Mani sauc Maksims, esmu divu bērnu tēvs. Jaunākajam ir septiņi, vecākajam desmit. Neesmu ne psihologs, ne skolas dibinātājs, esmu visparastākais vecāks, kurš pats katru vakaru gāja cauri vienam un tam pašam un kādā brīdī vairs neizturēja.
Vakars. Vecākais apsēžas pie mājasdarbiem. Pēc piecpadsmit minūtēm jau skan mana kliegšana un viņa asaras. Es pats to negribēju, bet citu veidu, kā piespiest, vienkārši nezināju. Līdz naktij abi izmocīti, attiecības sabojātas, bet mājasdarbi izpildīti tikai uz pusi. Sevi es atpazinu desmitos vecāku ziņojumu forumos, kur raksta vienu un to pašu: kliedzu uz visu dzīvokli, pēc tam jūtos kā nelietis, bet vīrs kliedz uz mani, ka es kliedzu uz bērnu, un mājās karš.
Un lūk laba ziņa, pie kuras es nonācu ne uzreiz. Lielākajā daļā gadījumu skandāli par mājasdarbiem nav ne par sliktu bērnu, ne par sliktu vecāku. Tā ir pašas mijiedarbības sistēmas kļūme, un to var pārregulēt divās līdz četrās nedēļās, ja vien rīkojas konsekventi.
Uzreiz godīgi. Runa nav par to, lai atmestu ar roku mācībām. Un ne par burvju frāzi, pēc kuras bērns iemīlēs mājasdarbus. Runa ir par to, kā izkļūt no apļa, kurā slikti ir visiem, un nomainīt kliegšanu pret struktūru.
Kāpēc mājasdarbi pārvēršas skandālā
Vispirms ir svarīgi ieraudzīt mehānismu, jo, kamēr tas paliek neredzams, šķiet, ka vainīgi ir cilvēki. Patiesībā tā ir atkārtojoša shēma, un gandrīz visiem tā ir vienāda.
Bērns pie mājasdarbiem apsēžas negribīgi. Velk garumā, novēršas, dara lēni. Tas ir pilnīgi normāls stāvoklis, mājasdarbi taču nav mīļākā nodarbe.
Vecāks to redz un sāk nervozēt. Galvā griežas: atkal vilksies līdz pusnaktij, rīt kontroldarbs, es netieku galā kā māte vai tēvs. Ieslēdzas trauksme.
Trauksme pāraug kairinājumā. Vecāka balss kļūst skaļāka: dari ātrāk, cik var, savācies.
Bērns sajūt spiedienu un noslēdzas. Smadzenes pārslēdzas izdzīvošanas režīmā, koncentrēšanās krīt vēl vairāk, un darīt kļūst tikai grūtāk.
Vecāks redz, ka tas nelīdz, un saskaišas vēl vairāk. Rājas, kliedz. Bērns raud.
Mājasdarbi kaut kā tiek pabeigti uz nakti, abi ir izmocīti, attiecības sabojātas. Nākamajā dienā viss atkārtojas no jauna pa apli.
Tas patiešām ir aplis, un vainīga tajā ir konstrukcija, nevis cilvēki. Salauzīsim konstrukciju, mainīsies arī uzvedība.
Kas patiesībā slēpjas aiz sabotāžas
Pirms lauzt apli, ir vērts saprast, kāpēc bērns iestrēgst un stostās, jo tā nav ļaunprātība, kaut izskatās gluži tāpat. Aiz tā slēpjas pavisam konkrēti iemesli.
Pirmais, dopamīna bedre pēc skolas. Skolā bērns iztērē teju visu uzmanības resursu. Mājās smadzenes prasa ātru atpūtu, visbiežāk ekrānu. Kad viņu tā vietā apsēdina pie garlaicīgiem mājasdarbiem, dopamīns nokrīt, un smadzenes burtiski pretojas sarežģītai teksta informācijai. Ja ekrāna tēma jums īpaši sāp, par to man ir atsevišķs raksts.
