzenēm šķiet neizturami lēna.
Pamata neirobioloģija te nav nekas noslēpumains. Īsie video un daudzspēlētāju spēles ir veidotas tā, lai ik pāris sekundes izsniegtu smadzenēm mazu atalgojuma devu. Aizritināja, ielaikoja, paskatījās, reakcija, jauns attēls, jauns stimuls. Dopamīna sistēma, kas atbild par mūsu vēlmi pēc kārtējās patīkamās devas, tiek trenēta tieši šajā ritmā. Pēc dažiem mēnešiem šādā režīmā smadzenes pēc noklusējuma sāk gaidīt jaunu devu ik pāris sekundes.
Tagad iedomājieties, ka šīs smadzenes jūs apsēdināt pie skolas mācību grāmatas, kurā nākamais interesantais teikums parādīsies labi ja pēc divām minūtēm, ja vispār parādīsies. Smadzenēm ir slikti. Tām sākas lomka. Tās meklē apkārtceļus, lamājas, novērš uzmanību, dumpojas vai vienkārši atslēdzas, it kā stundā neviena nebūtu. Tā nav ne nekaunība, ne slinkums, tā ir neirobioloģiska reakcija uz straujo tempa maiņu.
Un vēl viena svarīga lieta. Mūsdienu bērni vidēji guļ mazāk, un daļa no šī miega trūkuma ir tieši saistīta ar ekrānu pirms gulētiešanas. Izjaukts miegs skolēnam pats par sevi sit pa uzmanību, atmiņu un emociju regulāciju. Proti, ekrāns atņem bērnam resursus ne tikai tajā brīdī, bet arī caur miegu.
Kas nestrādā: aizliegumi, draudi un vecāku kontrole bez sarunas
Īsumā, frontāls uzbrukums ekrānam bez alternatīvas un bez vienošanās gandrīz vienmēr beidzas ar karu, kurā bērns kļūst tikai atjautīgāks ierobežojumu apiešanā.
Pilnīgs aizliegums. Skolēnam, īpaši pusaudzim, telefons nav vienīgi izklaide, tā ir klases sociālās dzīves daļa. Pilnīgs aizliegums izrauj viņu no šīs dzīves un bieži pa pašvērtējumu sit spēcīgāk nekā pats ekrāns. Un bērns sāk slēpties, melot un pieslēgties no svešām ierīcēm.
Draudi telefonu vispār izmest. Ja tie skan regulāri, bet nekad netiek izpildīti, bērns iemācās tos ignorēt, un jūsu vārds zaudē vērtību. Ja tiek izpildīti, sākas karš ar neparedzamām sekām.
Klusa vecāku kontroles uzlikšana bez sarunas. Tehniski tas ir iespējams, taču bērnam nosūta ļoti skaidru vēstījumu: tev neuzticas. Uzticība tiek sagrauta, bet paradums paliek. Vecāku kontrole strādā tad, ja tā ir atklātas vienošanās daļa, nevis partizānu akcija.
Salīdzināšana ar bērniem, kuri ekrānā sēž mazāk. Nestrādā to pašu iemeslu dēļ, kāpēc nestrādā jebkurš cits salīdzinājums: sit pa pašvērtējumu un paradumu nemaina.
Un pats spilgtākais. Sūdzēties par telefonu bērnam, kurš redz, kā mamma visu vakaru ritina ziņu plūsmu. Bērni mācās nevis no vārdiem, bet no uzvedības.
Kas strādā: līgums, aizvietošana un pakāpenisks atlējums
Īsumā: paredzami noteikumi nejaušu aizliegumu vietā, ekrāna nomaiņa pret pēc intereses līdzvērtīgu pieredzi un pakāpeniska samazināšana, nevis strauja nogriešana.
Pāriet uz paredzamību. Nevis aizliegt aizkaitinājuma brīdī, bet jau iepriekš vienoties, kad un cik ilgi bērns drīkst būt ekrānā. Piemēram, pēc skolas stunda atpūtas bez ekrāna, tad līdz četrdesmit minūtēm ekrānam, tad mājasdarbi un sports, pēc vakariņām brīvas divdesmit minūtes, bet naktī telefons ir ārpus istabas. Jo skaidrāks un mierīgāks noteikums, jo mazāk ikdienas kautiņu.
