Mani sauc Maksims, un man ir divi bērni. Jaunākajam septiņi, vecākajam desmit. Es neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, esmu parasts vecāks, kurš kādā dienā izdzirdēja negribu uz skolu, man ir garlaicīgi, kāpēc man matemātika un saprata, ka ar to vienkārši nodarboties no plaukstas vairs nesanāks.
Vēl pirms gada vecākais skolu drīzāk mīlēja. Bet tad viņš sāka vilcināties jau no svētdienas vakara, no rītiem cēlās ar mokām un ikvienu vārdu par mācībām sagaidīja ar smagu nopūtu. Savu situāciju es atpazinu desmitos vecāku stāstu: bērns pusstundu asina vienu zīmuli, lai tikai nebūtu jāraksta, vai tieši paziņo, ka skola ir sistēma un atzīmes nav vajadzīgas.
Un lūk, pirmais, ko es sapratu un kas mani ļoti nomierināja. Negribu mācīties nav diagnoze, bet simptoms. Aiz tā allaž slēpjas konkrēts iemesls, un šādu iemeslu ir vairāki. Atradīsim iemeslu, atgriezīsim interesi. Turpretī vienkārši spiest un piespiest gandrīz vienmēr padara sliktāk.
Būšu godīgs uzreiz. Tas nelabojas ar vienu frāzi un vienā vakarā nepāriet. Un nav arī nekādas universālas pogas: katram bērnam darbojas savs iemesls, dažreiz divi. Šis raksts ir vispārējs, pārskatošs: zemāk ir sešas iemesli, veids, kā saprast savu, un ko darīt ar katru. Bet par biežākajām situācijām, desmit gadi, telefons, pusaudžu vecums, pārliecība, man ir atsevišķi detalizēti pārskati, uz kuriem es pa ceļam atsaukšos.
Kāpēc negribu ir simptoms, nevis diagnoze
No malas negribu izklausās pēc slinkuma un sabojāta rakstura. Taču gandrīz vienmēr zem frāzes es negribu ir paslēpta cita: man par smagi, vai garlaicīgi, vai bail, vai nav jēgas. Bērns to reti prot noformulēt, tāpēc izdod īso negribu, un mums izklausās pēc protesta.
Ir noderīgi zināt vispārējo fonu. Lielajā Leppera, Korpusas un Aijengaras pētījumā Journal of Educational Psychology par 2005. gadu parādīts, ka iekšējā motivācija mācīties vidēji krītas gadu no gada, sākot apmēram no trešās klases. Tas nozīmē, ka zināms krituma posms nav tieši jūsu bērna bojājums, bet vispārēja attīstības gaita. Jautājums nav par to, lai krituma nebūtu vispār, bet lai tas nepārvērstos par noturīgu nepatiku pret mācībām.
Un vēl viens noderīgs ietvars. Pēc Raiena un Desī pašnoteikšanas teorijas noturīga motivācija balstās uz trim balstiem: sajūta, ka man sanāk, sajūta, ka man ir izvēle un brīvība, un sajūta, ka esmu labās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Izsitiet jebkuru no trim, un motivācija krītas. Teju visi zemāk minētie iemesli ir vienkārši dažādi veidi, kā izsist vienu no šiem balstiem.
Trīs negribu sejas: sabotāža, dumpis un izdegšana
Praksē nevēlēšanās mācīties izskatās dažādi, un jau pati forma norāda uz iemeslu.
Klusā sabotāža. Bērns atklāti nestrīdas, taču dara visu, lai nemācītos: vilcina, nopūšas, asina zīmuli, vaimanā, bet neraksta ne rindiņu. Biežāk tas gadās jaunākajiem un stāsta par to, ka ir smagi vai garlaicīgi, bet spēka atklātam protestam nepietiek.
Atklāts dumpis. Bērns tieši paziņo, ka skola ir verdzība, ka atzīmes izgudrotas robotiem, ka viņš būs blogeris, un uz divniekiem raugās pavisam mierīgi. Šis biežāk ir pusaudžu stāsts, ko sakurina hormoni un skolas vērtības zudums, un par to es atsevišķi rakstīju rakstā par pusaudžu vecumu.