Otrais, nenobriedušas izpildfunkcijas. Pieres daivas, kas atbild par plānošanu, nobriest ilgi, un tieši par to raksta Adele Daimonda apskatā žurnālā Annual Review of Psychology par 2013. gadu. Tāpēc bērnam fiziski ir grūti sadalīt lielu uzdevumu mazos soļos. Garš vingrinājums viņam liekas kā milzīgs kalns, un ieslēdzas aizsargreakcija, tas ir, sabotāža.
Trešais, lomu apmaiņa. Tiklīdz vecāks apsēžas blakus un sāk kontrolēt katru vārdu, atbildība par mājasdarbu nemanot pāriet uz vecāku. Bērna smadzenes atslēdzas pēc pavisam vienkāršas loģikas: kāpēc man domāt, ja mamma tāpat parādīs, kur ir kļūda, un novedīs visu līdz galam.
Šo trīs lietu izpratne uzreiz mazina spriedzi. Bērns par jums nesmejas, viņam patiešām ir grūti, un daļu no šīm grūtībām mēs paši netīšām pastiprinām.
Kā pārraut apli: septiņi soļi
Šī ir shēma, pie kuras es galu galā nonācu. Mainīt vajag pakāpeniski, nevis visu uzreiz, citādi neizturēsiet ne jūs, ne bērns.
Atzīstiet, ka jūsu līdzdalība konfliktu pastiprina. Neizraisa, mācīties taču ir bērna uzdevums, bet tieši pastiprina. Bez šī pirmā godīgā soļa nekas nesakustēsies.
Izejiet no kontroles zonas. Apmetieties citā istabā. Nestāviet virsū un nesekojiet katram solim. Ja bērns novērsās, tas ir viņa uzdevums un viņa sekas. Jūsu loma ir būt pieejamiem jautājumam, nevis kontrolierim virs dvēseles.
Nosakiet skaidru laiku. Nevis dari mājasdarbus tagad, bet tu dari mājasdarbus no pieciem līdz pusseptiņiem. Šis laiks ir neaizskarams, un pati struktūra noņem pusi no trauksmes, jo cīņa vairs nav katru reizi jāsāk no jauna.
Pārstājiet kliegt. Tas ir vissmagākais un vienlaikus vissvarīgākais. Vienojieties paši ar sevi: es pie mājasdarbiem balsi nepaaugstinu. Ja gribas sasprāgt, izejiet no istabas, ieturiet pauzi, izelpojiet. Kliedziens neko nepaātrina, tas tikai pasliktina.
Nedariet bērna vietā. Nekad. Lai labāk ir trijnieks, nekā jūs uzrakstāt viņa vietā. Citādi aplis tikai nostiprinās, un bērns iemācās: var necensties, mamma tāpat pabeigs.
Dodiet tiesības kļūdīties un saņemt sliktas atzīmes. Mācības ir bērna zona. Trijnieks nav ne jūsu katastrofa, ne iemesls skandālam. Ja katrs trijnieks pārvēršas drāmā, bērns neiemācās mierīgi pārdzīvot neveiksmes.
Slavējiet procesu, nevis atzīmi. Šodien tu pats apsēdies pie mājasdarbiem, bez atgādinājuma, lūk tas ir lieliski. Uzsveriet konkrētu uzvedību, kuru gribat redzēt biežāk, nevis pašu piecinieku.
Ko darīt, ja jau sasprāgāt
Neviens nav ideāls, arī es esmu sprādzis. Ja kādā vakarā jūs uzkliedzāt, tā vēl nav katastrofa. Svarīgi ir tas, ko jūs izdarīsiet pēc tam.
Atvainojieties, bet par to, kas pienākas. Ne par to, ka gribējāt, lai viņš mācās, bet tieši par to, ka kliedzāt. Tās ir divas dažādas lietas. Es velti uzkliedzu, es kļūdījos, piedod. Tā bērns saņem svarīgu mācību: kļūdās visi, arī vecāki.
Neattaisnojieties un nenovēliet vainu uz bērnu. Nevis es kliedzu, jo tu neizdarīji, bet vienkārši es kļūdījos, ka kliedzu. Bez piebildes, ka patiesībā vainīgs esi tu.