Vienoties, nevis paziņot. Ar mazāku bērnu tas vēl ir vecāku lēmums ar paskaidrojumu. Ar pusaudzi tā jau ir gandrīz abpusēja vienošanās, kurā ir gan viņa tiesības, gan viņa atbildība. Vienošanās strādā labāk nekā diktāts, jo bērns kļūst par dalībnieku, nevis apsūdzēto.
Nomaiņa pret līdzvērtīgu intensitāti. Garlaicīga grāmata pret īsu video zaudēs vienmēr. Bet komandu sports, Rubika kuba salikšana, galda spēles ar draugiem, lomu spēles, mūzika, zīmēšana ar konkrētu mērķi, tas viss dod smadzenēm savu azartu un savu dopamīnu, tikai par reālām lietām. Tā arī ir tā alternatīva, bez kuras aizliegumi nestrādā.
Pakāpeniski, nevis vienā rāvienā. Ja bērns ekrānā pavada piecas stundas dienā, mēģinājums strauji nogriezt līdz vienai beigsies ar karu un abu pušu sabrukumu. Labāk sākt ar nelielām izmaiņām: iznest telefonu no guļamistabas, ieviest vienu stundu bez ekrāna pēc skolas, vienoties, ka pie galda telefons neguļ. Katru izmaiņu nostiprināt kā jauno normu.
Telefons nav gultā. Pēc efekta tas ir visspēcīgākais atsevišķais noteikums, jo trāpa uzreiz divos mērķos: aizvāc ekrānu pirms gulētiešanas un atgriež miegu, kā arī izbeidz nakts ritināšanu, kas visspēcīgāk grauj dienas uzmanību. Mums tieši tas kļuva par pirmo reālo pavērsienu.
Arī paši bez ekrāna kopīgajās zonās. Ja pie galda telefonu nav, tad to nav nevienam. Ja tētis vakariņās atbild uz darba vēstulēm, bērnam ir dīvaini klausīties par noteikumiem. Pārmaiņas mājās strādā tikai no augšas uz leju.
Un pats galvenais. Neārstējiet ekrānu ar kliegšanu. Stress no vecāku spiediena, uzlikts virsū lomkai pēc atņemšanas, dod vissmagākās ainas un nostiprina asociāciju: ekrāns nozīmē, ka mamma kļūst briesmīga. Tas nepalīdz izkļūt no atkarības, tas to padziļina.
Ar ko reāli aizvietot ekrānu 7-8, 9-10 un 12-13 gados
Septiņos un astoņos gados bērnu vēl ir viegli aizraut ar kustību un rokām. Konstruktori, galda spēles ar vecākiem, zīmēšana, plastilīns, peldēšana, Rubika kubs, sports. Jo vairāk darbā ir rokas un ķermenis, jo mazāk velk uz ekrānu.
Deviņos un desmitos, tas ir mana vecākā vecums, parādās vajadzība pēc paša sasniegumiem. Sporta sekcija, mūzika, šahs, attīstošas nodarbības dzīvā grupā. Galvenais, lai bērnam būtu kaut kas, kurā viņš izaug un kur rezultātu var sajust rokās.
Divpadsmitos un trīspadsmitos galvenā problēma ir tā, ka būtiska pusaudžu sociālās dzīves daļa risinās ekrānā. Pilnīga atraušana te ir bīstama, bērns izkrīt no savas kompānijas. Tāpēc strādā nevis atraušana, bet reālās dzīves stiprināšana paralēli: sporta komanda, nometne, interešu pulciņš. Mērķis nav atņemt virtuālo, bet padarīt reālo pietiekami spēcīgu, lai tas spētu konkurēt.