Skolas izdegšana. Pirmajā klasē gāja ar degošām acīm, bet līdz ceturtajai bērns vienkārši salūza zem apjomiem, projektiem un testiem: raud no noguruma un negrib neko. Tas nav slinkums, tā ir pārslodze, un pieeja šeit ir pavisam citāda nekā dumpja gadījumā.
Jau pēc tā, kuru no trim sejām jūs redzat, kļūst skaidrs, kurā virzienā rakt tālāk.
Sešas iemesli, kāpēc zūd interese
Parasti bērnam darbojas viens vai divi no šiem iemesliem. Ir svarīgi atpazīt tieši savējo, jo risinājumi tiem ir atšķirīgi.
Par grūti. Ir izveidojušies robi, bērns nesaprot, un katra stunda pārvēršas par pārbaudījumu. Smadzenes aizsargājas: labāk es negribu nekā es nevaru, tā tiek pasargāts pašvērtējums, bet mācības apstājas. Sevišķi bieži tas parādās tad, kad programma sarežģījas trešajā-ceturtajā klasē.
Par viegli. Pilnīgi pretēja situācija. Spējīgam bērnam parastajā klasē ir garlaicīgi, programma viņam padodas viegli, viņš sēž un gaida, kamēr pārējie panāks. Pēc gada vai diviem garlaicība nodzēš interesi par visu.
Konflikts ar skolotāju. Viens neveiksmīgs skolotājs spēj uz gadiem iznīcināt mīlestību pret priekšmetu, sevišķi sākumskolā, kur bērns vēl nenošķir priekšmetu no cilvēka, kurš to pasniedz.
Problēmas klasē. Ja bērnu neuzņem, ķircina, neaicina spēlēties, tad iet uz skolu vienkārši nav nekādas jēgas. Kāda tur matemātika, ja tur neviens par tevi nepriecājas. Aiz nevēlēšanās iet uz skolu ļoti bieži slēpjas sociāls, nevis mācību iemesls.
Nav jēgas. Bērns nesaprot, kāpēc jāmācās tas, ko uzdod. Un ja mājās mācības netiek uzskatītas par kaut ko svarīgu vai paši saka, ka arī bez atzīmēm ir nodzīvojuši, tad cenšanās jēga pazūd pavisam.
Nogurums un izsmelšana. Mūsdienu bērni nereti ir pārslogoti: skola, pulciņi, treniņi, repetītori, neviena brīva minūte. Kādā brīdī smadzenes vienkārši padodas un aiziet vienaldzībā, lai sevi pasargātu.
Kā saprast, kurš iemesls ir jūsu bērnam
Vienā sarunā tas neatklājas, tam vajag mierīgu novērošanu nedēļas garumā. Daži vienkārši atbalsta punkti.
Runājiet bez spiediena. Nevis kāpēc tu negribi mācīties, bet kas skolā ir pats smagākais, kas patīk visvairāk, ko tu gribētu mainīt. Uztveriet atbildes kā informāciju, bez vērtējumiem un strīdiem. Bieži vien bērns iemeslu izstāsta pats, ja viņam neuzbrūk.
Ieskatieties atzīmēs. Ja tās krītas visos priekšmetos uzreiz, tad tas drīzāk ir sistēmisks stāsts, nogurums vai emocijas. Ja krītas vienā priekšmetā, meklējiet iemeslu tieši tajā: robs vai konflikts ar skolotāju. Ja tās ir stabili vidējas bez intereses, iespējams, bērnam vienkārši ir garlaicīgi.
Pavaicājiet par klasesbiedriem. Ar ko draudzējas, ar ko nē, vai neķircina. Tas bieži atklāj sociālu iemeslu, kas aiz sarunām par mācībām nav pamanāms.