Ieturiet pauzi. Nemetieties pie mājasdarbiem uzreiz atpakaļ. Trīsdesmit līdz sešdesmit minūtes mierīgas nodarbes, tējas, sarunas ne par mācībām. Atmosfēra atgūstas, un tikai tad var sākt no jauna.
Kāpēc to ir svarīgi apturēt steidzami
Ilgstoši kari par mājasdarbiem atstāj sekas, kuras pēc tam atsaucas gadiem, un tieši tāpēc runa te nav par atzīmēm, bet par kaut ko daudz svarīgāku.
Bērnam nostiprinās noturīga saite: mācības ir sāpes, konflikts un bailes. Un šī saite pārceļas uz skolu, pēc tam uz universitāti un tālāk uz jebkuru mācīšanos pieaugušā dzīvē.
Cieš vecāka un bērna attiecības. Un līdz četrpadsmit piecpadsmit gadiem, kad iestāsies pusaudžu vecums un kontakts kļūs īpaši svarīgs, bērns var izrādīties jau emocionāli noslēdzies. Par pašu pusaudžu posmu man ir atsevišķs raksts.
Krīt pašvērtējums. Nemitīga kritika, pat pēc būtības, sit pa pārliecību, un bērns pamazām uzsūc domu: ar mani kaut kas nav kārtībā.
Tāpēc ar to ir vērts tikt galā nevis šābrīža atzīmju dēļ, bet ilgtermiņa attiecību dēļ un tāpēc, kā bērns pēc gadiem izturēsies pret sevi un pret mācībām.
Ko darīt, ja kliegt pārstāja, bet mājasdarbi neiet
Tas ir visbiežākais un godīgākais jautājums. Ja spiedienu vienkārši noņem, bērns var vispār pārstāt sēsties pie mājasdarbiem. Tāpēc spiedienu mēs neizmetam tukšumā, bet nomainām pret struktūru.
Grafiks. Konkrēts un neaizskarams laiks mājasdarbiem. Apsēdās, visi telefoni nolikti, nenovēršamies. Bieži vien ar to pašu jau pietiek, lai būtu disciplīna.
Termiņi un reālas sekas. Neizdarīji līdz noteiktajam laikam, tālāk tā jau ir tava saruna ar skolotāju. Vienreiz saņēmis aizrādījumu, nākamreiz bērns gribēs paspēt pats. Tas darbojas tāpēc, ka viņš redz īstas sekas, nevis vecāka kliedzienu.
Palīdzība pēc pieprasījuma. Nevis es skatos, kā tu dari, bet ja kaut kas nav skaidrs, pajautā, un es palīdzēšu. Tā jūs paliekat palīgs, nevis uzraugs, un atbildība saglabājas pie bērna.
Un jā, struktūra darbojas lēnāk nekā kliedziens, taču atšķirībā no kliedziena tā tiešām darbojas, nevis lauž.
Kur šeit iederas kognitīvo prasmju nodarbības
Pateikšu par skolu, kurā iet abi mani bērni, jo daudzi vecāki tur atnāk tieši ar šo sāpi, un es viņus saprotu. Tā ir SmartWill Kr. Barona ielā 88, Rīgā, attīstības centrs bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem.
Doma vienkārša. Daļu darba ar prasmēm un ar ieradumu apsēsties pie lietas uzņemas kāds no malas, bet mājās norimst spriedze un atgriežas parasta mīloša vecāka loma, nevis uzrauga virs burtnīcas. Nodarbības tur ir būvētas tā, lai trenētu tieši to, kā pietrūkst vakaros: koncentrēšanos, nosacījuma izpratni no pirmā reizes, prasmi sadalīt uzdevumu soļos un novest līdz galam, bieži caur azartu un galvaslauzītēm kā Rubika kubs. Es godīgi nesolu, ka pēc tā mājasdarbi aizņems tieši trīsdesmit minūtes trīs stundu vietā, tā nestrādā neviena skola. Bet kognitīvās prasmes trenējas, un ar laiku mājasdarbi padodas vieglāk, un tas jau noņem daļu vakara konfliktu. Un, kā es ne reizi vien dzirdēju no citiem vecākiem, dažreiz svarīgāks rezultāts ir nevis pieaugušās atzīmes, bet tas, ka mājās atkal var mierīgi sarunāties. Ja jūsu ģimene ir izmocīta no mājasdarbiem, var vienkārši aiziet uz pamēģinājuma nodarbību un paskatīties, ko no tā reāli noņemt no sevis. Pieteikties var mūsu mājaslapā smartwillskola.lv vai pa tālruni.