Histērijas pie atņemšanas mēģinājuma: ko darīt, nesalauzot bērnu
Īsumā, spēcīgā reakcija uz ierobežojumu nav bērna izvēle, tā ir neirobioloģija plus bērna emocionālās smadzenes, un mūsu uzdevums nav šo reakciju uzvarēt, bet izturēt un pēc tam vienoties pēc būtības.
Brīdiniet iepriekš. Nerajiet telefonu no rokām vienā mirklī. Desmit minūtes iepriekš pasakiet, ka laiks beidzas, pēc tam vēl piecas minūtes iepriekš. Tas novērš pusi histēriju vēl pirms tās sākušās.
Neiesaistieties kliegšanā. Kad bērnam ir dopamīna lomka, strīdēties ar viņu ir tikpat bezjēdzīgi kā ar jebkuru cilvēku spēcīgā afektā. Ļaujiet vilnim pāriet, saglabājiet maigu fizisku kontaktu, neejiet tālu prom, bet arī nelejiet eļļu ugunī.
Neatdodiet telefonu histērijas brīdī. Tas ir postošākais, ko vispār var izdarīt, jo bērns iemācās: ja sarīkošu skandālu, beigās dabūšu savu. Pēc tā histērijas ir garantētas ik dienu.
Parunājiet vēlāk, kad abi ir nomierinājušies. Nevis histērijas laikā, bet pēc pāris stundām vai nākamajā dienā. Un nelasiet morāli, bet pajautājiet, ko viņš pats domā par notikušo. Bieži bērni paši redz savu lomku, un viņiem no tās ir ne mazāk bail kā vecākam.
Un vēl kas. Ja histērijas pavada fiziska agresija pret citiem vai pret sevi un tā turpinās jau ne pirmo mēnesi, nemēģiniet tikt galā tikai mājās. Tas ir signāls doties pie speciālista.
Galvenās vecāku kļūdas
Nedraudiet ar to, ko neizdarīsiet. Draudi izmest telefonu, kuri nekad netiek izpildīti, devalvē katru jūsu vārdu.
Neizmantojiet telefonu kā balvu. Ja par labu uzvedību jūs piešķirat papildu ekrāna laiku, jūs pats iemācāt bērnam izturēties pret to kā pret pašu vērtīgāko valūtu.
Nebāziet telefonu rokās nomierināšanai mašīnā, rindā vai restorānā. Tas ir ērts paradums, un tieši no tā līdz skolas sākumam visbiežāk izaug atkarība.
Neatļaujiet telefonu gultā. Tas ir viens no spēcīgākajiem faktoriem, kas caur miega traucējumiem notur atkarību tās vietā.
Nesēdiet paši ekrānā visu vakaru. Bērni pārņem nevis vārdus, bet sadzīvi, un jebkuri jūsu noteikumi bez paša piemēra nestrādā.
Nenogrieziet ekrānu strauji bez aizstājēja. Kails aizliegums bez alternatīvas ir drošākais ceļš uz karu un sabrukumu pēc divām nedēļām.
Kad ir vērts vērsties pie speciālista
Ja histērijas mēģinājumā paņemt telefonu kļuvušas smagas, ar fizisku agresiju pret citiem vai pret sevi, un tā notiek jau ne pirmo mēnesi, ir jēga pieaicināt bērnu psihologu. Tā vairs nav pedagoģiska situācija.
Ja bērns pilnībā norobežojies no dzīviem draugiem, neiznāk no istabas, atsakās ēst vai sarunāties, meklējiet palīdzību pēc iespējas ātrāk. Aiz ekrānatkarības pusaudžu vecumā reizēm slēpjas depresija vai trauksmes traucējums, un tie paši par sevi prasa darbu ar speciālistu.
Ja bērnam strauji izjucis miegs, mainījies garastāvoklis, viņš kļuvis trauksmains vai agresīvs vairāk par savu parasto normu, nenorakstiet to tikai uz ierīcēm. Vispirms parādieties pediatram un, ja vajadzīgs, bērnu psihiatram.