Vērojiet enerģiju un miegu. Vai no rīta ceļas smagi vai viegli, vai pēc skolas ir spēki, vai krīt no kājām. Ja bērns ir hroniski nokausēts, iemesls var būt nevis motivācijā, bet grafikā, un tad vispirms atslogojiet, nevis spiediet.
Ko darīt ar katru iemeslu
Katram iemeslam ir savs risinājums, un tieši tādēļ ir tik svarīgi vispirms to atpazīt.
Ja ir par grūti, atrodiet un aizveriet konkrēto robu, nevis mēģiniet panākt visu programmu. Nereti pietiek ar piecām mērķtiecīgām nodarbībām par tēmu, kurā bērns pazuda, lai atgrieztos izpratne un pārliecība. Sīkāk par šo mehānismu desmit gados es uzrakstīju atsevišķi.
Ja ir par vieglu, pielieciet klāt pa spēkam esošu grūtību: padziļinātus uzdevumus, olimpiādes, specializētus pulciņus, vidi, kurā bērns atkal saņem izaicinājumu, nevis garlaicību.
Ja iemesls ir konflikts ar skolotāju, vispirms mierīgi un bez apsūdzībām parunājiet ar pašu skolotāju. Ja tas nepalīdz, galējā gadījumā apsveriet klases vai skolas maiņu, tas ir spēcīgs, taču dažkārt pamatots lēmums.
Ja ir problēmas klasē, vispirms risiniet sociālo situāciju, nevis atzīmes. Mācības pakustēsies tikai tad, kad bērns atkal sajutīsies drošībā, un tā ir atsevišķa liela tēma.
Ja trūkst jēgas, parādiet to konkrēti, nevis ar saukļiem. Patīk spēles, tātad aiz spēlēm stāv matemātika un programmēšana. Grib ceļot, tātad vajadzīgas valodas. Sasaistiet mācības ar to, kas viņam personīgi ir svarīgi. Turpat ir vērts pārbaudīt arī telefona lomu: ja ātrais dopamīns no ekrāna ir devalvējis visu lēno, tas ir atsevišķs jautājums, un par to man ir detalizēts pārskats.
Ja ir noguris, samaziniet slodzi. Atsakieties no viena pulciņa, atstājiet brīvus vakarus, nodrošiniet deviņas-desmit miega stundas. Reizēm atpūta atrisina to, ko neatrisina neviens repetītors.
Kā tas mainās ar vecumu
Septiņos un trīspadsmit gados nevēlēšanās mācīties izskatās dažādi, tāpēc mainās arī stratēģija.
Septiņos-astoņos gados tas biežāk ir stāsts par adaptāciju, nogurumu un spēles noteikumu neizpratni: bērns tikai pierod pie skolas un pie tā, ka jāsēž un jānotur uzmanība. Spiest šeit ir sevišķi bezjēdzīgi.
Deviņos-desmit gados iestājas tas pats pārlauzums, kad bērna motivācija pieaugušo dēļ izzūd, bet sava vēl nav izaugusi, un klāt nāk vienaudži un salīdzināšana. Tā ir virsotne, un tai es esmu veltījis atsevišķu detalizētu rakstu par desmit gadiem.
Vienpadsmit-trīspadsmit gados tas jau biežāk ir apzināts protests, ko sakurina hormoni, ierīces un doma kāpēc mācīties, ja var ieguglēt. Autoritāte šajā vecumā ir vienīgi draugiem, un spiediens no augšas atgrūž visspēcīgāk. Par šo vecumu un par to, kā nezaudēt kontaktu, man ir atsevišķs pārejas vecuma pārskats.
Ko noteikti nedarīt
Daži tipiski gājieni, kuri problēmu nevis atrisina, bet pastiprina.
Nespiediet un nebiediējiet ar nākotni. Frāze nemācīsies, kļūsi par sētnieku darbojas tieši pretēji un tikai pastiprina nepatiku pret mācībām. Par to, kādas prasmes nākotnē patiešām izšķir, es uzrakstīju atsevišķi, un bailes tur ir slikts padomdevējs.