Biežākie jautājumi
Kā pārstāt strīdēties ar bērnu par mājasdarbiem?
Vispirms atzīt, ka jūsu līdzdalība konfliktu pastiprina, un iziet no kontroles zonas: nestāvēt virsū, bet būt pieejamiem jautājumam. Tālāk noteikt neaizskaramu laiku mājasdarbiem, pārstāt kliegt un nepildīt uzdevumus bērna vietā. Kliedziens tiek nomainīts pret struktūru, un divās līdz četrās nedēļās aplis parasti pavājinās.
Bērns negrib pildīt mājasdarbus pats, ko darīt 4.-5. klasē?
Šajā vecumā pieres daivas vēl tikai nobriest, un patstāvība pati no sevis neradīsies. Palīdz nevis kontrole, bet struktūra: fiksēts laiks, nolikti telefoni, palīdzība tikai pēc pieprasījuma un reālas sekas par neizdarīto. Atbildība pakāpeniski pāriet bērnam, ja vien to neņem atpakaļ.
Kāpēc bērns raud pie mājasdarbiem un nespēj koncentrēties?
Visbiežāk tas nav untums, bet noguruma, dopamīna bedres pēc skolas un spiediena kombinācija, kuras dēļ smadzenes pārslēdzas izdzīvošanas režīmā. Tādā stāvoklī koncentrēšanās krīt pavisam fiziski. Noņemiet spiedienu un kliegšanu, dodiet pauzi, un spēja koncentrēties daļēji atgriezīsies.
Kā nodot bērnam atbildību par mājasdarbiem?
Ar maziem soļiem un bez straujiem pagriezieniem. Pasakiet, ka laiks un mājasdarbu izpilde turpmāk ir viņa zona, bet jūs palīdzēsiet pēc pieprasījuma. Dodiet tiesības uz trijnieku un uz savām sekām ar skolotāju. Sākumā būs kritums, un tā ir normāla atbildības nodošanas daļa.
Ja pārstās spiest, bērns vispār pametīs mācības?
Tieši tāpēc spiedienu noņem nevis tukšumā, bet nomaina pret struktūru: grafiks, nolikti telefoni, termiņi un sekas. Tas notur disciplīnu bez kliegšanas. Pilnīga brīvība bez struktūras tiešām var sagāzt mācības, taču struktūra bez spiediena parasti darbojas.
Ko darīt uzreiz pēc tam, kad uzkliedzu bērnam?
Atvainoties tieši par kliedzienu, nevis par vēlmi, lai viņš mācās, un nenovelt vainu uz bērnu. Pēc tam ieturēt trīsdesmit līdz sešdesmit minūšu pauzi, pievērsties kaut kam mierīgam un tikai tad atgriezties pie mājasdarbiem. Tā atgūstas gan atmosfēra, gan jūsu kontakts.
Vai jāsēž blakus, kamēr bērns pilda mājasdarbus?
Nemitīga kontrole blakus biežāk kaitē: atbildība pārceļas uz jums, bet bērns atslēdzas. Labāk uzturēties citā istabā un būt pieejamiem jautājumam. Izņēmums ir īsa palīdzība kādā konkrētā neskaidrā vietā, pēc kuras jūs atkal atkāpjaties.
Mājasdarbi aizņem pa trīs stundām, vai tas ir normāli?