Kā Smartwill palīdz atgriezt smadzenes realitātē
Smartwill Kr. Barona ielā 88 Rīgā mēs nekarojam ar telefoniem un neizvirzām mērķi atraut bērnu no ekrāna uz visiem laikiem. Tas nav reāli un nav vajadzīgs. Mēs piedāvājam bērna smadzenēm citu reāla azarta pieredzi, kura spēj konkurēt ar ekrānu, jo ir veidota pēc līdzīgiem likumiem: saprotams uzdevums, redzams progress, uzvaras sajūta, tikai par reālām darbībām un dzīvā vienaudžu grupā.
Viens no nodarbību instrumentiem ir Rubika kubs. Tieši ekrānam pieradušiem bērniem tas ir ērts, jo iekšēji darbojas līdzīgi: ir algoritmi, ir grūtības līmeņi, ir salikšanas brīdis, kas tiek izjusts kā īsta uzvara. Turklāt uzdevums iesaista rokas, telpisko domāšanu un soļu noturēšanu galvā, un pamazām atdod smadzenēm spēju strādāt ar lēnu informāciju.
Vieglāk saprast, vai jūsu bērnu šāds formāts aizķer, ir bezmaksas izmēģinājuma nodarbībā. Tā ir parasta rotaļu stunda, kurā pedagogs redz, kā bērns reaģē uz dzīvu azartu, kā iesaistās grupā un kā notur uzmanību bez ekrāna. Bērniem tur patīk noslēgums: bērns saliek sagatavoto Rubika kubu aiz muguras, neskatoties, un pats izstāsta algoritmu. Vecākam tas ir īss uzskatāms brīdis, ka bērna smadzenes nav salauztas, tās vienkārši pieradušas pie cita tempa, un tās var saudzīgi pāraudzināt.
Godīgi par termiņiem. Nekādas nodarbības nenoņems ekrānatkarību pa pāris nedēļām, un neaizvieto darbu ar speciālistu, ja atkarība jau dziļa. Kas Smartwill var reāli dot uz garas distances, ir regulārs dzīvs interesantas reālās aktivitātes logs, kas pakāpeniski padara ekrānu nevis par vienīgo intereses avotu. Pierakstīties uz bezmaksas izmēģinājumu var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa telefonu.
Biežāk uzdotie vecāku jautājumi
Cik ekrāna stundu dienā skolēnam ir normāli. Precīza skaitļa visiem gadījumiem nav. Vairums pediatrisko rekomendāciju sakrīt tajā, ka jaunākajiem skolēniem ne vairāk kā viena-divas stundas dienā izklaides ekrāna un jūtami mazāk pirms gulētiešanas. Daudz svarīgāk par skaitli ir tas, lai bērns nezaudētu miegu, mācības, sportu un dzīvus draugus.
Kāpēc bērns kļūst agresīvs, kad viņam paņem telefonu. Tā ir neirobioloģiska reakcija uz strauju atņemšanu smadzenēm, kuras pieradušas pie nepārtraukta dopamīna stimula. Tā nav kaprīze un nav personiska attieksme pret jums. To risina nevis ar aizliegumiem uz vietas, bet ar paredzamu struktūru, pakāpenisku samazināšanu un nomaiņu pret līdzvērtīgi interesantu pieredzi.
Kā atradināt bērnu no telefona bez skandāliem. Pilnīgi bez skandāliem gandrīz nekad nesanāk, taču tos var būtiski samazināt ar trim lietām: paredzamu ekrāna grafiku, nomaiņu pret reālu līdzvērtīgu nodarbi un paša vecāka piemēru. Strauja nogriešana smagam lietotājam gandrīz vienmēr beidzas ar sabrukumu.
Vai vecāku kontrole telefonā palīdz. Palīdz, ja tā ir atklātas vienošanās ar bērnu daļa un iet kopā ar citiem soļiem. Nepalīdz, ja to uzliek slepus, jo tā tiek sagrauta uzticība, bet paradums paliek.
Vai vispār nedot bērnam telefonu līdz vidusskolai. Kā stratēģija tas ir iespējams, īpaši jaunākajiem skolēniem, bet sociāli kļūst arvien sarežģītāk, jo klase bieži sarakstās mesendžeros. Kompromiss: vienkāršs telefons bez sociālajiem tīkliem sākumskolā un iespēju paplašināšana ar gadiem, balstoties uz vienošanos.