Neuzpērciet ar atzīmēm. Solījums saņemsi piecnieku, došu naudu pieradina mācīties balvas dēļ, un pirmajā izdevīgajā brīdī bērns to pārtrauc. Ārējā balva izspiež paša interesi.
Nesalīdziniet ar citiem bērniem. Vārdi Lena taču mācās, un tu mācies motivāciju neatgriež, toties sit pa pašvērtējumu un attālina. Par to, kā salīdzināšana sagrauj pārliecību, man arī ir atsevišķs raksts.
Nepārkraujiet ar repetītoriem. Kad bērns jau tāpat negrib mācīties, vēl četras nodarbību stundas pēc skolas pieliek galīgo punktu. Vispirms atgriežam interesi, un tikai pēc tam, ja vajag, pievienojam slodzi.
Kur šeit iederas nodarbības par kognitīvajām prasmēm
Pateikšu par skolu, kurp iet abi mani bērni, jo man tas ir par garšas atgriešanos pie prāta darba, nevis par papildu kalšanu. Tā ir Smartwill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Tur neatkārto skolu tādā pašā manierē. Tur notiek spēles, projekti un sacensības, un uzdevums mainās ik pēc desmit-piecpadsmit minūtēm, tāpēc bērnam vienkārši nav laika sākt garlaikoties. Un, kas man ir vissvarīgākais, mācības tur ir kontekstuālas: skaita nevis rindkopu no mācību grāmatas, bet monētas pirkumam spēlē, raksta nevis esemini, bet īsa video scenāriju. Tas ieslēdz interesi pa īstam. Es godīgi neapsolu tūlītēju brīnumu un spīdumu acīs nedēļā, tā nenotiek. Bet pēc viena vai diviem mēnešiem daudzi vecāki stāsta, ka bērns atkal sāka mosties bez cīņas un kaut ko stāstīt pēc skolas. Ja jūsu bērns zaudējis interesi par mācībām, var vienkārši atnākt uz bezmaksas izmēģinājuma nodarbību, un tur parasti diezgan ātri redzams, kurš no augstāk minētajiem iemesliem darbojas tieši viņam. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežāk uzdotie jautājumi
Bērns negrib mācīties, no kā sākt. No iemesla meklēšanas, nevis no spiediena. Nedēļas garumā mierīgi novērojiet: parunājiet bez apsūdzībām, paskatieties, vai atzīmes krītas visos priekšmetos vai tikai vienā, pavaicājiet par klasesbiedriem un novērtējiet nogurumu. Problēmas forma norādīs uz iemeslu, un tieši pēc iemesla jau tiek izvēlēts risinājums.
Tas ir slinkums vai kas nopietnāks. Tīrs slinkums ir reta parādība. Parasti aiz negribu slēpjas par grūti, par viegli, konflikts, problēmas klasē, jēgas trūkums vai nogurums. Ja bērns turklāt ir možs iemīļotajās nodarbībās, tad iemesls gandrīz noteikti nav raksturs, bet kaut kas konkrēts.
Kā atgriezt interesi par mācībām pusaudzim. Nespiest un nenoniecināt viņa uzskatus, bet meklēt jēgu un jomu, kurā viņš ir dzīvs. Vienpadsmit-trīspadsmit gados autoritāte ir draugi, nevis morāles lasīšana, tāpēc strādā cieņpilna saruna un mācību sasaiste ar viņa interesēm. Sīkāk par šo vecumu man ir atsevišķs raksts.
Kāpēc bērns pameta mācības 5.-6. klasē. Biežākie iemesli: sakrājušies robi, kas izlīda programmas sarežģīšanās brīdī, skolas vērtības zudums uz telefona fona un pusaudžu protests. Ir vērts pārbaudīt, vai tas nav stāsts par par grūti un vai ekrāna ātrais dopamīns nav apēdis interesi.