Bieži vien iemesls nav apjomā, bet novēršanās, nogurumā un nosacījuma neizpratnē. Palīdz fiksēts laiks, nolikti telefoni, darbs īsos posmos ar pārtraukumiem un koncentrēšanās treniņš. Ja bērns turklāt raud un nesaprot bāzes vielu, ir vērts atsevišķi pārbaudīt, vai nav robu.
Īsumā
Skandāli par mājasdarbiem gandrīz vienmēr nav ne par sliktu bērnu, ne par sliktu vecāku, bet par mijiedarbības sistēmas kļūmi, kas griežas pa apli: bērns velk, vecāks satraucas un kliedz, bērns noslēdzas, darīt kļūst vēl grūtāk. Aiz sabotāžas slēpjas dopamīna bedre pēc skolas, nenobriedušas izpildfunkcijas un lomu apmaiņa, kad atbildība pārceļas uz vecāku. Apli pārrauj septiņi soļi: atzīt savu līdzdalību, iziet no kontroles, noteikt skaidru laiku, pārstāt kliegt, nedarīt bērna vietā, dot tiesības kļūdīties un slavēt procesu. Bet spiedienu nomaina pret struktūru: grafiks, nolikti telefoni, termiņi un palīdzība pēc pieprasījuma.
Nekas no tā neizskatās efektīgi. Nav nevienas frāzes, pēc kuras bērns jau rīt iemīlēs mājasdarbus. Bet tieši vienkāršās, garlaicīgās lietas, klusums kliedziena vietā, skaidrs laiks un tiesības uz trijnieku, atgriež mājās mierīgus vakarus. Garlaicīgie pamati uzvar izdomātos trikus deviņas reizes no desmit.
Avoti
Diamond, A. Executive Functions. Annual Review of Psychology. 2013.
Moffitt, T. E., et al. A Gradient of Childhood Self-Control Predicts Health, Wealth, and Public Safety. Proceedings of the National Academy of Sciences. 2011.
Ryan, R. M., Deci, E. L. Self-Determination Theory and the Facilitation of Intrinsic Motivation. American Psychologist. 2000.
Grolnick, W. S., Ryan, R. M. Parent Styles Associated with Children's Self-Regulation and Competence in School. Journal of Educational Psychology. 1989.
Pomerantz, E. M., Moorman, E. A., Litwack, S. D. The How, Whom, and Why of Parents' Involvement in Children's Academic Lives. Review of Educational Research. 2007.
Šis ir teksts, kas balstīts personīgā pieredzē un pašreizējos datos, nevis individuāla psiholoģiska konsultācija. Ja konflikti par mājasdarbiem ir ilgstoši, bērns pastāvīgi raud, ir nemierīgs, nomākts vai viņa stāvoklis ar laiku pasliktinās, nenorakstiet to uz slinkumu un vērsieties pie bērnu vai ģimenes psihologa. Ja bērns nesaprot bāzes vielu, atsevišķi ir vērts pārbaudīt iespējamos caurumus vai mācīšanās grūtības pie speciālista.
SmartWill nodarbības nav medicīniska vai psihoterapeitiska palīdzība un neārstē trauksmes vai uzvedības traucējumus. Tās ir attīstošas nodarbības bērniem no septiņiem līdz trīspadsmit gadiem, kas trenē kognitīvās prasmes un var samazināt daļu mācību slodzes uz ģimeni. Tās neaizstāj skolu un negarantē konkrētas atzīmes vai mājasdarbu izpildes ātrumu.
Lasiet arī par mācībām un attiecībām ar bērnu:
1.
Ko darīt, ja bērns 10 gados negrib mācīties
smartwillskola.lv/raksti/negrib-macities-10-gados
2.
Mācības bez asarām: kā mazināt bērna stresu no skolas
smartwillskola.lv/raksti/macibas-bez-asaram
3.
Bērns visu dienu sēž telefonā: ko darīt vecākiem
smartwillskola.lv/raksti/berns-visu-dienu-telefona
4.
Kur pazūd interese par mācībām 7–13 gados
smartwillskola.lv/raksti/zudusi-interese-par-macibam