Vai ekrānatkarība var pāriet pati no sevis. Daļai bērnu ar gadiem tā mazinās, īpaši ja parādās spēcīga reāla interese. Daļai tā nostiprinās un stiepjas līdzi pieaugušā dzīvē. Bez sadzīves pārkārtošanas pati par sevi tā aiziet reti.
Ar ko aizstāt telefonu, ja bērns neko negrib. Aizstāšana strādā nevis vārdos, bet izmēģinot vairākus reālus variantus paralēli: sports, pulciņš, dzīva kompānija. Pusaudzis bieži nezina, ko viņš grib, kamēr nav pamēģinājis ar savām rokām. Vecāka uzdevums ir piedāvāt variantus un palīdzēt sākt.
Kad ekrāna paradums pāraug atkarībā, kurai vajadzīgs speciālists. Tad, kad bērns pie ierobežojuma sarīko spēcīgas histērijas, ir izkritis no dzīvās sociālās dzīves, viņam izjucis miegs un sakrājies nopietns kritums mācībās, un tā jau ne pirmo mēnesi. Šajā posmā darbs mājās joprojām ir vajadzīgs, bet bez speciālista tas bieži stāv uz vietas.
Īsi
Ja jūsu bērns ik vakaru sarīko karu par telefonu, ir apātisks pret reālo dzīvi un skolā sēž ar stikla acīm, problēma gandrīz nekad nav viņa raksturā un ne audzināšanā. Tas ir neirobioloģisks slazds: smadzenes pieradušas pie nepārtraukta dopamīna no ekrāna un vairs neiztur lēno realitātes tempu. Zāles nav ne aizliegumi, ne draudi, tie karu tikai uzkurina. Strādā cita pieeja: paredzams ekrāna grafiks nejaušu aizliegumu vietā, nomaiņa pret reālu interesi līdzvērtīgā intensitātē, pakāpeniska samazināšana, telefons ārpus guļamistabas un paša vecāka piemērs. Un atsevišķs svarīgs punkts: ja histērijas kļuvušas smagas un bērns izkritis no dzīvās dzīves, neatlieciet vizīti pie bērnu psihologa. Garlaicīgie pamati deviņas reizes no desmit uzvar greznas tehnikas.
Avoti
Twenge, J. M., Martin, G. N., and Campbell, W. K. (2018). Decreases in Psychological Well-Being Among American Adolescents After 2012 and Links to Screen Time During the Rise of Smartphone Technology. Emotion, 18(6).
Lissak, G. (2018). Adverse Physiological and Psychological Effects of Screen Time on Children and Adolescents: Literature Review and Case Study. Environmental Research, 164.
Stiglic, N., and Viner, R. M. (2019). Effects of Screentime on the Health and Well-Being of Children and Adolescents: A Systematic Review of Reviews. BMJ Open, 9(1).
Council on Communications and Media, American Academy of Pediatrics. (2016). Media Use in School-Aged Children and Adolescents. Pediatrics, 138(5).
Madigan, S., Browne, D., Racine, N., Mori, C., and Tough, S. (2019). Association Between Screen Time and Children Performance on a Developmental Screening Test. JAMA Pediatrics, 173(3).
Lasiet arī par tehnoloģijām un attiecībām ar bērnu:
1.
Bērns visu dienu sēž telefonā: ko darīt vecākiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-visu-dienu-telefona
2.
Pusaudzis rupjojas un attālinās: kā nezaudēt kontaktu
smartwillskola.lv/raksti/pusaudzis-rupjojas-un-attalinas
3.
Kur pazūd interese par mācībām 7–13 gados
smartwillskola.lv/raksti/zudusi-interese-par-macibam
4.
Kā pārstāt strīdēties ar bērnu par mājasdarbiem
smartwillskola.lv/raksti/ka-nestrideties-par-majasdarbiem