Kā motivēt bērnu mācīties bez kliedzieniem un sodiem. Ar kliedzieniem atgriež paklausību uz vienu vakaru, bet ne interesi. Strādā kas cits: noņemt spiedienu un salīdzinājumus, atrast iemeslu, parādīt jēgu, dot mazas uzvaras un tiesības kļūdīties. Motivācija un atbildība aug vienīgi tur, kur ir gan atbalsts, gan mazliet brīvības.
Vai palīdz uzpirkšana ar naudu vai dāvanām par atzīmēm. Kā vienreizējs paņēmiens galējā situācijā dažkārt jā, kā sistēma nē. Pastāvīga samaksa izspiež paša interesi, un bērns beidz censties, tiklīdz balva pazūd. Labāk ieguldīt jēgā un interesē, nevis cenā par piecniekiem.
Bērnam skolā ir garlaicīgi, ko darīt. Ja programma tiešām ir viegla, bērnam vajadzīgs izaicinājums: padziļināti uzdevumi, olimpiādes, vide, kurā viņam nav jāgaida, kamēr panāks citi. Arī garlaicība spējīgiem bērniem ir intereses zaudēšanas iemesls, un to nedrīkst jaukt ar slinkumu.
Kad nevēlēšanās mācīties ir iemesls iet pie speciālista. Ja līdzās mācībām jūs redzat noturīgi pazeminātu noskaņojumu, miega traucējumus, pastāvīgu nogurumu, atslēgtību vai to, ka bērns nepatur prātā tikko izlasīto. Tas vairs nav jautājums par motivāciju, un šeit ir vajadzīgs bērnu psihologs vai neirologs.
Īsi
Negribu mācīties ir simptoms, nevis diagnoze, un aiz tā allaž slēpjas konkrēts iemesls. Nevēlēšanās izpaužas dažādi, ar kluso sabotāžu, atklātu dumpi vai izdegšanu, un iemesli parasti ir viens vai divi no sešiem: par grūti, par viegli, konflikts ar skolotāju, problēmas klasē, nav jēgas vai nogurums. Savējo saprast palīdz nedēļa mierīgas novērošanas pār sarunām, atzīmēm, draugiem un miegu, un pēc tam katram iemeslam ir savs risinājums. Un jebkurā gadījumā spiediens, uzpirkšana ar atzīmēm, salīdzinājumi un kalns repetītoru strādā pret interesi, nevis par to.
Nekas no tā neizskatās efektīgi. Nav neviena paņēmiena, pēc kura bērns rīt iemīlētu skolu. Taču tieši mierīga iemesla meklēšana un vienkārši, garlaicīgi soļi galu galā atgriež vēlmi mācīties. Garlaicīgie pamati uzvar greznas tehnikas deviņas reizes no desmit.
Avoti
Ryan, R. M., Deci, E. L. Self-Determination Theory and the Facilitation of Intrinsic Motivation, Social Development, and Well-Being. American Psychologist. 2000.
Lepper, M. R., Corpus, J. H., Iyengar, S. S. Intrinsic and Extrinsic Motivational Orientations in the Classroom. Journal of Educational Psychology. 2005.
Deci, E. L., Koestner, R., Ryan, R. M. A Meta-Analytic Review of Experiments Examining the Effects of Extrinsic Rewards on Intrinsic Motivation. Psychological Bulletin. 1999.
Dweck, C. S. Mindset: The New Psychology of Success. Random House. 2006.
Diamond, A. Executive Functions. Annual Review of Psychology. 2013.
American Academy of Pediatrics. Media and Young Minds. Pediatrics. 2016.
Lasiet arī par motivāciju un mācīšanos:
1.
Ko darīt, ja bērns 10 gados negrib mācīties
smartwillskola.lv/raksti/negrib-macities-10-gados
2.
Bērns slikti mācās: ko darīt vecākiem soli pa solim
smartwillskola.lv/raksti/berns-slikti-macas-ko-darit
3.
Mācības bez asarām: kā mazināt bērna stresu no skolas
smartwillskola.lv/raksti/macibas-bez-asaram
4.
Bērns domās aizlido stundā: kā attīstīt uzmanību
smartwillskola.lv/raksti/ka-attistit-uzmanibu-bernam
